Nedaudzie cilvēki, kas vēl dzīvoja Camonijā, bija visrūdītākie dēkaiņi; galu galā, lai mitinātos kontinentā, kuru pārsvarā apdzīvo koboldi, troļļi, jetiji, suņabuki un visvisādi gari, ir vajadzīga zināma drosme.
Un šī neizdeldējamā gatavība riskēt tad ari bija lielo vairumu atvedusi še, tornado pilsētā.
Patiesie dzīvesstāsti bija daudz interesantāki un tajos bija piedzīvojumu atliku likām. Visi šie vārgie vecīši savulaik bija Camonijas lielākie drošsirži. Tie stāstīja par tādām neprātībām, ka mati slējās stāvus; labprāt to stāstus pārstāstītu, bet tam vajadzētu atsevišķu grāmatu, tādēļ es vienīgi mēģināšu radīt zināmu priekšstatu par šiem dzīvesstāstiem un jums uzrakstīšu trīs, kas uz mani atstāja vislielāko iespaidu.
1. īsons Bro — nāves negribētais
Kādu dienu īsons Bro nolēma, ka grib mirt. Viņam nebija iestājies dzīves apnikums, nebija noticis arī nekas briesmīgi slikts vai radušās nepārvaramas grūtības, nē, tieši otrādi — vispār viņš dzīvoja ar labpatiku, bija jauns, vesels un pārpilns plānu. Viņš vienkārši nosprieda, ka derētu pēc iespējas ātrāk nodarīt tādu lietu kā miršana — kas, pēc viņa domām, bija dzīves nepatīkamākā daļa, — lai pēc tam mierīgi dzīvotu tālāk un nevajadzētu visu laiku paturēt prātā, ka reiz būs jāmirst. Viņš bija pārliecināts, ka nomiris viņš gan jau kaut kā atradīs ceļu atpakaļ uz dzīvi.
īsons dzīvoja Plūdoņos, vienā no niedrāju ciemiem, tādēļ nebija grūti saplēsties ar purvā dzīvojošajām kūdras raganām, kas ar savām dziesmām aizveda ceļagājējus pa maldu takām, un viņi pēc tam mira mokošā nāvē, noslīkdami purva akacī. Tā nu arī īsons braši ļāvās burvju dziesmām, iesoļoja purvā un pienācīgi nogrima akacī.
Bet viņš nenoslīka.
Lai kā viņš pūlējās, lai cik labprātīgi rija rāvaino purva ūdeni, noslīkt viņam neparko neizdevās. Viņa plaušas šo
ūdeni elpoja kā spirgtu jūrmalas gaisu. Kūdras raganas nešpetni noskaitās, apmētāja Isonu ar mālzemi un aizdzina atpakaļ uz Plūdoņiem.
Pēc tam īsons gribēja sadegt. Viņš bija dzirdējis par Midgardas elles liesmām — lieliem dīķiem, kuri bija pilni ar šķidru uguni, kas plūda no zemes dzīlēm; šajā ugunī sadega pat dzelzs un akmens. Gari nedomādams, īsons ielēca pašā lielākajā dīķī.
Bet viņš nesadega.
Patiesībā viņam šķita, ka šī uguns nav pienācīgi uzkarsēta, viņš nosala, it kā peldētos āliņģī, un nāvīgu apdegumu vietā dabūja pamatīgu saaukstēšanos.
Izārstējies un ticis atkal uz pekām, īsons devās uz Līčiem. Līčos Camonijas lielākie dzirnakmeņi samala miltos Padruvju ražu. Katrs akmens bija tāda vidēja ciema lielumā, vienā reizē tika samalta raža no pieciem laukiem.
īsons nolikās apakšā, lai arī viņu samaltu miltos.
Bet dzirnakmens viņu nesamala.
Tas salūza tūkstoš gabalos, un īsons palika apakš gruvekļiem. Tomēr arī tā viņš nedabūja galu: jau pēc dažām minūtēm viņš bija izkārpījies laukā. Līču iedzīvotāji patrieca viņu no pilsētas.
Arī visi citi viņa mēģinājumi nonāvēties bija cauruncauri pielīdzināmi Balduāna pašnāvnieciskajiem gājieniem, taču ne ar ko prātīgu nebeidzās.
Viņam pat nenāca palīgā glābējzauri, īsona gadījumā tie nebija vajadzīgi. Vienkārši īsons atkal un atkal dažnedažādos veidos pārliecinājās, ka ir neievainojams. Tomēr viņš neatmeta cerības. Viņš nerimdamies meklēja arvien jaunus paņēmienus, kā dabūt galu.
Bet viņš nenomira.
Kādu dienu pie īsona durvīm atskanēja klauvējiens. Viņš atvēra. Uz sliekšņa stāvēja nāve.
