Pūķi Pats par sevi saprotams, bija arī pūķi — kā tika apgalvots, vairāk nekā 500 gabalu visā Atlantīdā —, taču tos nekad nedabūja redzēt. Raugi, pūķi dzīvoja pilsētas pazemes daļā (par to vēl būs atsevišķa runa), jo vispār jau pūķi pieder pie zvīņtārpu klases, un tiem, nabagiem, ir augsts asinsspiediens, tādēļ tie cenšas uzturēties vēsās, mitrās un stresa neskartās vietās. Pagaidām par pūķiem tikai dažas lietas: jā, pūķi tiešām spēj spļaut uguni; nē, tie nenolaupa jaunavas; jā, tie runā cilvēka balsī (vismaz man pazīstamais
eksemplārs tā darīja) un jā-jā-jā, tie var būt ļoti, ļoti neganti, ja jūs gadīsieties tiem pa kājām aplamā brīdī.
Dujdepši
Dujdepši valkājās apkārt, nemitīgi strīdēdamies. Dujdepsis ir nožēlojams, niecīgs radījums no divkāršo būtņu ģints; tas sastāv no runājošas galvas un runājoša vēdera, un tie abi nekad nav vienisprātis, nekad.
Nakts murdi
Nakts murdi bija ārkārtīgi uzmācīgi, un neviens tos neieredzēja. Tie ir cēlušies no pampuļu lietuvēniem, tiem ir sikspārņu spārni, ar kuriem tie pa nakti var ielīst jebkurā guļamistabā; tur tie uzsēžas aizmigušajam uz krūtīm, un nelaimīgajam sāk rādīties murgi. Tas nevienam nepatīk, un natiftofi (ar grifu klusu piekrišanu) nakts murdiem piešķīra putna brīvību, taču iznākums ir tikai tāds, ka nakts murdi vēl rūpīgāk slēpj savas naktsguļas un perēšanas vietas, un Atlantīdā tas nemaz nav grūti. Mēļo pat, ka nakts murdi atklājuši slepeno eju uz Atlantīdas piramīdām un tajās ierīkojuši savas laktas.
iņdreijeri
Darbs dzina darbu tur, kur dzīvoja tūtiņdreijeri — koka koboldi ar zelta rokām. Viņi izzāģēja laumu zvaigznes, bet laumu zvaigznes Atlantīdā tika uzskatītas par vienīgo aizsarglīdzekli pret murgiem — taču vienīgi pareizi izzāģētas laumu zvaigznes, un šo māku, pēc visa spriežot, pieprata vienīgi tūtiņdreijeri. Gandrīz ikkatrā Atlantīdas mājoklī pie sienas karājās vismaz viena laumu zvaigzne, taču nakts murdi nelikās mierā, murgi rādījās atkal un atkal, un gala rezultātā klīda baumas, ka tūtiņdreijeri strādā pa roku galam un vai tikai vēl arī nav sametušies kopā ar nakts murdiem.
Vampīri
Vampīri — tas jau ir vesels stāsts! Atlantīdā viņu bija kā sunim blusu, bet viņus patiešām nevar mest visus vienā katlā. Pirmkārt, jāņem vērā, no kā vampīrs pārtiek, un asinssūcēji ir pavisam neliela daļa no visiem. Šie sūcēji no tiesas bija nejaukas radības; viņi pārsvarā mitinājās itāļu doma drupās, kur pēc tam, kad saule jau ir norietējusi, nesper kāju neviens, kas vēl ir pie pilna prāta. Mūsdienās par vampīriem sarakstīti visādi brīnumi, taču patiesībā asinssūcēji vampīri izskatās pēc lieliem, tumšiem kaķiem ar paviānu ģīmjiem un īsiem, cietiem sikspārņu spārniem. Starp citu, leģendas alojas vēl arī citā ziņā: šie radījumi gluži mierīgi var pārtikt no normālas barības, tiem nav par varītēm jālok asinis. Tas ir, ja viņi savaldās; laiku pa laikam jau kuram katram gadās paslīdēt.
Vēl Atlantīdā bija asinsdzērēji vampīri, kas asinis sagādāja likumīgā ceļā. Viņi tās iegādājās pilsētas neskaitāmajos asinslombardos. Pie šīs grupas piederēja dverrogi (baltajiem seskiem līdzīgas radības ar pašieptiem zobiem un labām manierēm), Ihollas asinsstrēbēji (truli kalnu dēmoni ar divējām sejām) un Transilvānijas vilkači, šo iestādījumu tradicionālie apmeklētāji.
Ošķes
Visus pārējos, principā nekaitīgos vampīrus var iedalīt ožas, taustes un skaņas vampīros. Ožas vampīri, piemēram, bija trakoti tievās, apmēram pusotru metru garās ošķes,
kurām mēdza būt pat piecpadsmit pāru nāsu. Šo vampīru galvenā barība bija visvisādas ķermeņa smakas. Pirmajā brīdī neizklausās diez cik apetītlīgi, taču patiesībā tā ir visnotaļ praktiska būšana: kad tu pēc krietnas sportošanas stipri od pēc sviedriem, pietiek, ka ošķe apvijas ap tevi un ar savām neskaitāmajām nāsīm ieelpo sviedru smaku — viss, nejaukā dvaka ir kā ar roku atņemta.
