"Tās ir domas," P 16 sacīja. "Tagad mēs atrodamies bolloga smadzenēs."
No
"Līdz šim neaprakstīto Camonijas un tās apkaimes brīnumu, būtņu un fenomenu leksikona", apkopojis un izdevis prof. Dr. Abduls Naktigalgals
Bolloga doma: šaurākā nozīmē — jebkurš ar domāšanas procesa palīdzību no -> bolloga redzes un jutekļu sfēras uz jēdzienu, spriedumu un secinājumu sfēru pārcelts nojēgums; plašākā nozīmē — jebkāds bolloga nojēgums, kura priekšmets nav tieši dots bolloga jutekļu uztverē vai tai nemaz nav pieejams, tātad tiklab nojēgumi, kas iegūti ar atmiņas starpniecību, kā tie, kurus radījusi bolloga fantāzija.
Leksikons ar saviem paskaidrojumiem, kā vienmēr, uzbāzās neaicināts, uzbāzās nejēdzīgā brīdī un nepapūlējās, lai tie būtu puslīdz saprotami.
Izsakoties populārāk: doma ir kaut kas vidējs starp izjūtu un izsacītu teikumu. Bollogi šai ziņā daudz neatšķiras no citām domājošām būtnēm.
Man bija sajūta, ka derētu kaut ko pateikt, taču nekas nenāca prātā.
Ļoti labi. Arī tā nav slikta domas definīcija.
Reizēm man radās iespaids, ka runātājs ir nevis leksikons manī, bet gan pats profesors Naktigalgals, it kā viņš man zvanītu pa telefonu. Tas bija ļoti savādi.
Bolloga smadzenes: bolloga galasmadzenes sastāv no divām dziļu rievu [smadzeņu ielu] izvagotām daļām, tā sauktajām puslodēm, ko nodala viena liela rieva [smadzeņu galvenā iela]. Tiek uzskatīts, ka galasmadzenēs ir apziņas, atmiņas un gribas mājoklis, kā jau tas lielākoties ir visu smadzenēs. Var pieņemt arī, ka turpat atrodas bailes, humors, izsalkums un vai nu pieticība, vai lielummānija atkarībā no rakstura nosliecēm. Noliktas bolloga galvas smadzenītes būtībā nav interesantas, jo tajās mājo vienīgi tauste un muskuļu tonusa koordinācija, kas nodrošina sakarīgas ķermeņa kustības, taču, tā kā noliktai galvai vairs ķermeņa nav, šīs spējas ir pilnīgi un galīgi liekas.
P 16 norādīja uz zibsnīgajiem gaismas punktiņiem gar tuneļa sienām.
"Te iekšā ir lērums dažnedažādu domu, un tās var atšķirt pēc krāsām. Sarkanās ir ikdienas domas, to arī ir visvairāk. Dzeltenās ir raizes, arī to ir pārpārēm. Zilās ir jautājumi, kas tirda smadzenes. Zaļie ir atbildes. Ja zils jautājums saduras ar aplamu zaļu atbildi, nekas nenotiek."
Zaļš zibsnis pie sienas saskrējās ar zilu, aizlidoja dažas dzirksteles, abi saērcināti apriņķoja viens otram apkārt un čukstēdami aiztraucās tālāk.
"Redzi? Bet, ja zilais jautājums sastopas ar pareizu zaļo atbildi, viņi sakūst kopā un kļūst par risinājumu. Redzi to trekno oranžo zibeni? Tas ir risinājums."
Patiesībā tādu oranžu zibeņu bija daudz. P 16 uzsita ar dūri pa delnu.
"Un, ja saskrienas divi risinājumi, tad rodas ideja. Vai nu laba, vai slikta. Es, āreče, esmu sliktā," P 16 nopūtās.
"Tur nāk viena labā."
Laba ideja
Dažu metru attālumā no tuneļa līkuma izšāvās starojoša lāse. Tā bija vismaz divreiz lielāka par P 16 un majestātiski aizsoļoja mums garām, iekšēji laistīdamās kā Ziemsvētku eglīte un dūkdama kā augstsprieguma līnija.
"Sveika, P 16!" tā mūs no augšas sveicināja.
"Sveika, P 21 M 36 S 14!" P 16 neveikli atsaucās.
"Kā bollogs nonāk līdz labām idejām?" es gribēju zināt.
"Man šķita, ka bollogi garīgi ir diezgan maznodrošināti!"
Mēs gājām pa tuneli, kura līkumiem, šķiet, nebija gala.
Ik pa brīdim pa labi un pa kreisi nozarojās neskaitāmas smadzeņu ielas. Mums apkārt nepārtraukti šaudījās domas, jautājumi, atbildes un risinājumi, katrs savā pienācīgajā krāsā.
"Viņi kļūst dulni tikai pēc tam, kad ir noņēmuši galvu.
Pati galva nemaz nav tik stulba. Tikai rumpis ir negudrs."
