Выбрать главу

BU-BUMMS!

Bollogs jau bija gandrīz turpat pie Slagūda būdeles. Sla­gūds satraukti skraidelēja šurpu turpu, lauzīdams galvu, kā lai piebeidz milzeni, bet tālumā atskanēja rīboņa:

BRŪ-Ū-Ū-Ū.J

Vēl viens bollogs?

BRŪ-Ū-Ū-Ū.J

Nē. Bollogi taisa BU-BUMMUS!

BRŪ-Ū-Ū-Ū.J

Tas bija tornado.

No pretējās puses uz Slagūda būdeles pusi brāzās virpuļviesulis.

Tornado un bollogs sastapās tieši pie Slagūda būdas. Jebkurš cits brēkdams mestos bēgt, turpretim Slagūdu tas uzvedināja uz domu, kā pievārēt bollogu: viņš ļaus, lai tor­nado viņu sagrābj un paceļ gaisā. Tad viņš no virpuļviesuļa uzlēks bollogam virsū un žņaugs tik ilgi, līdz milzenis būs pagalam.

Slagūds braši ielēca viesulī un arī žigli tika nogādāts augšā. Taču tur viņu gaidīja nepatīkams atklājums: izrādījās, ka bollogiem nav galvas, tātad nav arī kakla, aiz kā viņus varētu žņaugt. Šī bija pēdējā doma, iekams virpuļviesulis ierāva viņu savās iekšās.

Tā Slagūds nonāca tornado.

3.    Votāns no Oslo, džentlmenis-dēkainis

Votāns no Oslo virpuļviesulī ļoti izcēlās. Viņam vienīga­jam nebija bārdas un sirmu matu, un viņš bija, augstākais, trīsdesmit piecus gadus vecs. Milzīgā pretstatā Slagūdam Votāns no Oslo tornado bija cilvēks ar vislabākajām ma­nierēm, cildens dēkainis, kura senči bija nākuši no Ziemeļeiropas. Taču viņam bija vājība uz visvisādām derībām. Ja viņam piedāvāja derības, Votāns vienkārši nespēja atteikties, lai cik augstas bija likmes un cik niecīgas bija viņa izredzes uzvarēt. Ja Votānam kāds teica: "Varu saderēt uz miljons Atlantīdas pirām, ka tu neuzdrošināsies uzkārt kaklā zvanu un skraidīt pa mežu, kurā čum un mudž vilkači ar absolūto dzirdi," jūs varat būt droši, ka Votāns jau bija ceļā uz tuvāko zvanu pārdotavu.

Visās derībās Votāns uzvarēja, it kā veiksme būtu pašrocīgi viņu izredzējusi, lai visi redzētu, ka veiksme tiešām pastāv. Vienīgā neraža, ka viņam vajadzēja uzvarēt tik daudz neprā­tīgās derībās vienlaikus, ka tik tikko pietika laika ievilkt elpu.

Starp citu, reiz viņš tiešām naktī izskrēja cauri kādai Dienvidcamonijas birztalai, kurā dzīvoja visēdāji vilkači, kuriem turklāt vēl bija ārkārtīgi jutīgas ausis. Šie neradījumi ar kājām pa priekšu bija aprijuši pulka nekaitīgu ceļagājēju tikai tāpēc vien, ka tie šajā birztalā aiz pārpratuma bija uz­kāpuši uz kāda sausa žagara. Droši vien nav vajadzības te piemetināt, ka Votānam kaklā karājās prāvs pusdienu zvans ar trim mēlītēm.

Kad viņam uzklupa pirmie četri vilkači, Votānam ienāca prātā pie viena paveikt citu pienākumu. Viņš bija saderējis ar kādu suņabuku (ar to viņam bija noslēgtas vēl trīs de­rības), ka spēs vienā naktī atsvabināt no lāsta trīs vilkačus uzreiz, pilnmēnesī bez misēkļiem noskaitīdams Dullgardas buramvārdus atsprākleniski.

Bija pilnmēness, vilkaču tuvumā bija pietiekami daudz, un Dullgardas buramvārdus Votāns izgudrēm bija iemācī­jies jau priekšlaikus, zināms — atsprākleniski. Tā nu viņš tos izkliedza.

Viņš pats apstulba, kad trīs vilkači tūdaļ atguva savu sākotnējo izskatu, proti, kļuva par, attiecīgi, kūdrraci, troļļu mednieku un maiznieka mācekli. Turpretim ceturtais vilka­cis bija puskurls un nepārvērtās, bet vienā mierā darīja to, ko vilkači vislabāk pieprot: atieza zobus un lēca Votānam pie rīkles. Taču tajā pašā brīdī Votāns tika parauts gaisā — bija iesaistījies glābējzaurs, kas kontrollidojumā virs Dien­vidcamonijas teritorijas bija izdzirdējis zvana šķindoņu un pacietīgi sagaidījis dramatisko brīdi.

