"Nē, paldies," tas atteicās. "Es došos līdzi."
"Tu gribi mums doties līdzi? Pēc tām šausmām, ko tu pieredzēji, mēģinādams lauzties cauri tornado apvalkam?"
"Es visu apdomāju," vecais atbildēja. "Prāta man jau tāpat vairs nav. Kas zina, varbūt es to dabūšu atpakaļ. Ko es varu zaudēt?"
86 400… 86 399… 86 398…
Pēdējā diena bija klāt. Gandrīz neviens no mums jau divas naktis nebija gulējis. Pēdējā brīdī Foncotāram bija nosprieduši piebiedroties vēl divi tornado iemītnieki, un viņus vajadzēja satrenēt pēc paātrinātas programmas. Palicēji bija mums sarīkojuši aizkustinošas atvadu svinības ar pašceptām kūkām, pašu zīmētiem plakātiem ("Lai jums veicas!", "Ne asakas!", "Stulbeņi!"). Veci draugi (šajā gadījumā šo vārdu vēl varēja lietot tā sākotnējā nozīmē) atvadījās ar asarām acīm. Tika sacītas patētiskas runas, slavinot vecos laikus, — man atlika vienīgi cerēt, ka tas viss drīz beigsies, iekams dažs labs sajūtināsies tik tālu, ka nolems palikt tornado. Tad mēs nokāpām viesuļa dziļumos.
65 524… 65 523… 65 522…
Tā pilnīgi noteikti bija mana mūža visgarākā diena, un kas par to, ka šajā vietā vispār nebija laika. Katra ne
esošā laika sekunde noritēja man par muguru kā sviedru pērlīte.
12 345… 12 344… 12 343…
Pēdējie iesildīšanās vingrojumi.
1432.. . 1431… 1430…
Pēkšņi man uzmācās milzīgas šaubas. Man taču nebija itin nekādu pierādījumu, ka mans nodoms tiešām ir īstenojams. Es mūs visus ievedīšu pazušanā.
233.. . 232… 231…
Pēdējās četras minūtes. Es vēl varēju visu apturēt.
120.. . 119… 118…
Divas minūtes. Un ja mūs visus piemeklē Foncotāra Huēso liktenis? Tornado, pilns ar jukušajiem! Nē, šis pasākums ir jāatceļ, un punkts. Vai varbūt tomēr…?
60.. . 59… 58…
Pēdējā minūte. Lai notiek, kas notikdams, es bēgšu.
20.. . 19… 18…
Atcelt šo neprātu!
14.. . 13… 12…
Bēgt.
10.. . 9..
Nebēgt.
7.. . 6…
Bēgt.
5.. . 4…
Nebēgt.
3, 2,1… nulle!
Ai, vai nav vienalga: bēgt!
Patiesības
mirklis
Tornado žņerkstēdams apstājās. Mūsu rīcībā bija tieši viena minūte, minūtes laikā mēs varējām izrauties no sava ceļojošā cietuma. Vīri pa divdesmit rakās cauri tornado apvalkam, katrai grupai bija desmit sekunžu laika. Mēs ar Balduānu bijām starp pēdējiem. Viss noritēja saskaņā ar plānu: pēc piecdesmit sekundēm jau gandrīz visi bija ārā.
Vēl desmit sekundes. Mēs ar Balduānu un pārējiem ar galvu pa priekšu metāmies tornando biežņā. Man nebija nekādu nepatīkamu izjūtu, nekādu murgainu tēlu: rokoties cauri apvalkam, mani pārņēma jauka eiforija. Jutu, kā muskuļi saspringst, kā izgaist svina smagums dzīslās. Urbos uz priekšu. Ar spēcīgiem rāvieniem sviedu tornado drazu pa labi un pa kreisi, piesargādamies, lai nejauši netrāpītu mutē. Te pēkšņi mana roka vairs nesatvēra neko, un tad arī galva izlauzās brīvībā. Atkal no jauna ieraudzīju debesis, apmēram divus metrus lejāk bija tuksneša zeme. Es vienkārši kritu, diezgan neveiksmīgi piezemējos uz
asteskaula, taču uzreiz pietrūkos kājās, lai mestos prom, drošībā. Pārējie jau skrēja uz visām pusēm, lai paslēptos aiz klintīm.
Tornado brākšķēja un šņirkstēja: tas atkal sāka kustēties. Nespēju noturēties, nepametis skatienu pār plecu — kuram vispār dzīvē gadās iespēja apbrīnot nekustīgu tornado? Tas izskatījās kā plaisa mākoņos, kā milzu kalns, kas ietriecies zemē. Šņirkstoņa pārtapa rēkoņā, man tieši blakus zemē ieurbās akmens vīra augumā. Apcirtos un, ko kājas nes, metos turp, kur manīju nelielu zemes valni. Cik atsperīgas bija manas kustības, cik spēkpilnas! "Līdaciņā" pārlēcu pāri mūrim un sakņupu tā patvērumā.
