"Divdefmit vienf un divdesmit divaf!" plāninieks uzvaroši paziņoja. "Teifami!"
Tas laikam bija savdabīgs sasveicināšanās rituāls.
"Šis ir Zilais lācis! Viņš te ir caurbraucot. Viņam vajadzīga smadzeņu karte, lai nonāktu otrā pusē. Vai tu vari viņam tādu uztaisīt?"
"fftl" plāninieks nošņācās un pārvērtās rotējošā ripā, uz kuras bija attēlota smadzeņu shēma, "fmadzeņu karte. Taf
prafīf laiku… Vai tu faproti, fik farefģītaf ir bolloga fmadzenef? fik metru domu tuneļu mums te ir? Ja vifuf domu tuneļuf faliktu fitu pie fita, tie fniegtof no femef līdz Mēnefim! Tev gadījumā nevajag vifu Mēneff krāteru karti? Man te viena ir par ļoti if devīgu…"
Ripas otrā pusē parādījās ļoti glīta Mēness karte ar daiļi izzīmētiem krāteriem.
"Beidz!" P 16 neļāva viņam novirzīties no tēmas. "Cik daudz laika tev vajadzēs?"
"Divuf mēnefuf," plāninieks šļupstēja. "Vifmaf "
"Par cik?"
"Divdemit tūkftofi felfillu."
"Divdesmit tūkstoši selsillu? Nemels niekus!" P 16 iebilda. "Desmit tūkstoši, un ne par selsillu vairāk."
Plāninieks pārvērtās nošļauptā konusā, kas izskatījās pēc marokāņu tepiķu tirgoņa feskas. Uz tā virsmas parādījās kaut kas līdzīgs kasbas plānam.
"Piefpadfmit tūkftofi."
"Divpadsmit ar pusi."
"Tu mani ifputināfi, labi, lai būtu! Divpadsmit tūkftofi pie^i fimti fetfillu, divi mēnesi, tepat fajā pafā laikā. Pārbaudīt pulkfteņuf!"
Plāninieks atkal pārvērtās kubā — šķiet, tas bija viņa iecienītais veidols.
"Sešpadsmit nulle nulle," teica P 16.
"Četrpadsmit un divdesmit deviņas minūtes," es meloju.
"Divdesmit trīf un piefdefmit piefas!" plāninieks kliedza un no savas alas mūs uzslavēja: "Bef piefām divpa dfmit! Darba fākumam viflabākaif brīdini"
Selsillas Nepietika ar to, ka P 16 divas reizes bija izglābusi man dzīvību un aizvedusi pie plāninieka, lai man būtu plāns smadzeņu šķērsošanai. Nē, tagad — lai es aiz kauna vispār vairs nezinātu, kur dēties, — viņa aicināja mani padzīvot pie viņas.
Kaut kur man šos divus mēnešus vajadzēja nodzīvot, tā nu P 16 piedāvāja savu midzenīti. Vir\a mitinājās pieticīgā smadzeņu krokā netālu no Aizmirstības ezera, no kura reizēm cēlās sēraini tvaiki, tomēr tur vismaz bija mierīgi. Te tagad divus mēnešus būs manas mājas. Un te man kaut kā bija jāsagādā divpadsmit tūkstoši pieci simti selsillu.
Selsillas — pirmo reizi šo vārdu biju dzirdējis naktsskolā. Selsillu dušā biju pīpējis savu pirmo ķērpju cigareti.
No
"Līdz šim neaprakstīto Camonijas un tās apkaimes brīnumu, būtņu un fenomenu leksikona", apkopojis un izdevis prof. Dr. Abduls Naktigalgals
Selsillas: selsillas ir jebkuru smadzeņu pamatelements. Tās ir viela, no kuras attīstās jaunas domas, proti, ja tā var izteikties, selsillas ir vēl neizdomātas domas. Kā no kāpura var attīstīties tauriņš, tāpat arī no selsillas var rasties doma. Neredzamas selsillas piesātina visu Camonijas atmosfēru. Iekļuvušas smadzenēs [šīs pārejas paātrināšanai varu ieteikt savu selsillu dušu], tās iegūst resnu tārpiņu veidolu un veģetē uz smadzeņu apvalka. Tās mēdz būt dažādās krāsās: sarkanas, okerbrūnas, zeltaini dzeltenas, varsārtas, sudrabotas, zaļas, pelēkas, violetas, gaišbrūnas un tumšzilas, taču visos gadījumos tām piemīt metālisks spīdums. Jebkurā smadzeņu sabiedrībā selsillas ir, tā sakot, maksāšanas līdzeklis, jebkuras domas pamatelements un viela, no kuras top sapņi.
Atliek vienīgi saprast, kā tagad pie šīm selsillām tikt. Ar tām ir kā ar naudu, tās uz ielas nemētājas, un neviens tev tās pakaļ nemetīs; pašam vien būs kaut kas jādara. Ja
es gribu nopelnīt selsillas, man ir vajadzīgs darbs. Un atkal man izpalīdzēja P 16.
"Vai tev ir fantāzija?" viņa man jautāja.
Es pieļāvu, ka man tiešām varētu būt ierobežotas, tomēr pietiekamas iztēles spējas.
