Mēģināju ievirzīt sarunu citā gultnē.
"Esmu dzirdējis, ka jūs reiz mēģinājāt tikt laukā no tornado?"
"Tas bija tik sen, ka vairs nav taisnība, tas bija kāds cits."
"Bet jūs mēģinājāt?"
"Jā."
"Kā?"
Foncotārs pirmo reizi uz mani palūkojās. Viņš nebūt neatgādināja prātā salauzušos. Gluži otrādi, piepeši viņš izskatījās pēc vieda, veca vīra, kam zināmi visi pasaules noslēpumi.
"Ak tad tev gribas zināt, ko? Jauniņais, vai? Nespēj samierināties ar domu, ka tepat arī būs jānomirst, un kas par to, ka līdz tam vēl dzīvot un dzīvot? Tā?"
Es pamāju ar galvu.
"Tad es tev kaut ko pastāstīšu, manu zēn. Klausies uzmanīgi, jo stāstīšu tikai vienreiz. No tornado laukā ir tikai viens ceļš, tieši cauri apvalkam — tik daudz jau tu pats būsi izdibinājis."
Es vēlreiz pamāju; klausījos tik saspringti, ka negribēju viņu pārtraukt.
"Es nāku no dzimtas, kurā paaudžu paaudzēs bijuši dēkaiņi un piedzīvojumu meklētāji. Mūsu ģimenes annālēs rakstīts, ka mani senči Camonijā nonākuši, kuģodami ar baļķi. Viņi devušies pāri okeānam aiz tīrās zinātkāres bez jebkādiem navigācijas palīglīdzekļiem, sēdēdami uz krituša koka stumbra. To, lūk, var saukt par drosmi, manu zēn."
Es piekrītoši bubināju.
"Kaut kas no tā ir iedzimts arī man. Nekad neesmu atkāpies briesmu priekšā, nekad, arī tad, ja briesmas bija lielas, bet manas izredzes tās pārdzīvot — mazmazītiņas. Vai tu kādreiz esi uz palmu lapas laidies lejā no tūkstoš metru augsta sasaluša ūdenskrituma?"
Bija vien jāatzīstas, ka šādus priekus vēl neesmu baudījis.
"Tamlīdzīgas lietiņas… Esmu darījis tādas… Varētu stāstīt un stāstīt, manu zēn…"
Kaut nu viņš tagad neaizpļāpātos šķērsām!
"Tādēļ arī es šobrīd atrodos tornado," viņš turpināja. "Un tādēļ arī mēģināju izrakties cauri apvalkam."
Jā,jā!
Šausmas
"Tiesa, man izdevās vienīgi iebāzt galvu sienā. Sajūta bija tāda, it kā man ausīs šaudītos zibens, pa vienu ausi iekšā, pa otru ārā." Foncotāra skatiens pauda šaušalas. "Pa manu galvu sekoja miroņu armijas. Troksnis bija tāds, it kā visa pasaule un viss izplatījums kliegtu. Smadzenes sasala ledū. Tad viss saplaisāja, es sasprāgu sīksīciņās ledus daļiņās, tādās kā sniegpārsliņās, un katra pārsla juta savas, ļoti personiskas sāpes. Beigās viss kļuva melns. Es lūkojos izplatījumā. Uz mazītiņas stikla planētas sēdēja sarkans punduris, kas vēlējās man pavēstīt divpadsmit svarīgas lietas."
Foncotāra Huēso skatiens atkal kļuva gaišāks.
"Es izvilku galvu no smiltīm. Nākamajā dienā atvēru šo pasta nodaļu."
Foncotārs atsāka rakstīt. Acīmredzot vecais, mēģinādams tikt laukā no tornado, bija zaudējis prātu. Likās, tagad visprātīgāk būtu atvadīties.
Kad dzīros doties prom no šī tumšā kambara, Foncotārs mani apturēja.
Svarīga ziņa
"Ei! Paņem šito līdzi un iebāz tornado apvalkā. Ekspressūtījums! Ļoti steidzami! Aiziet, kusties!"
Vecais iegrūda man rokās trīs pudeles, es pieklājības pēc paņēmu arī un gāju ārā. Dziļi ievilku elpu. Iespēju izkļūt no virpuļviesuļa cauri sienai varēja izsvītrot no saraksta.
Ziņkārība bija stiprāka, un es nespēju noturēties, neizlasījis pudeļvēstules. Izvilku pirmo.
Tur bija rakstīts:
Man kājas kļuva mīkstas, vajadzēja apsēsties uz pakāpiena, lai aptvertu, ko es te turu rokās. Atvēru otru pudeli un sāku lasīt vēstuli:
Arī trešajā pudelē bija tas pats. Man bija nelabi.
Divi vecvīri nāca garām un ieraudzīja mani tā sēžam.
"Kas ir, svarīgas pudeļvēstules?" viens nosmēja.
Otrs ar pirkstu piebungoja pie pieres. "Šīs svarīgās ziņas viņš sūta jau… paga, tūlīt pateikšu… divsimt gadu? Trīssimt? Kurš gads mums te šodien ir?"
