"feturkfnif uf diviem!" nosprēgāja plāninieks. Jau atkal kubs.
Karte, ko viņš bija uztaisījis, bija katras selsillas vērta. Tā ne tikai precīzi parādīja visas smadzeņu krokas, aklās ieliņas un vietas, kur varēja iziet taisnāk, bet vēl arī bija brīnum skaisti uzzīmēta.
labā smadzeņu puslode
Ar tumšsarkanu tinti (bolloga asinis?) iespiesta uz vissmalkākās smadzeņu ādas, tā iegūla rokā kā dārgumu karte. Orientēšanās šedevrs. Ar šo karti es visīsākajā laikā bez maldīšanās atradīšu izeju pa otru ausi. Tāpat bija skaidrs, ka bez tās es pa bolloga galvu būtu klimtis gadiem.
"Tev vienkārfi jāiet pa punktotajām līnijām," plāninieks skaidroja. "Neļauj, lai kāda flikta ideja tevi pierunā iet pa taisnāku feļu, arī patf neko tādu nedari. Dzīve ir līkumaina taka! Reifēm pat jāiet pa apkārtceļiem. Tādf vtfmaf ir manf pietifīgaif viedoklif."
Noliku uz grīdas maisu ar selsillām un izmeklēti pateicos.
"falīdzināt pulkfteņuf!" kliedza plāninieks un pārvērtās par lodi.
"Sešpadsmit nulle nulle!" nobubināja P 16.
"Septiņpadsmit un trīsdesmit astoņas minūtes!" es saucu.
"Darba laikf beidziet! īftaif brīdif koptief prom no fejienef!" paziņoja plāninieks, vēl aizvien būdams lode, dažas reizes palēcās un izstūma mūs no savas darbnīcas.
Pirms došanās ceļā uz otru ausi es vēlējos sniegt atvadu izrādi, ieeja bez maksas.
Man gribējās radīt savu labāko sapni, manas ērģeļsapņošanas mākslas vainagojumu. Nosaucu to pavisam vienkārši.
Ciklopa sapnis
Aizmūžu jūra, zem ūdens. Klasiska ciklopmūzika. Kā degoši gaisa baloni augšup ceļas liesmojošas ugunsmedūzas. Uz ekrāna parādās tiranovalis, mēs tam sekojam. Valis norij baru haizivju. Labi paēdis un gurdens peld tālāk. Sai
brīdī bollogs, kas visu laiku vērojis vali, uzlec tam uz muguras. Sākas titāniska cīņa. Bollogs dzelzs ķetnām sagrābis vali, kas mežonīgā ātrumā joņo pa jūru, un galu galā milzu zivs spēki ir galā. Bollogs liek, lai tas viņu iznes krastā. Viņš neizvelk vali uz sauszemes un neaprij, nē, atlaiž to brīvībā. Valis aizpeld saulrietā. Patētiska mūzika.
Nākamā epizode.
Camonijas pirmsākumi. Debesis laistās visās varavīksnes krāsās, pa debesjumu šaudās komētas. Klau! Tālīns pērkondārds. Nē — tas nav pērkons!
Nākamā epizode.
Tā ir vāļu cīņa! Dziļā zemienē stāv simtiem bollogu, tie vēzē ap galvām vāles. Mēs metamies cīņā. Divdesmit minūšu zib vāļu cīņas kadri.
Nākamā epizode.
Romantiska mūzika. Mūsu bollogs gurdi čāpo mājās, kur viņu gaida sirdsmīļā. Tā sēž ielejā un plūc milzīgus ozolus, lai no tiem nopītu vainadziņu. Bollogs par brašo vāļucīņu grib dabūt bučiņu. Pēkšņi — dramatiska mūzika! Bollogmeiča viņu atraida! Viņš aizmirsis tai atnest dāvanu! Būtu vismaz kaujaslaukā paķēris kādu vāli!
Nākamā epizode.
Skumja mūzika. Bollogs snāj pa meteorītu lietu. Ko lai viņš atnes savai mīļajai? Kaut jel būtu nožņaudzis to sasodīto vali! Ei! Kas tad tas! Tālīns pērkondārds! Jau atkal vāļucīņa?
Nē. Tur sācies vulkāna izvirdums.
Pēkšņi — cerību pilna mūzika. Bollogs soļo uz vulkāna pusi. Maigi noskatās uz mazo, jauko kalniņu. Sāk to raustīt. Bollogs ļoti uzmanīgi izceļ vulkānu no zemes. Lai lavas stiebru izceltu virs zemes ar visu ugunssakni, jārok diezgan dziļi. Kā trauslu tulpi viņš nes darbīgu vulkānu ar visu garo atdzisuša bazalta stiebru. Nes ļoti piesardzīgi, lai lava netecētu uz pirkstiem.
Nākamā epizode.
Ielejā, uzmetusi lūpu, sēž bollogmeiča. Bollogs sniedz tai verdošo vulkānu. Viņa sirdsmīļā smaida. Ledus ir salauzts. Viņa to noskūpsta. Romantiska mūzika.
