Bija laiks demonstrēt diplomātijas spējas.
"Es taču tā nemaz nedomāju! Neveiksmīgs joks!"
"Nu, ja man galvā dzied putniņi, tad jau nekas, ja es tev tagad ļaušu iekrist Aizmirstības jūrā. Tā nav mana vaina. Galu galā es neesmu pieskaitāms."
Ārprāts atrāva no krokas manu īkšķi. Tagad es turējos tikai ar trim pirkstiem.
"Nedari tā!"
Viņš atāķēja vēl vienu pirkstu. Palika divi.
"Vai es te kaut ko dzirdēju? Kur nu, man galvā vienkārši kaut kas džinkst — man taču visu nav mājās."
Viņš noāķēja vēl vienu pirkstu. Palika viens.
"Nu jau būs labi. Tev tik un tā nekas daudz vairs nav atlicis. Pat ne atmiņu." Viņš dzīrās atlaist vaļā arī pēdējo pirkstu.
Piepeši ārprāts aizlidoja man pāri un ar galvu pa priekšu iekrita Aizmirstības ezerā.
"F-š-š-š-r-r-rl" viņš izdvesa, kad viņam uzklupa aizmirstības baktērijas. Ezers mutuļoja un šņāca, gaisā izplūda neciešami smirdīga tvana gāze.
Atskanēja drausmīgs brīkšķis, un ārprāts noslīka.
Pāri krokai noliecās P 16 un saķēra mani aiz rokas.
"Tevi tiešām ne uz mirkli nevar atstāt vienu."
īdēja uzvilka mani augšā.
"Man jau sen gribējās to izdarīt," P 16 noteica, skatīdamās uz pēdējiem riebīgajiem burbuļiem, kas izlauzās no aizmirstībā nogrimušā ārprāta.
"Tā patiešām bija laba doma!" es apstiprināju. P 16 jauki iemirdzējās.
"Es atgriezos, jo iedomājos par to taukaino dīķi. Tāds droši vien ir arī otrā ausī. Kā tu taisījies tikt tam pāri bez palīga?"
Šķērsot smadzenes P 16 pavadībā nudien bija tīrais prieks. Vispār jau tas bija pagalam ērmots pārgājiens pa bezgalīgām, vienmuļām smadzeņu rievām, šķērsojot krokas, domu miesas izaugumus un nervu mezglus. Kreisajā puslodē idejas gadījās sastapt retāk. Ja nu kādai tomēr uzskrējām virsū, parasti izrādījās, ka ideja ir apmaldījusies, un mēs ar savu karti tai varējām parādīt pareizo ceļu.
Es, izmantojot katru izdevību, stāstīju, kā P 16 bija iznīcinājusi ārprātu. Mana draudzene tādos brīžos vienmēr locījās kā slieka, taču varbūt man šādi izdosies palīdzēt viņai iemantot lielāku cieņu smadzeņu aprindās. Varbūt vismaz kaut kā izdosies viņai atdarīt ar labu.
Kreisajā puslodē bija diezgan garlaicīgi, to apdzīvoja galvenokārt refleksi un pieraduma domas — pelēcīgas lodītes un kubi, kas lidinājās pa gaisu un kaut ko monotoni dūca savā nodabā.
Šajā smadzeņu daļa nenotika nekādi radoši procesi, te nedzima idejas un nevirmoja domas, te vienkārši pildīja
pavēles, sakārtoja esošo domu materiālu un uzturēja smadzeņu darbību«
Mēs jutāmies kā skudras, kas iemaldījušās svešā pūznī. Visi pieklājīgi grieza ceļu, taču aiz muguras neuzticīgi šņāca. Šajā smadzeņu daļā svešķermeņi un nekārtības nebija cieņā.
Sienās visur bija padziļinājumi — dažs kvadrātveida, dažs puslodes formā, cits lielāks, cits mazāks. Lodes un kubi ņudzinājās apkārt, meklēdami piemērotu padziļinājumu, iemetās tur un kādu brīdi ņurdēja. Tad lidoja tālāk.
BU-BUMS!
Ļoti kluss troksnītis, ko pavadīja vāja, tomēr sajūtama drebēšana.
"Ē! Kas tad tas?" vaicāja P 16.
"Nav ne jausmas."
BU-BUMS!
Atkal. Ejas sienas tikko manāmi drebēja.
"Kas tas varētu būt?" P 16 tincināja.
"Smadzeņu satricinājums?" es pajokoju.
"Kaut ko tādu es vēl neesmu pieredzējusi. Labāk pasteigsimies!"
Jo tālāk, jo trīce bija stiprāka. Sākumā tā bija tikko sajūtama, taču ar laiku kļuva arvien spēcīgāka. Satricinājumi ritmiski atkārtojās, un es lauzīju galvu, ko tie man atgādina.
