Vēl te dzīvoja Florintes kudlas — lieli, tumši pinkaini un spārnaini, bet ļoti sabiedriski suņsikspārņi, te dzīvoja melnie rūķīši, Grālzundes lazdu raganas, Ziemeļcamonijas cerēliņi, Padruvju kijamati, fosegrimi, kuru sentēvi bija ieceļotāji no Grenlandes, Palejas uguntiņi un milzīgi bari fēniksļautiņu, kas Atlantīdā bija ieradušies no Silēzijas.
Gandrīz visi Camonijas iedzīvotāji bija pārceļotāji no citiem kontinentiem. Te bija Itālijas zemesvistiņas — ļoti ērmots cilvēka un vistas krustojums, radības, kas ārēji izskatījās pēc gluži parastiem putniem, taču runāja zemā,
ņmskrupji ! asinskāji
Suņabuki
'.amlāzami
monrikšas
dobjā vīrieša balsī, un viņu runas parasti bija brīdinājumi par draudošām nelaimēm.
Pilsētas neskaitāmajās patiltēs mitinājās Helgolandes enerbanskes — mīlīgi, bikli sargrūķīši, kas, neviena nelūgti, pa naktīm slepeni iznesa atkritumu spaiņus. Upju krastos skārda būdiņās dzīvoja ērmuļi — fantastiska himairu kompānija: te pa pusei cilvēki, pa pusei zivis, te pa pusei kazas, pa pusei kukaiņi; ērmuļi turējās savrup, un pilsētā nevienam pret to nebija iebildumu.
Ielu stūros tupēja augsti muzikālie Portugāles ugunskrupji, kas dziedāja savas grūtsirdīgās dziesmas par zudušu mīlestību un citām neražām; baismonīgie asinskāji (augšā melni, pinkaini lāči ar lieliem, izieztiem zobiem, bet no vēdera uz leju — kārni cilvēki ar asinssarkanu ādu un milzonīgām — apmēram 50. izmēra — pēdām) piesējās garāmgājējiem, mangodami sīkas monētas. Ja kaut kur bija vajadzīgs rupjš spēks, asinskāji ilgi nebija jāgaida.
Camonijas suņabukus visi cienīja un arī mazlietiņ bijās, jo tie mēdza sarīkot publisku izkaušanos, lai aplauztu cits citam ragus. Viņu priekšteči nāca no Bavārijas, viņi izskatījās gandrīz kā parasti suņi, vienīgi bija trīs metrus gari un staigāja uz pakaļkājām. Lielais vairums suņabuku pelnījās kā miesassargi vai ārā sviedēji.
Zamlāzami uz zāles uguns cepa rauga mīklas maizītes un pārdeva tās tik lēti, ka šīs zamlāzamu kūciņas būtībā bija kļuvušas par galveno ēdienu. Zamlāzami bija mazi mazītiņi, pilnīgi apaļi un viscaur spalvaini. Tie bija tīri camonieši un, kā apgalvo teika, izauguši Dullas Kapiņpurvos.
Transports Atlantīdā atradās ķīniešu dēmonrikšu pārziņā. Dēmonrikšas bija milzīga auguma šausmekļi ar vēl milzīgākiem ikru muskuļiem. Tāds rikša vienkārši uzsēdināja pasažieri — lai cik tas bija liels un smags — uz kumbra un aizjoņoja kā vējš.
Niedrāju rūki
Āfrikas thuthu bija niedrāju rūķi, necik lielāki par trīsgadīgu bērnu, toties neiedomājami žigli, stipri un kašķīgi. Turpretim īru druīdi gan bija laipni, bet maķenīt bīstami: ja kāds nejauki izrunājās par viņu dzimteni, viņi to varēja pārvērst par eglīti vai durvju rokturi.
Derviši
Drusciņ uzmācīgi, tomēr nekaitīgi bija Vidusindijas trijderviši, kuri vienmēr turējās kopā pa trim un dāļāja juceklīgus filozofiskus pamfletus.
Dienvidus ķēmi
Dienvidus ķēmi bija atklejojuši no Āzijas, un savus nedarbus tie visbiežāk darīja ap pusdienlaiku. Tie izskatījās kā izgriezti no papīra. Neviens lāgā nezināja, ko lai ar viņiem iesāk: spoki, kas spokojas pa dienu, nešķiet nekas briesmīgs, tas vienkārši nav gana efektīgi. Patiesībā tas, ka tev pa
mājām gaišā dienas laikā plivinās spoks, ir tikai apgrūtinoši, ne vairāk. Dienvidus ķēmi par tādu necieņu daudz neliekas zinis un spokojas arī tad, ja nama iemītnieki turpat blakus vienā mierā ēd pusdienas.
