Pirmajā acu uzmetienā visprimitīvākās Atlantīdas būves bija tik pārvarīgi lielas, ka tās varēja uzskatīt par iespaidī-
gākajiem pilsētas arhitektūras paraugiem. To cēlāji bija Austrālijas skudrinieki, proti, runa ir par neiedomājami lieliem skudrupūžņiem: daža tornis sniedzās debesīs daudzu kilometru augstumā. Skudrinieki — apakšā cilvēki, augšā skudras — pilsētā bija īpaši labi ieredzēti kā čakli strādnieki. Bez atlīdzības nemitīgi vākdami atkritumus, viņi gādāja, lai ielas būtu žilbinoši tīras: raugi, drazas viņi pēc tam iebūvēja torņos, un tie tātad nebija nekas cits kā kopā salipinātu atkritumu kaudzes, kas nemitīgi auga arvien augstākas.
Skudrinieku fiziskais spēks bija apbrīnas vērts: tie varēja nest kravu, kas simtreiz pārsniedza viņu pašu ķermeņa masu; mjā, ar*prāta spējām viņiem gan nebija tik spoži. Ar viņiem varēja sarunāties tikai par atkritumu savākšanu un pūžņubūvi, un arī par šiem tematiem — vienīgi zīmju valodā, kurai bija nepieciešami divi taustekļi uz galvas (kaut kā varēja iztikt, pieliekot dūres pie ausīm un šūpojot rādītājpirkstus, taču, kā jau sacīts, īsti nebija vērts).
Indieši bija cēluši gandrīz visus pilsētas tempļus un arī rīsa ēdnīcas pilsētas nomalē; tajās saimniekoja pusziloņi.
Pusziloņi pa lielākajai daļai bija cilvēki, taču apveltīti ar gaišzilām ziloņgalvām un sešām rokām, kas jo īpaši noderēja, rosoties ēdnīcās: viņi bija pat vēl izdarīgāki nekā četrroces kājgriezes (tiesa, tās gatavoja garšīgāk). Pusziloņi tveršanai varēja izmantot arī snuķi, tādēļ spēja reizē sakratīt katlu, apmaisīt pannu, pasniegt šķīvi, sagriezt sīpolu, noskalot rīsus, mazgāt traukus un iekasēt naudu. Karija ēdieni pie viņiem bija teicami, taču viss garšoja vienādi.
Japānas bonzaitiņi dzīvoja Atlantīdas mazākajā rajonā, kas pēc viņu mēriem gan bija milzīga — gandrīz divdesmit kvadrātmetru liela — bonzai plantācija. Bonzai kvartāls un tā iemītnieki, kas augumā nebija daudz garāki par centimetru, Atlantīdā bija viens no iecienītākajiem tūristu intereses objektiem un atradās īpašā aizsardzībā. Bonzaitiņu rajonu apņēma izturīgs dzelzs žogs, uz viņiem varēja bolīties tikai no ārpuses, un drošības pēc viņus vēl arī apsargāja bargu jetiju komanda. Stikla pārjums sargāja viņus no lietus — jo sīkuli bonzaitiņu varētu nosist pat viena vienīga lāse.
Saracēņu pirātu roku darbs bija smilšakmens pilis daudzstāvu nama augstumā; ar savām neskaitāmajām šaujamlūkām tās izskatījās aplam kareivīgas, taču mūsdienās tajās pārsvarā glabāja lielizmēra atkritumus. Kurš katrs Atlantīdas iemītnieks jums pateiktu, ka tieši tajās vairojās nikni neieredzētie taražbaloži, par kuriem vēl būs runa turpmāk.
Veselu pilsētas daļu celtnieki bija vēsturē pazaudējuši bez pēdām, atstājot ērmotus torņus un zāles, kas bija uzbūvētas no tādiem materiāliem, kuri nekur Camonijā nebija atrodami, no neiedomājami izturīgām plastmasām un metāliem. Daudzas no šīm ēkām bija no materiāla, kas atgādināja nopulētu varu, taču bija daudz cietāks un pamatīgāks. Pilsētnieki stāstīja, ka šīs celtnes Atlantīdu rotā jau gadu tūkstošiem, taču to spožumu nebija blāvinājušas nedz lietavas, nedz meteorītu nokrišņi; tām nebija ne skrambiņas. Logu vietā tām bija apaļi, krāsaini milzu kristāli, kas ārkārtīgi taupīgi piesaistīja saules gaismu, ko izkliedēja pa iekštelpām. Grīdas un griesti bija no kaut kā stiklam līdzīga; šī viela tumsā zaļgani spīdēja un, likās, elpoja. Šajās pilsētas
daļās slējās gigantiskas statujas — piecreiz lielākas nekā tās, kuras cēla itāļi: no pjedestāliem dižīgi skatījās būtnes, kādām līdzīgu vairs nebija ne Camonijā, ne visā pasaulē. Neticami, taču fakts: šīs statujas bija no slīpēta koka, taču tas bija ciets un izturīgs kā cēlmetāls.