"Paklau, īson," nāve teica, "tu vari kaut uz galvas nostāties, bet to, kad būs jāmirst, tomēr izlemšu es. Man pret tevi personiski nekas nav, un man patiesībā ir vienalga, vai tu mirsti tagad vai pēc piecdesmit gadiem. Bet, ja es tā izlaidīšu cauri vienu, tūlīt arī visi pārējie sagribēs līdzi, un sabruks visa sistēma. Tad varēšu pakārt savu izkapti uz nagliņas. Liec aiz auss: es esmu visur, kur tu mani negaidi, bet nekad nebūšu tur, kur tu mani meklē.
Tādēļ liecies vienreiz mierā!"
Bet Isons nelikās mierā, arī tad, ja viņam to pavēlēja pati nāve. Viņš devās iekšā smilšuvētrās un meteorītu lietū, visaugstākā kalna galā stājās pretim Tumšo kalnu negaisa zibeņiem, trīs reizes nolēca no Dēmonu klints.
Bet viņš nenomira.
Kādu dienu pie viņa durvīm atkal atskanēja klauvējiens. Uz sliekšņa stāvēja vīrs maskā. Tas viņam jautāja: "Vai tu gribi mirt?"
"Jā jel, jā!" īsons atbildēja. "Vai tu man palīdzēsi?"
Svešais viņam pastāstīja par mūžīgo tornado. Kopš laika gala neviens, kas bija gājis spēlēties ar virpuļviesuli, vairs nebija redzēts dzīvs.
Isons, nepaņēmis līdzi ūdeni, devās Saldajā tuksnesī un nenomira no slāpēm; Šarrāh il-Allāh pārripoja viņam pāri, un viņam nepalika ne skrambiņas; tad pēdīgi viņa priekšā bija tornado. Viņš nevilcinādamies metās viesulī. Tomēr arī mūžīgais tornado viņu nenonāvēja.
"Zini, kā man šķiet?" īsons vaicāja, pārtraucis savu stāstu.
"Kas?"
"Tas vīrs maskā bija nāve. Viņa iedzina mani viesulī, jo zināja, ka šī reiz ir tā vieta, kur es nodzīvošu visilgāk."
Tā īsons nonāca tornado pilsētā.
2. Slaguds Adascirms, bollogu mednieks
Otru tik necienīgu radījumu man mūžā nav gadījies sastapt. Salīdzinājumā ar Slagūdu Ādascirmu barbars Groots bija smalka un jūtīga dvēselīte. Iekams vēl mazais Slagūds bija iemācījies staigāt, tēvs viņam lika cīkstēties ar Ornijas žņaudzekļčūskām — audzināšanas paņēmiens, ko es laikam negribētu ieviest visās valsts mācību iestādēs, taču Slagūda gadījumā šī pedagoģija noveda pie tā, ka viņš necienīja nevienu dzīvu radījumu, lai cik liels, stiprs, bīstams, viltīgs, indīgs vai prasmīgs cīnītājs tas bija: viņš cienīja tikai pats sevi. <*
Kad pienāca laiks, tēvs vaicāja, kādu amatu Slagūds vēlētos apgūt. Slagūds sāka domāt. Domāja dienu, domāja divas, domāja nedēļu. Slagūdam bija nags uz cīkstēšanos, nevis uz domāšanu.
Viņš domāja veselu mēnesi. Domāja un centās izdomāt, kas ir vislielākais, briesmīgākais un neuzvaramākais Camonijas radījums. Pēc mēneša un divām dienām viņam viss bija skaidrs: "Es gribu kļūt par bollogu mednieku."
Tēvam pirmo reizi radās šaubas ne tikai par Slagūda prātiņu, bet arī par savām pedagoģiskajām metodēm, proti, žņaudzekļčūskām. Taču Slagūds jau bija paguvis izaugt gandrīz divreiz lielāks par tēvu, turklāt arī cīkstējās viņš daudz prasmīgāk, tādēļ tēvam atlika vienīgi piekrist: "Ļoti laba doma, mans dēls." Un viņš ļāva Slagūdam doties ceļā.
Slagūds staigāja pa Camoniju un uzveica visus jetijus, kalnu dēmonus un žaudzekļčūskas, cik vien viņam gadījās sastapt, taču neuzveica nevienu pašu bollogu, jo nevienu nesatika. Tādēļ viņš devās uz kādu novadu Pirīta kalnu pakājē — ļaudis runāja, ka tā esot bollogu iecienīta pastaigu vietiņa. Vajagot tikai pasēdēt un pagaidīt, agri vai vēlu kāds būšot klāt.
Slagūds gaidīja gadu, gaidīja divus, gaidīja trīs gadus. Pēc desmit gadiem Slagūds sāka domāt, vai nevajadzētu mainīt amatu. Ar bollogu medīšanu viņam vēl nebija izdevies nopelnīt ne pušplēsta graša, tā viņš vēl paliks bez pensijas, — un te pēkšņi viņš izdzirdēja tālīnu dārdoņu.
BU-BUMMS!
Tas bija bollogs. Kas vēlu nāk, tas labi nāk.
BU-BUMMS!
Pēkšņi Slagūdam sāka trakoti svilt ausis — viņam taču nebija ne jausmas, kā var nokaut bollogu.