Virpuļviesulis dārdēdams atkal pieņēmās spēkā. Mums pāri šāvās klintsakmeņi, gaisā sacēlās putekļu vērpetes, apkārt lidoja apstulbuši skorpioni un smilšu odzes.
Tornado rēkdams aizbrāzās tālāk un nozuda tuksnesī.
Mēs palikām stāvam un vēl ilgi apbrīnojām cits cita jauneklīgos vaibstus, izteicām un saņēmām apsveikumus par ziedošo izskatu un plikšķinājām cits citam pa plecu. Kādam bija paķēries līdzi spogulītis, tad nu visi ap to drūzmējās.
Pēc tam mēs gājām katrs savu ceļu. īsons Bro gribēja meklēt nāvi, viņš bija dzirdējis, ka Pekas salā esot tāds skābes ezers, kurā izšķīstot pat dārgmetāli. Slagūda mērķis bija Padruves, jo es viņam biju pastāstījis par savu toreizējo sastapšanos ar bollogu. Viņš dzīrās tur sēdēt un gaidīt, līdz garām nāks kāds eksemplārs ar galvu.
Foncotārs Huēso izskatījās cauruncauri saprātīgs. Viņš ne tikai bija kļuvis jaunāks, bet arī atguvis prātiņu. Tomēr
mani visvairāk mulsināja tas, ka viņam rokās bija mazs bērns.
"Tas ir Votāns no Oslo," viņš bilda, šūpodams mazuli. "Mēs nepadomājām par to, ka viņš vienīgais tornado bija nonācis, būdams jauns. Tagad, laužoties cauri apvalkam, viņš ir kļuvis vēl jaunāks."
Mēs kādu brīdi spriedām, kurš uzņemsies gādību par mazuli, un galu galā uzticējām viņu Foncotāram, un tas trakoti priecājās. Tā Votāna dzīve vēlreiz sākās no sākuma.
Balduāns aizsoļoja uz Būhtingu, jo tur dzīvoja kāda meitene, kuru viņš tomēr vēlējās reiz noskūpstīt.
Uz Atlantīdu neviens negribēja doties, tāpēc ka tur cilvēki nebija gaidīti viesi. Balduāns uzzīmēja man nelielu karti, lai es zinātu, kā tur visātrāk nonākt. Parasti Atlantīdā ierodas pa jūru vai pa gaisu, jo šī pilsēta atrodas uz nepieejamo Pirīta kalnu ieskautas zemes strēles, taču Balduāns zināja taisnāku ceļu. Otra tik neparasta taisnākā ceļa droši vien nebija visā Camonijā. Nē, labāk sacīsim tā: ja pastāvētu kaut kas līdzīgs neparastu taisnāko ceļu hitparādei, tad šis noteikti ieņemtu pirmo vietu.
Trīs dienas braši soļojis, es nonācu pie Saldā tuksneša pēdējām kāpām. Vēl reizīti atskatījos uz balto cukura jūru un to dzīvi, ko biju šai saldmē nodzīvojis. Klusībā novēlēju daudz laimes jampampiem, fatomiem, tornado iemītniekiem un bijušajiem tornado iemītniekiem. Tad uzrāpos pēdējā kāpā.
Kad biju uzķepurojies tās korē, manā priekšā atradās viens no satriecošākajiem Camonijas skatiem: divu, varbūt triju kilometru attālumā slējās viena no zilimelnajām pirīta
kristālu grēdām. Šie kalni alpīnismam galīgi nav piemēroti — visas to virsmas ir tik gludas, ka pa tiem rāpties varētu ja nu vienīgi ar piesūcekņiem, un to šķautnes ir tik asas, ka varētu pārcirst uz pusēm ziloni. Taču brīnumainākais bija kas cits: kalnu grēdas vidū bija milzīga plaisa, un šajā plaisā atradās galva.
Galva, kuras caurmērs bija apmēram divdesmit kilometru.
.
11. Mana dzīve lielajā galvā
Balduāns Beobābs man visu bija paskaidrojis. "Tā ir bol-loga galva/' viņš teica. "Bollogi ir…"
"Es zinu, kas ir bollogi."
"Tad tu droši vien zini arī to, ka reizēm viņi noliek galvu. Par šo galvu ļaudis stāsta, ka viens to šeit nolicis pirms vairākiem gadu tūkstošiem. Pēc tam viņš devies meklēt."
"Meklēt? Ko?"
"Nu, savu galvu. Bollogi, vai zini, nav pārāk gudri."
"Es zinu."
"Āreče, un tā nu tas ķirbis tur guļ. Un aizšķērso vienīgo ceļu uz Atlantīdu."