Adītnatla
No vienas Atlantīdas malas līdz otrai veda ADĪTNATLAS bulvāris — pilsētas galvenā iela, kuras tirgotavās un pārstāvniecībās bija pieejamas visas preces un pakalpojumi, kas vien tobrīd pasaulē bija, kā arī restorāns jebkurai tautībai un ēšanas dīvainībām un vēl daudz kas cits.
Suņabuki labi spēlēja šahu un bija to padarījuši par rūpalu — ierīkojuši suņabuku šahšeņķus, kuros, ēdot un dzerot stipralu, bija iespējams zaudēt šaha partijā ar kādu suņabuku (neviens suņabuks šahā vēl nebija uzvarēts, kas zina, varbūt tāpēc, ka nebija atradušies drosmīgie).
Kažoku ķemmētavas, pats par sevi saprotams, visbiežāk apmeklēja pinkainas radības, un tās apkalpoja melunīzes — plikpaurainas pundures, kurām bija nosliece uz tarkšķēšanu un gluži mākslinieciski sukāšanas, šķērēšanas un ķemmēšanas talanti. Es turp gāju vismaz reizi nedēļā, garām ķiplokceptuvēm, tverpu šūšanas ateljē, ķīniešu veļas
virtuvēm, zobu rautuvēm (tajās saimniekoja asinskāji), zīlnieču teltīm, kurās itāļu zemesvistiņas pareģoja nelaimi, garām totalizatoriem, pedikīra darbnīcām, zāļu tējnīcām, lādētavām (tajās varēja nolīgt šamaņus citu nolādēšanai), deju pilīm, slepenbibliotēkām (tajās glabājās tikai Atlantīdā atrodamās grāmatas vēl neatšifrētās valodās), spļautuvēm (tur par nelielu samaksu drīkstēja nepiespiesti spļaut uz skaidām nokaisītas grīdas), brikešu kioskiem, šķiņķnīcām, kūkotavām, boksa namiņiem, dzertuvēm un citām Atlantīdas komercijas izpausmēm.
Citas būtnes, citi tikumi
Atlantīdas iemītnieku vajadzības nevar pat salīdzināt ar piedāvājumu un patēriņu cilvēku pasaulē. Gnomi, piemēram, lai kāda arī būtu to cilme, nespēj pretoties niedru tupeļu kārdinājumam. Tādēļ pilsētā bija neskaitāmi apavu veikali, kuros pārdeva šīs ķēmīgās vīzes. Negnomi tādām gāja garām, galvu grozīdami, toties tie allažiņ bija pilni ar gnomiem, kas kā sasviluši pielaikoja vienu niedru tupeli pēc otras. Savukārt īru druīdi pēc dabas ir paskopi, un šī nosliece izpaužas arī viņu tirgotavās. Ko skumīgāku par druīdbodi ir grūti iedomāties, visbiežāk tur ir tikai daži ļodzīgi koka plaukti, uz kuriem stāv sūnaini akmeņi, nejēdzīgi greizi žagari un slapjas jūras izskalas. Taču darba laikā druīdi grūstās ap šiem plauktiem tā, it kā tur būtu izlikti vismaz Ornijas kroņa dārgakmeņi. Gaisa jaukšana mūsdienās vairs ir tikai tēlains izteiciens, toties Atlantīdā tādas vietas tiešām vēl bija. Gaisu jauca krodziņos, kuros saimniekoja Ornijas kāpu ugunskrupji, un tajos varēja dabūt dažnedažādas
nevalodas. Ugunskrupji sēdēja pie lieliem, apaļiem galdiem, nepagurdami kūpināja cigaretes un žužinājās savā starpā. Jaucot gaisu, dzima baumas, sīka nomelnošana un nepārbaudāmi apgalvojumi — interesants maisījums, ko apmeklētāji ieelpojuši aiznesa sev līdzi un izplatīja; tā, piemēram, Atlantīda uzzināja, ka pilsētas galva pa naktīm slepus mielojas pie atkritumu tvertnēm.
Ādas zilinātavas bija mazi, tumši, lielākoties pagrabstāvos ierīkoti iestādījumi, kuros Ihollas derviši ar smagiem dzelzs grabuļiem miltīja dabiskas ādas, piedevām vilkdami grūtsirdīgas dziesmas iholliski. Kāpēc tas viss bija vajadzīgs, zināja vienīgi tie, kas ar savām ādām devās uz tādiem ūķiem (taču viņi par to spītīgi cieš klusu).
Tas droši vien arī bija Atlantīdas sabiedrības noslēpums: te neviens nebāza degunu citu darīšanās, ja vien citi lika mierā viņu pašu.
