sajēgu, un ar to pietika, lai nenoķertu nākamo šķipsnu. Ie-
spaidīgā ātrumā uz bikšdibena šļūcu lejā.
Bollogs bija satvēris galvu. Vēl apmēram kilometrs līdz
tuksneša smiltīm. Galva vairs nebija tik krauja, tādēļ kri-
tiens vairs nebija tik bīstams, taču reizē krišana bija arvien
lēnāka.
Bollogs pacēla galvu. Matu nogāzi zem manis satricināja Lejā
rāviens, es tiku aizlingots uz priekšu, apmetu daudzus kū-
leņus un uz vēdera slīdēju tālāk. Matu nogāze nospriegojās.
Vēl tikai daži metri līdz zemei.
Arī šoreiz man izdevās izglābties, pateicoties tam, ka milzonis bija tik briesmīgi gauss. Bollogi vispār ir tūļīgi, bet milzu bollogs ir neiedomājams čamma. Varēju pat uzslieties kājās un pēdējos metrus noskriet rikšiem. Beidzot, beidzot novēlos uz cietas zemes. Vēl gabaliņu parāpoju, tad piecēlos. Augstu gaisā risinājās ārkārtīgi neparasta izrāde: milzu bollogs uzceļ plecos galvu.
Gigantiskais ciklops vēl iegrozīja savu pauri taisnāk. Brākšķēja tā, ka to noteikti varēja dzirdēt visā Camonijā. Galva ieāķējās īstajā vietā. Bollogs ar savu vienīgo aci palūkojās apkārt — pirmo reizi daudzu gadu tūkstošu laikā. Kaut nu viņš nesadomātu doties uz Atlantīdas pusi, es pie sevis lūdzos. Nē, viņš pagriezās un sāka čāpot uz dienvidiem, uz Camonijas līča pusi. Varbūt milzonim kārojās nopeldēties.
Vispār jau man arī.
12. Mana dzīve Atlantidā
Jau iztālēm bija dzirdams troksnis, ko spēj radīt tikai ļoti liela pilsēta: murdoņa, kurā saplūda visas iespējamās skaņas — sarunu ņudzeklis un dzīvnieku balsis, zvanu skaņas un naudas šķindoņa, bērnu smiekli un āmuru klaudzoņa, nažu un dakšiņu klinkstēšana un tūkstošiem durvju aizciršana, dzimšana un nāve; grandioza šalkoņa, kas nāca no pašas dzīves.
Es soļoju uz šo pilsētu, it kā mani turp kāds vilktu aiz pavadiņas. Sākumā lēni, vēl nedaudz bailīgi, tad arvien ātrāk un pēdīgi jau skriešus. Likās, Atlantīdā atrodas kāds magnētisks atvars — jo skaļāki kļuva pilsētas trokšņi, jo dedzīgāk es vēlējos uzzināt, kā tie rodas.
Visbeidzot es aizelsies apstājos pie ieejas vārtiem (to, ka šie vārti nav vienīgie, ir vēl daudzi, es uzzināju tikai vēlāk). Vismaz divdesmit metru augstumā slējās divi melni marmora stabi, kas turēja daiļi izkaldinātu metāla plāksni, uz kuras bija rakstīts:
Starp kolonnām stāvēja iespaidīgs tēls — trīstik lielāks par mani un trīstik spalvains, ar divtik daudziem zobiem pilnu muti un sarkanām, stiklainām acīm. Tam rokā bija darbarīks, ar kuru, šķiet, varēja izdarīt, kas tikai ienāk prātā, bet galvā — pēc skata militāra naģene no glīti izpūsta stikla. Tobrīd es to vēl nezināju, bet šis radījums bija viens no pilsētas sargiem, un Atlantīdas sardze izsenis sastāvēja tikai un vienīgi no jetijiem.
Jetijs no saviem augstumiem nikni blenza uz mani un ar savu instrumentu pieskārās pie naģenes; atskanēja dzidrs, stiklains plinkšķis.
"Labdien! Vai tu gadījumā neesi cilvēks, vai varbūt atrodies tiešā radniecībā ar cilvēku, vai esi ar kādu cilvēku lielos draugos vai ciešās attiecībās, finansiāli atkarīgs vai romantiski ieinteresēts?" viņš noprasīja.
"Nē," es atbildēju. "Es esmu zilais lācis."
"Pats redzu, neesmu jau tik truls. Man tas bija jāpajautā, jo tāds ir mans darbs. Esi sveicināts Atlantīdā, pilsētā ar nākotni! Vai redzi to grifu? Tur, virs minareta?" Viņš ar savu rīku norādīja uz tuvējā minareta torni, kura virsotne sniedzās debesīs. Uz visaugstākajām margām tupēja varens grifs.
"Jā," es atbildēju.
"Tas ir īsts grifs. Vai tu zini, ko tas nozīmē?"
"Nē," teicu.
"Tas nozīmē, ka tas ir īsts grifs."
