(Starp citu, Atlantīdā visi man par lielu prieku runāja vienā valodā, camoniski. Katra tautiņa, zināms, šai valodā
bija iemānījusi savu izloksni — vieni visu papildināja ar mikliem šņācieniem, citi ar nikniem rējieniem vai katru vārdu iesāka ar "ē-". Visvieglāk bija saprast mācītos druīdus, kuri runāja akadēmiski precīzā un tīrā valodā, bet visgrūtāk — ragainos imbecvībakus, kuri sapratās gārdzošā dziedrunā — lai ko viņi sacīja, izklausījās, ka operdziedātājam kaklā ielidojusi kode. No otras puses, ar ragainajiem imbecvībakiem tāpat neviens nerunāja, tādējādi problēma, kā jau Atlantīdā it bieži mēdza būt, atrisinājās pati no sevis.)
"Jā, nudien," es izklaidīgi atsaucos, nespēdams atraut dziļdomīgu skatienu no asinskāja, kas trijos veiklos kumosos bija noķemmējis veselu kājgriežu picu.
"Es runāju par lauvām."
Es nopurināju kājgriežu picas hipnozes varu. "Ā, pareizi, lauvas… Jā, apbrīnojami. Teicams kalums. Virsma ir ļoti gluda."
"Gā, tas taču nav nekāds kalums," rūķis atsaucās ar jaušamu maigumu balsī. "Tas viss ir roku darbs — nopulēts ar papīra mutautiņiem! Vai tu vispār spēj iztēloties, cik ilgi jānoņemas, lai tādu marmora skulptūru pienācīgi nopulētu ar plānītiņu papīra skrandiņu?"
Laikam derētu kaut kā izteikt savu apbrīnu.
"Tas ir kolosāli," es godīgi uzteicu.
"Tie ir apdzīvoti, gā. Katrā lauvā ir četrtūkstoš dzīvokļu. No krāna tek karstais ūdens, gā, balkona gan, saprotams, nav, toties ir mehānisks lifts ar mūziku!"
Viņš sāka dungot kādu camoniešu āriju.
"Es tur neredzu nevienu logu."
"Logi ir caurspīdīgi tikai no iekšpuses. Smalki, gā?"
"Vareni!"
"Tie ir manējie."
"Ko?"
"Gā. Šie lauvas. Pieder man."
"Tas ir, e, ļoti iespaidīgi. Sirsnīgi apsveicu."
"Vai tu pirksi?"
"Ko?"
"Vai tu nopirksi no manis vienu lauvu? Gā? Pavisam lēti."
"Klausies, man vispār nav…"
"Nē, vispirms tu paklausies!" rūķis noslēpumaini pieklusināja balsi un tramīgi pašķielēja apkārt. "Tu man esi simpatico, gā?! Tādēļ es tev piedāvāju par plānprātīgu cenu, gā! Desmit piru!"
Rūķis sāka sevi pļaukāt, lai sodītu sevi par tik neizdevīgu piedāvājumu.
"Gā! Gā!" viņš brēca pēc katras pļaukas. "Es stulbenis! Tā no manis nekad neiznāks kārtīgs tirgonis!"
Es nomēroju rūķi ar ilgu skatienu. Tieši desmit piru Atlantīdā maksāja pica.
Tas mani apbēdināja. Acīmredzot es izskatos pēc briesmīga grūtgalvīša, ja reiz kādam var ienākt prātā nolikt mani uz lāpstiņām ar vecāko tūristu šmaukšanas triku pasaulē.
"Ā, gā!" rūķis piekāpās un izteica labāku priekšlikumu. "Teiksim — piecas piras!"
Tā es iepzinos ar Hemlūtu Havannu, manu labāko draugu Atlantīdā.
Kad biju Hemlūtam paskaidrojis, ka, pirmkārt, neesmu izmucis no trakonama un, otrkārt, man nav nevienas vienīgas piras, viņš uz līdzenas vietas mainīja taktiku. Kā īsti, to viņš pats gan vēl nezināja, taču dienās viņš no manis izsitīs smuku labumu; tā nu viņš sāka man sekot pa pēdām.
"Tu esi kaut kas sevišķs, gā?! Zils! Lācis! Rets! Gā?" viņš skrēja man pakaļ un centās pielauzt uz dažnedažādiem
rūpaliem. "Vienkārši nostājies uz ielas stūra! Tu dziedi, es staigāju ar cepuri!"
"Es neprotu dziedāt."
"Mēs tevi pārdosim zoodārzam! Vakarā es ieradīšos ar mūķīzeri un tevi atbrīvošu!"
"Es negribu sēdēt būrī!"
Hemlūts Havanna vismaz zināja drošu vietu nakšņošanai. Mēs turp gājām vismaz divas stundas, un, jo tālāk bijām tikuši, jo dīvainīgāk viss apkārt izskatījās.
Sākumā mēs jozām pa šaurām, lieliem akmeņiem bruģētām ieliņām, un mums virs galvas uz neskaitāmām auklām karājās izžauta veļa; pēc tam nami kļuva retāki, toties parādījās pilsdrupas, uz kolonnām atspiedušies, krūmos un vītenājos ieauguši tempļi un akmens pieminekļi — briesmīgi saplaisājuši un visai pabrukuši. Neizskatījās, ka te kāds dzīvotu — ja nu savvaļas kaķi, kas mums uzbāzīgi trinās gar kājām.