Pūķulēni
Gandrīz visjaukākie bija pūķulēni — mazītiņi pūķīši no koboldu ģints; tie bija labdabīgi mājas gariņi ar krietniem nolūkiem. Lielajiem ugunsspļāvējiem pūķiem tie līdzinājās vienīgi ārējā izskata ziņā. Tāpat kā delfīns nemaz nav zivs, bet zīdītājdzīvnieks, arī pūķulēni nav pūķi, bet gan — nu, kaut kas cits. Pūķulēni pat nesa laimi, ja pret viņiem izturējās ar cieņu, un cieņa pēc pūķulēnu saprašanas nozīmēja galvenokārt priekšzīmīgu barošanu. Taču ar pūķulēniem bija tāpat kā mūsdienās ar laimestiem loterijā: reizēm tu vienu tādu rīļu baro gadiem ilgi, un nekā, turpretim kaimiņš vienreiz ielūdz pūķulēnu uz vakariņām, un nākamajā dienā uz pagraba kāpnēm atrod spaini, pilnu ar zelta naudu. Vēl pūķulēniem piemīt īpatnējs talants uz neilgu laiciņu pārvērsties par slapju suni; šīs spējas viņi vislabprātāk demonstrē brīvdienās.
Ķepainie tārpi ieņēma sabiedrības hierarhijas viszemāko pakāpienu. Pirmsākumos dzīvojuši Bavārijas Alpos, tie lielpilsētā kaut kā nebija īsti iederīgi un ar savu iztapību un pieglaimību modināja bargākos prātos pretīgumu. Turpretim asinskāji tos bieži pieņēma darbā par mājdzīvniekiem un ļāva, lai tie viņiem pienes avīzi.
Grifi, neaprakstāmi skaistas himairas — lauvas un ērgļa krustojums — ar milzīgiem, melniem nāves eņģeļu spārniem, bija kaut kas līdzīgs neoficiālai Atlantīdas policijai, un lielā mērā tikai viņu dēļ haotiskajā milzpilsētā bija iespējama daudzmaz mierīga līdzāspastāvēšana. Grifus bijāja visi, ne tikai to fiziskā pārākuma dēļ, bet visupirmām kārtām par zālamaniski nesatricināmo tikumu un sportisko godīgumu. Kā granītā kalti taisnīguma simboli grifi gandrīz nekustīgi sēdēja augstceltņu, minaretu un piramīdu galos, ar skadrām acīm vērodami kņadu pilsētas ielās. Tas, kurš nav pieredzējis grifa parādīšanos ļaužu drūzmā, nezina, kā izskatās autoritāte. Nolaižoties grifs ar saviem spārniem saceļ lielāku troksni un gaisa vērpetes nekā helikopters, un, kad grifa nagi iecērtas zemē, kad tas atpleš vareno knābi un no tā atskan lauvas rēkoņa, visi — itin visi — sastingst kā sālsstabi.
Gārgiles
Grifiem palīdz gārgiles — kaut kas līdzīgs spārnotiem gnomiem. Gārgiles ārējā izskata ziņā mēdz būt ļoti atšķirīgas, jo Atlantīdā ir sastopamas visu kontinentu gārgiles, kas gadu tūkstoši» gaitā vēl arī krustām šķērsām saradojušās savā starpā.
Gadījās redzēt eksemplārus ar uzkumpušu punduru augumu un gandrīz cilvēciskiem vaibstiem, citām bija dinozauru aste un pūķa galva, vēl citām — pīļu pleznas un gnomu sejas, taču pilnīgi visām gārgilēm bija nelieli, cieti spārniņi. Gārgiles grifu vietā pārraudzīja sīkākas norises: satiksmes noteikumu pārkāpumus, sīkas zādzības, naktsmiera traucēšanu un tamlīdzīgus starpgadījumus, kuros grifu parādīšanās jau būtu pārspīlējums.
Gārgiles nebija diez cik daiļas, un arī valoda tām bija strupa, tādēļ noziedzības līmenis Atlantīdā bija neparasti zems. Daudzās mūsdienu lielpilsētās pie baznīcu mūriem vai vecu namu sienām joprojām redzamas akmenī kaltas gārgiles: tradīcija, ko saglabājuši tēlnieki no cilvēku cilts, kas sendienās dzīvoja Atlantīdā.
Pupuķi Pupuķiem arī bija spārni, bet pilsētā pret viņiem izjuta daudz mazāku bijāšanu. Patiesībā gandrīz visi viņus vajāja, tāpēc ka bija paklīdušas baumas, ka pupuķa spalvas nes laimi mīlestībā; iznākums bija tāds, ka pupuķi puslīdz drošībā jutās, tikai būdami grifu tuvumā. Visur, kur tupēja kāds grifs, apkārt ne tikai lidinājās parastās gārgiles, bet jumta renē noteikti vēl sēdēja arī krietns bars pupuķu.
Lielpēdu bērtas bija pa pusei pīles, pa pusei krūmu raga nas je ļ3 precīzāk, bērta augšā bija sieviete ar pīles knābi, bet apakšā — pīle ar ļoti lielām sievietes pēdām. Lielpēdu bērtas lādēja visus un visu, kas gadījās viņām ceļā, tomēr viņas bija cauruncauri nekaitīgas. Bertas turējās katra par sevi; viņas nemitīgi klenderēja pa Atlantīdas kvartāliem pēkšķēdamas un brēkādamas, taču laimīgā kārtā bērtu valodu nesaprata neviens, izņemot tikai pašas bērtas. Zākāšanās kļuva īsteni dramatiska, ja nejauši sastapās divas bērtas. Ja kas tāds gadījās naktī, triju kilometru rādiusā ap notikuma vietu par miegu vairs nebija ko domāt.