Viņš nolūkojās uz mani ar ilgu, grūti iztulkojamu skatienu. Tad pacēla roku un ļāva man ienākt pa vārtiem. Kad es, galvu nodūris, mudījos viņam garām, pēkšņi nodrebēja zeme. Tricināšana bija pavisam viegla, mēs abi ar jetiju druscītiņ salīgojāmies, un ar to pašu bija cauri.
"Kas tas bija?" es taujāju.
"Zemestrīce. Tādas mums ir bieži. Nav nekas bīstams. Esi sveicināts Atlantīdā!"
No
"Līdz šim neaprakstīto Camonijas un tās apkaimes brīnumu, būtņu un fenomenu leksikona", apkopojis un izdevis prof. Dr. Abduls Naktigalgals
Atlantīda: Camonijas kontinenta galvaspilsēta un valdības sēdeklis, atbilst megapilsētas kategorijai. Atlantīda ir sadalīta piecos pārvaldes iecirkņos, kas faktiski ir autonomas karaļvalstis: Naltatīda, Atnaltīda,Tnataltīda un Lantatīda…
Paldies, to mēs jau zinām. Ap to laiku, kad es atklāju Atlantīdu, šī pilsēta visām necilvēcīgajām vai puscilvēcīgajām būtnēm bija tāds kā zemes centrs. Cilvēki Atlantīdā vienkārši un elementāri netika ielaisti, šāds stāvoklis bija iedibinājies pēc ilgām ķildām par mantošanas kārtību Camonijā. Viss bija tā.
Pirmsākumos trešā daļa Atlantīdas iedzīvotāju bija cilvēki, un gāja gluži labi, taču vienubrīd starp cilvēkiem un natiftofiem sākās nesaprašanās, kam par ieganstu bija vēlēšanās ieņemt Atlantīdas pilsētas galvas amatu, kas tajos laikos nozīmēja augstāko varu gandrīz visā Camonijā. Atlantīdas pilsētas galva paaudžu paaudzēs bija natiftofs, un šis postenis allaž tika iegūts mantošanas kārtībā, līdz kādu dienu cilvēki sadumpojās, saukājot to par draugu būšanu un pieprasot brīvas vēlēšanas. Sākās neganti strīdi, kas vispirms norisinājās vārdiski, bet drīz pārtapa dūru vicināšanā.
Strīdi par tantošanas kārtībuReiz Atlantīdas galvenajā rātsnamā diskusijas starp cilvēku un natiftofu politiķiem beidzās ar pamatīgu izkaušanos, un vispārējā jampadracī kāds natiftofs tika izgrūsts pa logu un salauza ausi (natiftofiem ir ļoti komplicēti veidotas ausis ar filigrānu kauliņu sistēmu).
Diplomātiski manīgie natiftofi to uztvēra kā iemeslu izveidot aliansi ar gandrīz visām pārējām necilvēcīgajām vai puscilvēcīgajām būtnēm un dabūja gatavu to, ka cilvēkiem Atlantīdā faktiski tika liegtas uzturēšanās tiesības. Cilvēki apvainojās, izceļoja uz citiem kontinentiem, kur nodibināja — aiz spītības, tā sakot — tādus pasaules centrus kā Roma, Konstantinopole un Londona, kurās savukārt aizliedza uzturēties visām puscilvēcīgajām vai necilvēcīgajām būtnēm, un jo sevišķi tas attiecās uz natiftofiem.
Ļaužu koksTā cilvēku, puscilvēku un necilvēku ceļi šķīrās, un šī plaisa vēl šobaltdien nav pārvarēta. Tieši tādēļ punduri, dēmoni, troļļi, raganas un citas necilvēcīgas radības cilvēku tuvumā uzturas tikai ļoti lielā slepenībā. Līdzīgs liktenis ir tiem nedaudzajiem cilvēkiem, kas tomēr palika Camonijā: viņi turas drošā attālumā no Camonijas vai dodas tuksnesī kā tie, ar kuriem biju iepazinies tornado.
Natiftofi
Atlantīdā, tātad, dzīvo natiftofi — ne pārāk patīkami laikabiedri, kuru izcelsmes zeme ir Norvēģija vai varbūt pat 1s-
lande. Kā stāsta, viņi Atlantīdā nonākuši, jo paklusām uzlavījušies uz vikingu kuģiem; iespējams, tā ir tikai leģenda, tomēr tā diezgan daudz pasaka par to, cik šīs radības ir izmanīgas.
Natiftofi ir divkājaini aļņi, kuriem ir cilvēku ķermenis un ļoti garas, augšup saslietas un jutīgas ausis. Grūti spriest, kāpēc tieši natiftofi ir tik veikli politiķi, taču iespējams, ka iemesls ir viņu ārkārtīgi jutīgā dzirde. Kā pauž kāds Atlantīdas sakāmvārds, vēja pārmaiņas natiftofs uzzina vēl pirms paša vēja.
Kudlas, lazdu raganas, fosegrimi un citi Atlantīdas iemītnieki