Daudzos no šiem namiem valdīja pagalam ērmoti dabas likumi, ūdens tecēja augšup, turklāt reizēm tur briesmīgi spokojās. Naktīs tur sākot runāt mēbeles; ja tikai svešādos priekšmetus, kas rēgojās laukā no sienām, grīdām un griestiem, vispār varēja saukt par mēbelēm. Lai gan visas durvis bija vaļā, apmesties šajās ēkās uz dzīvi neuzdrošinājās pat visrūdītākie atlantieši. Pa kaktiem čukstējās, ka tajās agrāk, pirms pārvākšanās uz kanalizāciju, mitinājušies neredzamie cilvēki.
Ķīniešu mantojumu pārstāvēja simtstāvu pagodas. To cēlēji neizskaidrojamu apsvērumu dēļ bija mēģinājuši pilsētai pa vidu uzbūvēt pamatīgu mūri, taču vienā brīdī viņiem bija apnicis, un iznākums bija nieka mūrītis — pusmetru augsts, divdesmit kilometru garš un daudzviet jau sacaurumots. Vikingi bija sabūvējuši simtiem garu koka namu, kuros šais laikos dzīvoja Smorgardas rūķi. Viņi tur uz mūžīgās uguns vārīja ūdeni, un tvaiki bija tādi, ka arī aukstās dienās varēja krietni izsvīst, bet rūķi bija gatavi visus pērt ar niedru vicām — pēc viņu domām, tas bija trakoti veselīgi. Kā paklausīdami sakāmvārdam, kas pauda: "Kur satiekas divi holandieši, tur uzrodas siltumnīca," nīderlandieši bija veselu kvartālu pārjumuši ar stiklu, un ķeltu cilmes rudzu raganas tur audzēja milzīgus tomātus.
parvietošaās līdzekļi
Venēcijas vecīši, ilgodamies pēc dzimtenes, visu pilsētu bija izvagojuši ar kanāliem, pa kuriem brīvajā laikā tīksmīgi vizinājās košās gondolās un auroja sentimentālas ārijas. Pa šiem kanāliem varēja nokļūt gandrīz jebkur, ja tikai tev bija laiva un tu labi pazini pilsētu. Vēl pa pilsētu varēja pārvietoties pazemes rolsdrezīnās, ar jau pieminētajiem dēmon-
rikšām, ar piejaucētajām Midgardas čūskām, romantiskajām, taču diezgan lēnajām milzgliemežu karietēm, ar kādu no neskaitāmajiem dirižabļiem un ar camoniešu tramvaju, kuru darbināja Naktigalgala patentētais skudru motors.
Drezīnu
satiksme
Drezīnu tīkls bija sazarota sliežu ceļu sistēma, kurā raktuvju punduri nodrošināja uz kraujuma principa veidotu drezīnu satiksmi. Noteiktā pilsētas vietā nokāpjot pazemē, jūs varējāt iesēsties kādā no luksusklases drezīnām, kas lielākoties bija sakabinātas kopā pa desmit, tad raktuvju punduris pirmajā drezīnā iepūta ragā, atlaida bremzes, un aiziet! — jūs jau ellišķīgā ātrumā traucāties pa lāpu apgaismotām šahtām.
Pārvietošanās ar drezīnu sastāvu bija piemērota diezgan dēkainiem gariem. No punkta A uz punktu B ceļš veda tikai no kalna lejā, vienīgais dzinējspēks bija nogāze, kā arī drezīnu un pasažieru masa. Brīžumis sastāva ātrums sasniedza krietnus simt kilometrus stundā, un jo īpaši līkumos pa gaisu ļoti gleznieciski lidoja dzirksteles un reizēm arī viena otra drezīna.
Punktā B jūs trīcošiem ceļiem izkāpāt un pa garām vītņu kāpnēm atgriezāties dienas gaismā. Drezīnas ar trīšu sistēmas palīdzību tika pārceltas uz kādu no pārējiem sliežu ceļiem, kas veda neskaitāmos dažnedažādos virzienos. Ja tikai gars bija pietiekami noturīgs, ar pārsēšanos tā varēja nonāk gandrīz jebkurā Atlantīdas vietā.
Dirižabļi
Krustām šķērsām pāri pilsētai pie augstiem mastiem bija nostieptas troses, pa kurām pārvietojās dirižabļi. Sistēmas uzturētāji bija parūpējušies, lai baloni, kuriem lielākoties bija ietilpīgas pasažieru gondolas, nebūtu pārāk atkarīgi no vējiem. Ja gaisa straumes kādubrīd nebija labvēlīgas, pasažieri paši varēja pielikt roku un darbināt gaisa kuģi, griežot prāvu propelleru. Šim nolūkam bija domāts garš piedziņas kurbulis, kas bija ērti sasniedzams no jebkuras sēdvietas gondolā.
Tramvaju satiksme atradās pilsētas domes pārziņā, tā tika finansēta no nodokļiem, un atlantieši to drīkstēja izmantot bez maksas. Tramvajus vadīja štata skudrinieki, kuri gluži saprotamā kārtā vislabāk prata apieties ar skudru motoriem.