Abi smiedamies aizgāja tālāk.
"Tev nebūs atsprākliņ sklurināt!" viens sprauslāja.
"Tev nebūs uz priekšpusi sklurināt!" otrs piebalsoja. Viņiem vajadzēja vienam otru pieturēt, lai no smiekliem nenoripotu pa kāpnēm.
Tātad šī vecā plānprātiņa dēļ jampampi gadu simteņiem klejo pa tuksnesi. Viņa dēļ es biju saņēmis ciet fatamorgānu. Viņa dēļ mēs bijām iedzinuši fatomos bailes un šausmas. Sacīsim, kā ir: tieši viņš bija vainīgs pie tā, ka es tagad sēžu šajā tornado: ja jampampi nebūtu ņēmuši nopietni šo pudeļvēstuli, mēs nemūžam nebūtu atraduši
Anagromatafu un es nemūžam nenonāktu šīs tornado pilsētas tuvumā.
Biju satriekts līdz sirds dziļumiem. Šis vecis ne tikai bija iemānījis mani tornado, bet vēl arī atņēmis pēdējo cerību izkļūt brīvībā. Iemetu pudeles bedrē, lai guļ pie citām drazām.
Nolēmu krasi mainīt savu dzīvi. Nebija jēgas sapņot par bēgšanu no virpuļviesula, man nebija ne mazāko izredžu izkļūt brīvībā. Vajadzēja vien samierināties ar likteni, kā jau to bija izdarījuši visi pārējie.
Zināju, ka lielais vairums cenšas saldināt gūstniecību, atrodot sev kādu nodarbošanos: vai nu pastāvīgu darbu, teiksim, galvenās noliktavas uzturēšanu kārtībā, vai vaļasprieku, lielākoties — kaut kā vākšanu. Vienam te bija iespaidīga dakstiņu kolekcija, otrs krāja krēslu kājas, trešais senlaicīgas kafijas pupiņas: kas nu kuram tuvāks. Es ilgi lauzīju galvu, ko man krāt. Mācīdamies no kaunpilnās epizodes ar zeltu un platīnu, nolēmu pievērsties nevis materiāliem, bet ideāliem dārgumiem, kuriem turklāt ir sabiedriska vērtība.
Tornado
hronika
Es krāšu stāstus. Būšu tornado hronists un pierakstīšu visu tā iemītnieku stāstus. Noliktavā pagādāju biezu burtnīcu, labi daudz zīmuļu, asināmo un dzēšgumiju.
Tad sāku iztaujāt virpuļviesula iemītniekus, lūgdams, lai tie man pastāsta par savu dzīvi.
Sākumā vecie to uztvēra ar lielām aizdomām. Nevienam valoda neraisījās, acīmredzot katram bija kas slēpjams. Tomēr pēc kāda laika viņiem šī doma iepatikās, vecos atmaidzināja tas, ka viņi ir tādi svarīgi vīri, viņi uzskatīja par
goda lietu palauzīt galvu un aizpildīt caurumus atmiņās, un pēdīgi viņi kļuva visnotaļ runātīgi.
Tā atklājās, ka gandrīz visiem sirdsapziņa nav tīra. Viņi bija melojuši par savu ierašanos tornado. Lielais vairums sākumā cēla priekšā to stāstiņu par karavānu, kuru tuksnesī pārsteigusi vētra, taču galu galā, cītīgi iztincināti, viņi parasti pateica taisnību. īstais iemesls, kādēļ viņi tagad nīka virpuļviesulī, gandrīz visiem bija viens un tas pats: viņi bija varen braši ieradušies tornado pieturās un gribējuši pavizināties ar viesuli — aiz dēku kāres vai jaunības pārgalvības.
Tādai ģeķībai bija vairāki gluži saprotami iemesli, taču galvenais bija^tāds, ka visi tornado iedzīvotāji (vienīgais izņēmums biju es) bija cilvēki.
No
"Līdz šim neaprakstīto Camonijas un tās apkaimes brīnumu, būtņu un fenomenu leksikona", apkopojis un izdevis prof. Dr. Abduls Naktigalgals
Cilvēki: runājošo zīdītāju ģints pārstāvji, stāvus staigājoši, ar mērenām prāta spējām apveltīti [tikai vienas smadzenes] īkšķaiņi. Cilvēkiem ir divas rokas, divas kājas, viena galva, taču tiem nepiemīt nekādas maģiskas, eidētiskas vai telepātiskas spējas; tādēļ Camonijā tie ir uzskatāmi par ūnikumu.
Pēc ķīviņiem par mantošanas kārtību Camonijā cilvēki tika pilnībā izraidīti no -» Atlantidas, pārējā Camonijas teritorijā tie tagad sastopami tikai nelielos baros lauku ciemos vai kā atsevišķi eksemplāri; pārējie šīs sugas īpatņi spaidu kārtā pārcēlušies uz citiem kontinentiem — Āfriku, Austrāliju vai Ihollu.