Pēkšņi pamatīgi nodrebēja smadzeņu pamats zem kājām. Mēs abi ar P 16 sagrīļojāmies.
"Kas te notiek?" noprasīju. Pamazām arī es kļuvu nemierīgs.
"Nav ne jausmas."
Vēl viens satricinājums, spēcīgāks.
Pieraduma domas un refleksi pa domeju šaudījās krietni drudžaināk un acīm redzami nezināja, kur dēties. Kubi un lodes satraukti rūca un kaut ko berbelēja. P 16 apturēja kādu garām traucošu tumšpelēku kubu, taču no viņu sarunas es diemžēl neko nesapratu, jo tā notika telepātiski. Kādu brīdi abi saņurdējās, tad P 16 palaida ciltsbrāli vaļā.
"Nu? Kas īsti notiek?" es steidzināju.
"Smadzenes mostas," P 16 atbildēja.
Laiks negaida
BU-BUMS!
Kāds egoisms! Bolloga smadzenes modās, un es dodos prom, taču mēs tieši bijām nonākuši pie auss sēra dīķa.
"Ej vien!" P 16 skubināja. "Gan jau mēs kaut kā tiksim galā ar šo atmodu. Bija jau arī laiks, lai šai bodītē uzrastos kaut cik dzīvības."
Mēs izrāvām dažas resnas auss spalvas, sasējām tās kopā (sasiet spalvas nemaz nav tik vienkārši, taču es nebiju
zaudējis savas pie pundurpirātiem gūtās iemaņas) un uztaisījām cilpu. Uzmetu to uz resnas kārpas dīķa otrā krastā. P 16 kārtīgi nostiepa spalvu tauvu un turēja, bet es uz visām četrām rāpos pāri dīķim. Bez grūtībām sasniedzu pretējo krastu. Bez P 16 man tas nebūtu izdevies.
Mēs vēlreiz pamājām viens otram, un ideja, pasitusi padusē smadzeņu karti, devās atpakaļ auss dziļumos.
Man vēl nekad nebija bijis tik labas idejas.
BU-BUMS!
Izgāju no auss. Bija apmēram dienvidus, saule stāvēja augstu Camonijas debesu velvē. Neviena bolloga blusa nekur nebija manāma. Tālumā varēju redzēt Atlantīdu — neizmērojamu, saulē mirdzošu namu jūru. Beidzot. Tagad tikai jātiek nost no bolloga galvas.
BU-BUMS!
Kāpēc šī rīboņa izklausas tik pazīstama?
BU-BUMS!
Arī smaka bija aplam labi zināma. Te oda pēc briesmām.
BU-BUMS!
No katra satricinājumā visa bolloga galva nodrebēja. Es nenoturējos kājās un nolikos uz bikšdibena.
BU-BUMS!!!!!
Pēdīgi es sapratu, kas tie par dārdieniem. Tie varēja būt tikai un vienīgi bolloga soļi. Aizvēsturiskais milzonis bija atgriezies pēc savas galvas.
Vistrakākais tagad būtu, ja bollogs uzcels galvu plecos, iekams es būšu paspējis norāpties.
Spriežot pēc tā, kā viss drebēja, ciklops jau bija pavisam tuvu. Es naigi izkārpījos no auss un jozu lejā.
Drudžaini tvarstīdams matu šķipsnas, joņoju uz priekšu. Dreboņa bija mitējusies. Nelāga zīme: tas liecināja, ka bollogs ir klāt.
Tad debesis apmācās, un es pirmo reizi ieraudzīju aizvēsturisku milzu bollogu. Viņš laikam bija savus simt kilometrus garš. Viņa rumpja augšdaļa nozuda mākoņos. Pleci acīmredzot atradās kaut kur kosmosā. Monstrs sāka pietupties. Milzīgākais radījums zemes virsū liecās pakaļ savai aizmūžīgos laikos noņemtajai galvai un dzīrās to no jauna likt plecos.
Es rāpos lejā, cik ātri vien jaudāju. Brīžiem vienkārši kritu un tikai beigās atkal pieķēros pie kāda matu kušķa. Labi, ka galvas nogāze nebija pavisam svērteniska, tomēr tas tik un tā bija bīstami. Ja kaut reizīti nepieķeršos, tad būs brīvais kritiens, un līdz zemes virsai bija vēl vairāki kilometri.
Debesis pašķīrās, un mākoņos parādījās divas ķetnas.
Katra bija vidējas salas lielumā, melnas un aizvēsturisku
tulznu klātas. Milzonis neizturami smirdēja. Gadu tūksto-
šiem nemazgāta bollogāda neskaitāmu kvadrātkilometru
platībā —jūs pat iedomāties nespējat, kas tā bija par smaku,
un es arī nemēģināšu to aprakstīt, vien ļaušu noprast, ka
biju tuvu nemaņai. Uz pavisam īsu brītiņu tiešām zaudēju