"Un kāpēc tad viņš noņem sev galvu, ja reiz ir tik inteliģents?"
P 16 iezaigojās sarkanīgā tonī. Ideja meklēja vārdus.
"Nu… Tā ir viena no sliktajām idejām…"
"Kāpēc tu tā nosarki?"
P 16 žēli nokunkstējās.
"Labi, pateikšu godīgi: tā biju es."
Aiz līkuma, kur biju domājis ieraudzīt nākamo tuneli, piepeši pavērās plaša panorāma. Mūsu priekšā bija iespaidīgs skats uz smadzeņu ieleju — vienu no lielajiem dobumiem bolloga smadzenēs. Pa augstās grotas griestiem kā krāsainas komētas tumšā debesjumā svelpdamas joņoja domas. Lejā atradās piņķerīgs smadzeņu rievu labirints, mazas, šauras ieliņas, kurās kā austrumnieciskā vecpilsētā ņudzēja tūkstošiem ideju.
"Šī ir slikto ideju ieleja," P16 skumīgi bilda. "Es te dzīvoju."
Mēs izgājām uz serpentīnveida smadzeņu taciņas un devāmies lejup ielejā.
P 16 man stāstīja bēdu stāstu par to, cik bezcerīgā situācijā atrodas spožās idejas, kas mitinās šajā ielejā. Lai attaisnotu savu eksistenci, tās diendienā skraida pa ejām,
cenzdamās atrast sev pāri, veltīgā cerībā, ka divas sliktas idejas kopā dos labu.
Te jau gāja kā zivju tirgū. Uz katra stūra kāda mirdzoša lāse pilnā rīklē slavināja savas šķietamās priekšrocības. Tās mani nemitīgi ķerstīja aiz rokas, apgalvodamas, ka ir simtgades gaišākās domas. Šur un tur bariņš ideju strīdējās, kura ir vislabākā. Neviens nepievērsa uzmanību manai uzkrītoši neparastajai ārienei, te visi bija pārāk aizņemti ar savu bezjēdzīgo rosību.
Pūļa nests, es virzījos uz priekšu, bet P 16 kaut kur aizķērās un iesaistījās sarunā. Tikai nākamajā krustojumā, palūkojies atpakaļ, pamanīju, ka burzmā esmu P 16 pazaudējis. Nolēmu palikt stāvam un nogaidīt, līdz drūzma raus manu pavadoni garām.
Kāds mani sagrāba aiz rokas un iebrēca tieši ģīmī:
"Hei! Meklē ideju? Man tā rādās, ka tev akurāt viena laba ideja vajadzīga!"
Bārdaina
ideja
Vispirms es pamanīju to, cik briesmīgi šai idejai smird mute. Tā spiedās man virsū, pūzdama sejā nelabu dvaku.
Pēc tam ievēroju tās bārdu. Nevienai no pārējām mirdzošajām lāsēm bārdas nebija, turpretim šai bija, tā sākās pie deguna un sedza gandrīz visu rumpi. Acīmredzot man bija darīšana ar sevišķi sastāvējušos eksemplāru.
"Ko tu vari piedāvāt?" apvaicājos, cenzdamies būt pieklājīgs.
Ideja neveikli smaidīja.
"Ē… Es esmu ideja Derētu uztaisīt īssavienojumu pāris nervu šķiedrās! Nu, ko tu saki? Piedalies?"
"Derētu uztaisīt īssavienojumu pāris nervu šķiedrās?"
"Nu… tā taču ir laba doma, vai tad ne?"
Man uznāca smiekli. Tas nebija pieklājīgi, bet sapratu to tikai vēlāk.
"Nu… es neesmu nekāds filozofu akmens…" Sliktās idejas balss uzreiz kļuva pagalam naidīga. "Ko tad tu no manis gaidīji? Grāmatiespiešanas izgudrošanu? Kimgs ir varen izvēlīgs!"
Es pētīju pūli, negribēdams palaist garām P 16. Tas viss sāka kļūt nepatīkami. Staigājošā bārda blenza uz mani ar neslēptām aizdomām.
"Kas tu vispār tāds esi? Es teiktu, ka tu nemaz neizskaties pēc idejas! Vai tikai tu neesi no tiem salašņām, kas dzīvo tajā otrā puslodē?"
Ideja ieāķējās man rokā un iebrēcās vēl skaļāk:
"Hei! Skatieties, kas mums te ir!"
Rosīgā kņada visapkārt pieklusa, visu skatieni pievērsās man. Bārdainās idejas tvēriens kļuva ciešāks.
"Šis jaunskungs trakoti smalks! Mēs viņam neesam gana labi!"
fl
Ziņkārīgie skatieni kļuva stipri pikti, rosīgā murdoņa pārtapa niknās klaigās.
"Ko šis tips vispār te meklē? Viņš droši vien ir viens no tiem labās puslodes bandītiem!" kāds ieaurojās.