No bruģa izlēca zila dzirkstele, kas apmeta metru garu elektrisku loku un atkal nozuda kaut kur ielas plaisās. Mazu mirklīti visa iela bija mirdzējusi zilganā gaismā.
Es izbijos un atlēcu vismaz par metru atpakaļ.
"Zilais zibens," Hemlūts nevērīgi atmeta ar roku, "nav bīstams."
No
"Līdz šim neaprakstīto Camonijas un tās apkaimes brīnumu, būtņu un fenomenu leksikona", apkopojis un izdevis prof. Dr. Abduls Naktigalgals
Zibens, zilais: dabas fenomens, kas jau daudzus gadsimtus novērojams vienīgi Atlantīdas pilsētā. No zemes izšaujas zilganas elektriskas izlādes, visbiežāk — lokveida, parasti — naktīs. Apmierinošs zinātnisks izskaidrojums joprojām nav atrasts, taču vismaz ir noskaidrots, ka šie zibeņi veselībai nav kaitīgi, ja nu vienīgi var dabūt galu no pārbīļa.
Mēs šķērsojām lielu laukumu, kura vidū no izžuvušas strūklakas baseina slējās melns, krietnus divdesmit metrus augsts obelisks. Vairāki desmiti kaķu ņurrādami gulēja baseinā un laizīja ķepas. Aiz obeliska bija doms, lielākais no visiem, kurus līdz šim biju redzējis Atlantīdā. Doms bija celts no balta marmora un apjumts ar
zaļu akmens kupolu, kas vismaz trešajā daļā jumta bija iegruvis.
"Mūsu guļamistaba," Hemlūts pavīpsnāja.
Kāpnes, platas kā Atlantīdas galvenās ielas, veda uz ieejas durvīm, kuras sargāja divi akmens ciklopi, lieli kā mājas. Durvis — vai, drīzāk, vārti — bija vaļā: vērtne — masīva kā trīsmastnieka korpuss — bija izlauzta no virām un domā uz grīdas gulēja jau tik sen, ka tai cauri bija izspraukušies zāles cērpi, usnes, nātres un mazi kociņi.
Mēs pārsoļojām tai pāri un iegājām drupās, kur, no mums sabijušies, gaisā uzspurdza baložu bari. Krēslainajos kaktos zibēja smaugas, brūnas ēnas.
Pa vēl vienām milzīgām kāpnēm nokļuvām galerijā. No iekšpuses doms izskatījās pagalam nejēdzīgi sabūvēts, bet tā droši vien likās sabrukuma dēļ. Kāpnes veda nekurienē, šur un tur rēgojās nevajadzīgas arkas, ceļu aizšķērsoja nezālēs ieauguši garšļaukus nogāzušos kolonnu stumburi un ielūzušā kupola lauskas.
Pa iegruvušo jumtu ieslīpi krita šīs dienas pēdējie saulesstari, dramatiski apgaismojot bezgalvainās un bezrokainās statujas nišu iedobēs. Vienā vietā sarkanajā marmona sienā bija izcirsts milzīgs bareljefs, kurā bija redzams garā mantijā tērpies skelets ar izkapti.
Man šis doms nepatika. Bet jau bija nakts, un es nevarēju atļauties būt izlepis.
"Te vismaz nav taražbaložu, gā?" Hemlūts ieminējās, kad mēs jau bijām ķērušies sev ierīkot sūnu cisas.
"Taražbaloži? Kas ir taražbaloži?"
"Gā. Kas ir taražbaloži. Grūti pateikt. Kas to vairs lai zina…"
No
"Līdz šim neaprakstīto Camonijas un tās apkaimes brīnumu, būtņu un fenomenu leksikona", apkopojis un izdevis prof. Dr. Abduls Naktigalgals
Taražbaloži: nepopulāri mutanti, baložu, žurku un tarakānu krustojums. Taražbaloži ir apmēram metru piecdesmit lielas kanāla žurkas ar baložu spārniem un putnu knābjiem, taču kājas, taustekļi un gremošanas orgāni tiem ir kā tarakāniem. Par žurku mantojumu liecina tikai garā, mīkstā aste. Arī visrūpīgākajā autopsijā pagaidām nav izdevies atrast taražbaloža smadzenes, tādēļ var izteikt minējumu, ka tā ķermeņa vadības centrāle atrodas kaut kur kuņģa-zarnu trakta apvidū, kas veido lielāko daļu taražbaloža iekšu. Vēl tiem nav sirds: tās vietā atrodas nesamērīgi lielas aknas, kas bez dzīvības briesmām sagremo arī visindīgāko ēdmaņu un reizē gādā, lai cirkulētu asinis, kurām ir puvušu olu krāsa, smaka un konsistence. Tumsas aizsegā taražbaloži dodas medīt barību, kas pārsvarā sastāv no sadzīves atkritumiem un sprāgoņiem, taču bada laikos taražbaloži uzklūp arī lielākām dzīvām būtnēm. Taražbaloži ir vienīgie mums zināmie maitēdāji, kas sprāgoņus aprij ar visiem kauliem, nagiem un skropstām.