Nākamā epizode. Aizvēsturiskas debesis. Tajās kā gigantiska uguņošana eksplodē liesmojoši meteorīti.
Beigas.
Man bija grūti pateikt ardievas idejai P 16. Viņa tik daudz bija darījusi manā labā, un es nejaudāju viņai par to atlīdzināt.
"Man patika; reizi par visām reizēm varēju darīt kaut ko saturīgu," viņa teica. "Un tie tavi sapņi bija super. Tagad gan sapņu kultūru bolloga galvā gaida pagrimums. Nestiepsim garumā!"
Viņa pagriezās un skumīgi čāpoja atpakaļ uz slikto ideju ieleju.
Ceļš uz brīvību
Es soļoju uz otru pusi, pēc kartes, uz austrumiem. Saskaņā ar plānu man vajadzēja paiet garām Aizmirstības ezeram un pa serpentīnveida smadzeņu kroku nonākt otrā puslodē.
Tuvojoties ezeram, man nāsīs līdz ar sēra dvaku iesitās arī nepatīkamas atmiņas. Naski aizjozu tam garām un izgāju uz serpentīna. Ja pasteigšos, ceļš neprasīs vairāk par dažām dienām.
"Tu taču netaisies tik lēti aizlaisties, ko? Mums ar tevi vēl jānokārto viens rēķins. F-š-š-š-š!" šņāca balss, ko es kādu laiku nebiju dzirdējis. Paslēpies aiz kādas smadzeņu krokas, man uzglūnēja ārprāts.
"Esmu ilgi gaidījis, lai tevi beidzot sastaptu vienu pašu. Tu ar saviem sapņiem te biji kļuvis varen populārs. Bet tagad tu esi viens!"
"Liec mani mierā. Es tev neko sliktu neesmu nodarījis."
"Es esmu ārprāts. F-š-š-š! Lai pastrādātu neģēlības, man iemesla nevajag."
"Tev laikam visu nav mājās!" nekas oriģinālāks man tai brīdī neienāca prātā.
“F-Š-Š-Š-Š\" ārprāts ļoti skaļi šņāca. "Neuzdrošinies man neko tādu teikt!"
"Ko tad? Ka tu esi galīgi aptaurēts?"
Ārprāts bolīja acis un kā lielās sāpēs piespieda rokas pie krūtīm. Ā, šķiet, viņš nepanes patiesību.
"Lai es vairs neko tādu nedzirdētu!"
"Ko īsti? Ka tev galvā trūkst vienas skrūvītes? Ka tu esi galīgi izkūkojis prātiņu?"
Māka rokā, tagad viņš dabūs trūkties.
“ Ā-ā-ā-ā-f-š-š-š-šl Tūlīt pat ņem to visu atpakaļ!"
"Diemžēl nevarēšu vis! Tu tak esi durnāks par durnu! Ko es varu padarīt, ja tu esi kukū? Labs ir, tu esi apdauzīts, bet ko es varu iesākt, ja tev galvā ir zāģu skaidas, kišmišs ar rozīnēm, putniņi čivina? Ka tu esi tāds pūt un palaid, varapiere, peļu dīrātājs, cirmuļgalva, ka tev tur ir īssavienojums starp ausīm, ka… ka…"
Ak vai, vairs neviens sinonīms nenāca prātā.
Taču viņam tas bija par traku. Viņš šņākdams lēca man virsū un izrāva no rokām smadzeņu karti.
"Tagad paskatīsimies, kā tu to ķeksēsi laukā no Aizmirstības ezera!"
Ar manu karti nagos viņš lēkšiem nesās uz krasta pusi.
Vērtīgs padoms: nesakiet ārprātam, ka viņam visi nav mājās. Tad viņš kļūst pilnīgi dulns\
Ārprāts uzskrēja tajā pašā klintī, no kuras viņš vēl nesen gribēja mani iemest aizmirstības zampā. Es skrēju pakaļ — vēl ātrāk nekā toreiz, kad bēgu no meža tarantullas. Uz
kraujas malas viņš apstājās un, izstiepis pirkstus, turēja karti virs verdošajiem mutuļiem. Apakšā, riebīgi plakšķēdami, plīsa zaļie sēra burbuļi.
"Ar šo es tev ļauju svinīgi ieslīgt aizmirstībā," ārprāts saldā balstiņā paziņoja. Tad viņš karti palaida vaļā. Es metos uz priekšu un lēcienā vēl paguvu karti notvert, taču zaudēju līdzsvaru un nogāzos no kraujas. Kaut kā man tomēr izdevās ar brīvo roku ieķerties mazītiņā smadzeņu krociņā.
Tā es tur karājos kā pārgatavojies auglis, ar vienu roku iekrampējies krokā, otrā rokā karte, apakšā Aizmirstības jūra, un virs manis ārprāts.
Tas smīnēdams noliecās.
"Nu, tad varbūt es tomēr neesmu galīgi tērēts, ko?"