"Tas ir rets talants. Ar fantāziju te var sapelnīt kaudzēm selsillu. Tu vari kļūt par sapņu komponistu. Sapņu komponisti vienmēr ir vajadzīgi."
Sapņu ērģeles
Bolloga galva visu laiku guļ, tādēļ tai nepārtraukti jāsapņo. Bolloga galvā, tieši aiz acīm, man stāstīja P 16, atrodas sapņu ērģeles — instruments, ar kuru var izvilināt sapņus. Sapņu ērģeles jāapkalpo bez pārtraukuma dienu un nakti, citādi bolloga galva pamodīsies, un tā būs katastrofa, jo tad smadzenēs sāksies briesmots juceklis. Galva mēģinās iet, ēst vai veikt citas darbības, kurām vajadzīgs ķermenis, un nervu ceļos notiks viens īssavienojums pēc otra, — un ļaunākajā gadījumā varu sagrābs ārprāts. Tādēļ smadzenēs vajadzēja nodrošināt mieru, nemitīgi piegādājot sapņus, un tas bija pienākums, kas gadu tūkstošu gadā bija nodzinis putās neskaitāmus sapņu komponistus.
Vispār jau par sapņu komponistu varēja kļūt katrs, kas jutās uz to aicināts, un ar šo selsillu pelnīšanas rūpalu nodarbojās gan labās, gan sliktās idejas. Maiņa ilgst diennakti, tad ierodas nākamais, un darbs vienmēr ir dabūjams. Visu smadzeņu iemītnieku selsillas tiek ieskaitītas kopējā kasē, aptuveni tāpat kā tiek iekasēti nodokļi. No šī fonda tiek maksāta alga arī sapņu komponistiem. Likme ir desmit selsillu stundā — nav nekas ķēnišķīgs, bet ar kaut ko taču jāsāk.
Kā jau varētu gaidīt, sapņu ērģeles nebija īstas ērģeles: tā sauca lielu, raibu simt simtu nervu galu mudžekli, kas atradās dobumā viņpus bolloga acij. Atkarībā no tā, kurš nerva gals tiek pavilkts vai cik cieši piespiests, bolloga smadzenēs mainās sapņu ainas. Pagāja kāds laiciņš, līdz es tiku skaidrībā, ar kuriem nervu galiem var iegūt kādas ainas, taču, neatlaidīgi vingrinādamies, pamazām visu apguvu. Ainas parādījās uz bolloga acs dibensienas, kas reizē bija arī ērģeļkambara siena. Mani kolēģi visbiežāk nervu galus spaidīja un raustīja, kā pagadās, ilgodamies, kaut ātrāk pienāktu maiņas beigas, un lielākoties radīja tos parastos, juceklīgos sapņus, kurus redz gandrīz katrs: nesakarīgas atmiņu skrandas, juku jukām kopā savērtas ainas iz sendienām, savādus murgus. Mani vilināja iespēja no šīm šķietami nesakarīgajām bildītēm radīt jēdzīgu veselumu, papildināt sapņus ar sižetu, veidot stāstus, kuru saturs neaprobežotos tikai ar murgu, ka tu esi aizmirsis uzvilkt bikses. Piemēram — tas ir pavisam vienkāršs piemērs —, sakrustojot lauvas bildi ar antilopes bildi, var iegūt minūti garu pakaļdzīšanos. Tas jau ir interesantāk nekā vienkārši stumt uz priekšu nejauši pagadījušos bildīšu virkni, kā to darīja pārējie komponisti.
Bolloga smadzenēs glabājās prātam neaptverami iespaidi no pirmsplūdu laikmeta. Kustīgas ainas, kurās savā starpā cīnījās milzu ķirzakas, ciklopi spēlēja futbolu ar kalniem, izverda vulkāni, drebēja zeme, pārplūda jūras, aumaļām bira meteorīti, plosījās pirmatnēji negaisi, grozījās izmiruši briesmoņi un karā gāja milzeņu klani. Toreiz bollogi laikam ir bijuši tik lieli, ka to galva sniedzās bezmaz līdz kosmosam, tas varēja saskatīt ikkatru Mēness krāteri, redzēja Marsu un Saturnu, jā, nudien, jaudāja ar skatienu aptvert visu mūsu Saules sistēmu.
Es uzraku ainas no ciklopa bērnības un jaunības, kad viņš vēl bija pavisam mazs, jādelēja uz mamutiem un cīkstējās ar milzu gorillām. Viņš apmētāja citus jaunus ciklopus
ar klintsbluķiem, kas bija namu lielumā, bet tie tikai smējās. Viņš bija krustu šķērsu izklejojis visu Camoniju, noglabādams atmiņā pasakainus ainavu skatus, viņš bija pieredzējis gandrīz visu Camonijas rašanās vēsturi, savām acīm skatījis visas radības, arī izmirušās. Zauri skrēja kājiņām kā žurkas, vulkāni, raugoties viņa acīm, izskatījās pēc maziem zupas katliņiem. Viņš mazgāja matus negaisa mākoņus un grūtā brīdī pāris malkos izdzēra nelielu kalnu ezeriņu. Krāšņāku izejvielu grandiozu sapņu kompozīcijām nevarēja vēlēties.