Atlantīdā bija vēl citas, ne tik ieredzētas pasugas ošķes, kas bija daudz mazākas — tām bija tikai četri pāri nāsu, toties astoņas kājas; viņu specialitāte bija nelāga elpa, un viņas naktīs ložņāja pa gulētāju sejām, sūkdamas smaku no mutes. Naktī pamostoties atklāt, ka tev uz ģīmja šņākuļodama tup mazītiņa ošķe, — tā varēja ne pa jokam sabīties.
klaustiņas
Vēl nekaitīgāki un sabiedriski tikpat derīgi radījumi bija skaņas vampīri, kas tautā bija iedēvēti par klaustiņām. Klaustiņas bija labi ja āpšu suņa augumā, toties ausis viņām bija tādas, ka arī jaunam zilonim nebūtu jākaunas. Parasti viņas, saspicējušas ausis, vienkārši gulēja sabiedriskās vietās; izskatījās pagalam jancīgi.
Visu dzirdēto klaustiņas spēja saglabāt mēnešiem ilgi un arī, kamēr tas vēl nebija pilnīgi sagremots, atkārtot, tādēļ tās bija ļoti iecienītas kā staigājoši ziņnodevēji un strīdiņu liecinieki. Tās bija ļoti viegli aizkaitināt, virinot muti un tikai izliekoties runājam. Tad tās kā trakas lēkāja apkārt un ar ausīm ķerstīja vārdus, kas tām šķietami gāja secen.
Pikši
Pikši jeb elfi nemaz nav tik laipni un nepavisam ne tik mazītiņi un nevainīgi, kā tos mūsdienās mēdz iztēlot. Drīzāk jau tie atgādināja ļoti nepatīkamus kukaiņus, tā sakot, ar lielākām prāta spējām apveltītas lapsenes. Pikši bija kā uzmedoti uz saldumiem, tādēļ visā Atlantīdā tu nevarēji ne tik daudz kā apēst gabalu kūkas, lai tajā nevajadzētu dalīties vismaz ar vienu elfu. Pikšus nedrīkstēja galēt, jo tas it kā nesa nelaimi, varbūt pat Atlantīdas bojāeju. Šīs baumas jau sen bija kļuvušas par vispārēju ticējumu, un neviens vairs neatcerējās, kā tās radušās; man gan bija aizdomas, ka tās palaiduši paši elfi — viltīgie neradījumi to naktīs bija tik ilgi čukstējuši gulētājiem ausīs, līdz visi noticēja arī.
Sumpurņ
Sumpurņi, o, jā, tie nu tiešām bija nepatīkami tipi! īstenībā sumpurņi bija meža dēmoni no pilsētas nomales biezokņiem, un pieklājīgā lielpilsētā tiem vispār nekas nebija meklējams, taču reižu reizumis kāds pļunduru bars attenterēja uz pilsētu, un pat jetiji nevarēja tos padzīt no pilsētas vārtiem, jo sumpurņiem ieeja Atlantīdā oficiāli nebija aizliegta. Natiftofi jau gadiem ilgi pie tā strādāja, taču veicās viņiem aplam grūši, un vai tikai ne tāpēc, ka viņi paši kaut kādā augumā bija šo neradījumu radinieki. Arī ārēji sumpurņi bija natiftofiem trakoti līdzīgi, vienīgi lielāki, un ausis viņiem bija kā cilvēkiem, cieši piekļautas pie galvas.
Šie huligāni bija ļoti lieli pat pēc Atlantīdas mērauklas — mēdza gadīties pat desmit metru gari eksemplāri. Tie
vienmēr ieradās barā, vismaz 150 līdz 200 uzreiz, un tādas bandas postītspēja bija pielīdzināma vidēja bolloga jaudai. Ja Atlantīdai tuvojās sumpurņu banda — tas nozīmēja, ka agri vai vēlu sāksies vāju cīņas. Visbiežāk tie sagāja matos ar asinskājiem vai, dīvainā kārtā, ar sīkaļām thuthu, kuri neatzina nekādu mutes brūķēšanu. Tādās reizēs vienmēr bija jāiejaucas savam desmitam grifu, lai nomierinātu iekaisušos prātus un izraidītu no pilsētas miera traucētājus.
Žirti
Toties žirtiņi bija pavisam cita lieta — visu mīluļi, mīkstsirdīgas, kareivīgi romantiskas radības, kurām nekad
neaptrūkās laba vārda. Viņus mēdza saukt arī par izdabiņiem, jo viņi pastāvīgi, nemitīgi un nelūgti kādu slavēja, pielabinājās, apbrīnoja tā veikumu un izskatu un jūsmoja par visu pēc kārtas — bez atlīdzības. Ja gadījās nomāktības brīdis, vajadzēja tikai aiziet uz kādu žirtu krodziņu: tur tevi uzreiz ar garantiju uzstutēs uz pekām.