Glābējzaurs nolasīja Votānam pienācīgu sprediķi par to, kā pieklājas uzvesties, un piedāvājās aizlidināt aušķi mājup,

lai būtu drošs, ka tas nepastrādās jaunas muļķības. Votāns ar pateicību pieņēma piedāvājumu. Taču, lidojot pāri Salda­jam tuksnesim, Votāns pēkšņi lejā pamanīja tornado.

"Kas tad tas?" viņš jautāja glābējzauram.

"Tas ir mūžīgais tornado," glābējzaurs atbildēja. "Vie­nīgais dabas fenomens, kura upurus pat mēs neuzdrošinā­mies glābt. Varu derēt, ka arī tu neuzdrīkstēsies tajā ielēkt."

Zināms, Votāns tūdaļ pietrūkās kājās un lēca.

Tā Votāns nonāca tornado; viņš bija vienīgais, kas bija ielēcis no augšas. Tādēļ arī viņš bija saglabājis jaunību.

Āreče, no tāda koka bija tēsti Camonijas pēdējie cilvēki. Ne gluši visi btja diži vīri, tomēr drosmes trūkumu viņiem nevarēja pārmest.

Kādudien tornado mainīja centrbēdzes virzienu. Pēkšņi tas kļuva pilnīgi nekustīgs. Brākšķoņa un žņerkstoņa ap­klusa. Vecie tikai uz brīdi pacēla galvu, bet tad devās tālāk savās dienišķajās gaitās, turpretim es kļuvu ļoti vērīgs, jo kaut ko tādu pieredzēju pirmoreiz. Taisnību sakot, nekas nenotika, un tad atkal sākās žņerkstoņa un brākšķoņa. Ap­tuveni minūti bija valdījis pilnīgs klusums.

Tornado, mūžīgais [turp.]: kad tornado maina griešanās virzienu [un laika vakuums uz brītiņu piepildās ar laiku], var just, ka viesulis ir pilnīgi nekustīgs. Tas ir vienīgais brīdis, kad — pieņemot, ka tor­nado iekšķumā kāds atrodas [bet tas, kā jau, šķiet, tika norādīts, var būt iespējams tikai tādā gadījumā, ja radības prāta spēju koeficients ir tāds pats kā sliekai], — varētu ar relatīvi nelielu risku mēģināt izkļūt no tornado. Ir tieši minūte laika izrakties cauri tornado apval­kam un mesties bēgšus. Šajā minūtē laika masas smaguma centrs tornado apvalkā mainās, un 60 sekundes laiks rit atsprākleniski ar divkāršu ātrumu. Tas nozīmē, ka, šajā mirklī rokoties cauri apvalkam,

novecošanās, kas ir notikusi, ienākot tornado, notiek atgriezeniski. Tomēr šis ir tikai tīri teorētisks pieņēmums, kas nav apstiprināts ne­vienā eksperimentā.

Kolīdz Naktigalgala paziņojums manā prātā bija izska­nējis, tornado no jauna sāka griezties. Naktigalgals kārtējo reizi bija pacenties. Ja viņš man to būtu paziņojis kaut dažas minūtes agrāk, es taču varētu izlauzties no tornado! Pēc gada tāda iespēja būs vēlreiz, bet kā lai es zinu, kad būs pa­gājis gads? Biju šausmīgi nikns uz Naktigalgalu.

No

"Līdz šim neaprakstīto Camonijas un tās apkaimes brīnumu, būtņu un fenomenu leksikona", apkopojis un izdevis prof. Dr. Abduls Naktigalgals

Camonijas gads: Camonijas standarta gadā ir tieši par vienu dienu mazāk nekā gados, kas norit uz citiem kontinentiem. Lielā di­mensiju caurumu blīvuma dēļ Camonijā laiks rit mazliet ātrāk, diezgan precīzi sakot — par divdesmit četrām stundām ātrāk. Tas nozīmē, ka Camonijas gadā ir tieši 364 dienas jeb 8736 stundas, jeb 524 160 mi­nūšu, jeb, pavisam precīzi, 31 449 600 sekunžu.

Ā, ak tad Camonijas gadā ir tieši 31 449 600 sekunžu, loti interesanti! Šīs mūžīgās nejēdzīgās vai par vēlu piegādātās ziņas man tiešām sāka krist uz nerviem. Es būtu gatavs atdot puskaraļvalsti, lai to visu beidzot izmestu no galvas. Tagad zināju, cik sekunžu gadā ir kontinentā, kuru es, starp citu, arī šī paša leksikona vainas dēļ vairs nekad neredzēšu!

Paga.

Camonijas gadā ir tieši 31 449 600 sekunžu…

31 449 600 sekunžu līdz nākamajai reizei, kad tornado apstāsies. Aptuveni trīs minūtes kopš tā apstāšanās jau bija pagājušas, trijās minūtēs ir 180 sekunžu, tātad, ē…

31 449 600 sekunžu -180 sekunžu

= 31449 420 sekunžu

Tagad vajadzēja tikai skaitīt sekundes atsprākleniski, tā es varēšu precīzi aprēķināt, kad notiks nākamā tornado apstāšanās!