Politika
Kopš ķīviņiem par mantošanas kārtību politikas Atlantīdā būtībā vairs nebija. Ļoti agrīnos laikos atsevišķās pilsētas daļās tiešām vēl valdīja ķēniņi, tad pēc virknes smalku diplomātisku manevru varu faktiski pārņēma natiftofi, bet ķēniņiem tika atstāta kāzu ģenerāļu loma, laipni atļaujot pārstāvēt attiecīgo teritoriju. Ķēniņi parādījās tautai jauna tirgus atklāšanas dienā, piedalījās labdarīgiem mērķiem sarīkotos maratonos, ievērojamu pilsoņu bērēs noturēja sērīgas kapa runas un juta līdzi svarīgos sporta pasākumos, bet neko daudz vairāk nedarīja. (Izņēmums bija Tatlantīdas ķēniņš Ltnaatīds XXIII, kas visos tajos ķīviņos par mantošanas kārtību bija zaudējis prātu un reizēm skraidīja pa pilsētu kails, izkliegdams grūti saprotamus ediktus. Pēdējo reizi
viņš bija pavēlējis, ka visi par trīspadsmit gadiem vecāki natiftofi jānopervē ar dzeltenām strīpām un jānostāda ierindā, lai viņiem varētu nobirstēt kājas.)
Atlantīdas tauta būtībā valdīja pati; brīžiem tai sekmējās labi, brīžiem ne tik labi un brīžiem nepavisam nesekmējās. Aptuveni reizi mēnesī sākās absolūts haoss: kaut kādi punduri aizdambēja kanalizāciju ar atejpapīru, tādējādi norādīdami uz neciešamu diskrimināciju, vai dēmonrikšas pievienojās Venēcijas vecīšiem solidaritātes streikā, un no ierindas izgāja visa satiksmes sistēma un kurināmā piegāde. Tik lielā šaurībā absolūtu haosu var paciest tikai ļoti neilgu brīdi, tādēļ vēlākais pēc divām dienām, vēl pirms protestētāji vispār bija paspējuši noformulēt savas saprātīgās prasības, viss atkal bija mierīgi un dzīve ritēja savu ierasto gaitu.
Patiesībā Atlantīda ļoti atgādināja skudrupūzni — pavirši raugoties, viss notika neiedomājamā haosā un pilnīgi bez nekādas saprotamas sistēmas, tomēr viss turējās kopā un kalpoja vienam kopējam mērķim: gigantiskas, biedējošas, brīnum skaistas un neaptveramas pilsētas pastāvēšanai un funkcionēšanai.
Kultūršoks
Tādam, kas savu līdzšinējo dzīvi lielākoties vadījis jūrā, tuksnesī, uz saliņām vai noslēgtos labirintos, tik neiedomājami liels radību un kultūru raibums bija kā sitiens ar neredzamu vāli. Vismaz es, ar atkārušos žokli klīzdams pa Atlantīdas ielām un atkal un atkal grozīdamies ap savu asi, noteikti izskatījos pēc tāda, kas pamatīgi dabūjis pa pauri. Tikai pēc daudzām stundām pēdīgi apstājos kādā ielu krustojumā, kuru uz visiem stūriem uzraudzīja vismaz simt metru augsti melni marmora lauvas.
Diena jau pamazām tuvojās vakaram. Man apkārt pastaigājās, spraucās un grūstījās atlantieši, manas pekas jau sāka smelgt, man nebija ne vismazākās nojausmas, kur īsti es atrodos, kur gribu nonākt un kas būs vakariņās.
Līdz šim biju radis, ka maltīti man vai nu pienes klāt, vai arī tā ir paņemama, paraugoties apkārt un pastiepjot ķepu. No Naktigalgala stundām zināju, ka lielpilsētās pastāv citi likumi, un vispār tas nozīmē, ka par ēdmaņu ir jāmaksā, tas ir, jāmaksā ar naudu.
Nauda — to es jau biju novērojis — Atlantīdā lielākoties sastāvēja no dažādām sudraba, vara un zelta piramīdām, par kurām, piemēram, kājgriežu picērijā varēja dabūt gardu kukurūzas miltu plāceni, kas bija apkrauts ar gandrīz visām iedomājamajām ēdamlietām.
Pēdējā stundā kājgriežu picērija man bija kļuvusi par Visuma lielāko magnētu. Tādas bija gandrīz uz katra stūra; ej, kur iedams, un stāvi, kur stāvēdams, visur priekšā staipījās ēstgribu ierosinošas siera stīd/.iņas un gaisā vēdīja neatvairāma plāceņu smarža.
'abačnieks Hemlūts Havanna
"Diezgan iespaidīgi, gā?" man blakus kāds ierunājās.
Mani bija uzrunājis tabačnieks, kas pārstāvēja kādu lietusmežu rūķu ģints dienvidzemju micīšu dzimtu. Lietusmežu rūķi savas blēņas parasti darīja tabakas plantācijās, un viņiem puslīdz piemita visi parastie punduru paradumi; tā vismaz man bija palicis prātā no Naktigalgala stundām. Viņus varēja pazīt pēc bezgaumīgi košajām, pašrocīgi krāsotajām vilnas micēm, olīvbrūnajiem ģīmjiem, nejēdzīgi savirpinātajām ūsām un pēc skaņas R, ko tabačnieki izrunāja guldzeni, gluži kā skalodami rīkli. Ā, un vēl arī pēc tā, ka viņi katra vārda galā iestarpināja "gā", un šis "gā" atkarībā no teikuma konteksta varēja nozīmēt pilnīgi jebko.