Tad bija miers.
"Ho-ho!" sauca Hemlūts. "Viss, gā, tie vairs nenāks! Vampīri ir mīkstpēdiņi!"
Viņš nicīgi nospļāvās uz grīdas un dzīrās man atzinīgi uzsist uz pleca, taču augumu starpības dēļ aizsniedzās tikai līdz manam elkonim.
Tajā brīdī no visām pusēm mums lēca virsū kādi piecpadsmit vampīrkaķi un vēl pieci traucās virsū pa gaisu.
Hemlūts, kā jau visi tabačnieki, nepazina baiļu. Tas nenozīmē, ka viņš bija drošulis, jo drosmīgs ir tikai tāds, kas izjūt bailes un tās pārvar. Vienkārši micīšu rūķiem šīs jūtas ir liegtas, jo tiem ir zaļas asinis un asinsritē nav ne miņas no adrenalīna. Tabačnieks gan pamana, ka viņam draud briesmas, bet viņu tas it nemaz neuztrauc. Ja micītim uzbruks trīsmetrīgs gorilla, šim sīkaļam ne prātā neienāks, ka viņš šajā divcīņā neizbēgami zaudēs: kur nu, tabačnieks uzreiz sāks vicināt dūres. Bieži vien tas uzbrucēju apstulbināja tik briesmīgi, ka pat desmitreiz lielāki pretinieki apstājās un laidās mukšus. Tādēļ sprīža auguma tabačnieki bija trakoti izmanīgi un bijāti cīnītāji. Turklāt Hemlūts, kā ikkurš džungļu iemītnieks, lieliski zināja, kas plēsīgiem pērtiķiem un mežakaķiem ir vājā vieta: to miklais deguns. Ar vienu precīzu pirksta dūrienu pietika, lai vampīrkaķis uz labu brīdi izstātos no cīņas; vajadzēja tikai pienācīgi notēmēt.
Flamenkadoro
Vēl piedevām Hemlūts pieprata kādu Brazīlijas dienvidos pazīstamu kaujas mākslu, tā dēvēto flamenkadoro (viņam pat bija raibi izšūta josta, kas apliecināja, ka viņš šajā mākslā sasniedzis devīto, meistara pakāpi) — elegantu dejcīņu, ko veidoja flamenko, karatē un torero kustības. Viņš stāvēja, gandrīz nekustēdamies no vietas, roku uzlicis uz gurna, otru pacēlis virs galvas — kā čūska, gatavs kuru katru brīdi mesties virsū. Turklāt viņš ar glītiem trijsolīšiem visu laiku griezās ap savu asi, laiku pa laikam piecirzdams kāju (tā cīņa ieguva teju, teju dejas ritmu), laiku pa laikam veiklā izklupienā aizlidinādams pa gaisu vai ietriekdams sienā kārtējo kaķi.
Brīžumis viņš zibensātri pastiepa uz priekšu divus kopā saspiestus pirkstus un iedūra kaķim degunā vai sāpju krustpunkta vietā paribē. To visu viņš darīja, dziedādams flamenko.
Mani paņēmieni nebija tik labi pārdomāti un izkopti, drīzāk jau spontāni un instinktīvi. Pats brīnījos par to, kādi vareni spēki manī līdz šim bija dusējuši neizmantoti. Vispār jau lācis ir viens no bīstamākajiem plēsīgajiem zvēriem uz zemes, tikai es to vēl nezināju, jo biju traki aizņemts, maldīdamies pa kalnu labirintiem, deldēdams skolas solus un niekodamies ar citām lāčiem neraksturīgām dīvainībām. Ar vienu spēcīgu sitienu pietika, lai šāds lielkaķis apmestu divkāršu salto, ar vienu kodienu — lai cits ņaukstēdams laistu ļekas vaļā. Ar uzbrucējiem izrēķinājos ātri un bez žēlastības, rūpīgi aprēķinātām kustībām, lai iztiktu bez pārmērīgas ālēšanās un neatstātu bez pieskatīšanas savu aizsardzības zonu; īsi sakot, rīkojos kā profesionāls bokseris ar asiem nagiem. Ja vampīri tiešām būtu tādi mīkstpēdiņi, kā tika apgalvots, tie jau sen būtu glābušies bēgot, taču tie neatstāja laukumu: lai cik spēcīgus sitienus dabūjuši, lai cik sāpīgi piezemējušies uz marmora grīdas, tie vien uz mirklīti nozuda doma tumšajos kaktos, taču jau pēc brīža atkal bija klāt.
Vampīru taktika bija vienkārša, taču iedarbīga: tie strādāja uz maiņām. Tie, kas bija paguruši, atkāpās salaizīt brūces, un viņu vietā stājās cita komanda. Mēs ar Hemlūtu tērējāmies, turpretim viņi atkal un atkal ieradās ar jauniem spēkiem. Perspektīvā mēs izrādīsimies zaudētāji.
Kāds lielkaķis bija pielavījies no aizmugures un iekodies man kažokā, cits tupēja priekšā un ar ķepām sāpīgi zvetēja pa kājām, trešais piederējās virs galvas un ķerstīja seju; es atskārtu, ka mani spēki ir galā. Ar pūlēm cilāju rokas un sāku pārdomāt, vai nevajadzētu pacelt balto karogu un padoties liktenim. Taču tieši tajā brīdī vampīri, kā saņēmuši nedzirdamu pavēli, lika mūs mierā un atkāpās. Nejauki paplucināti un aizelsušies, mēs piepeši bijām divi vien. Gaisu tricināja tāda kā elektriska vibrācija, kaut kas līdzīgs
ļoti lielu circeņu cirpstināšanai — troksnis, ko es dzirdēju pirmo reizi, taču uzreiz sapratu, ka tas nevēsta neko labu.
Taražbaloži
"Los Chucharrachasl" teica Hemlūts.
"Kas?"
"Taražbaloži."
Desmit metru no mums doma grīda bija itin kā atmodusies dzīvei. Mums tuvojās ņudzošu radījumu masa, kurā šur tur bija saskatāmi nakts tumsā dreboši kukaiņu taustekļi. Lāgu lāgiem kāds taražbalodis, mežonīgi vicinādams spārnus, pacēlās gaisā, ļāva mēnesnīcā brīdi aplūkot tā derdzīgo siluetu un atkcll nožāvās pretīgajā pūlī.
"Man it kā teica, ka šeit taražbaložu nav!" Cerams, pārmetumu manā balsī nevarēja nesaklausīt.
"Ā-ā-ā…. taražbaloži… ne kauna, ne goda!" Hemlūts nicīgi nosprauslojās. "Vienmēr lien tur, kur viņus neviens negaida."
īsti vietā tāda izrunāšanās laikam gan nebija, jo vispār jau taražbaloži mums nupat bija izglābuši dzīvību. Iespējams, tikai tāpēc, lai to nolaupītu paši, un tomēr: vampīrkaķi bija aizvākušies. Acīm redzami saprātīgas būtnes.
"Mēs vienkārši skriesim uz durvīm," ierosināja Hemlūts.
Skaidrs. Kāpēc gan ne?
Taražbaloži [turp.]: ja gadījies sastapt vienu vai vairākus taražbaložus, ir ļoti ieteicams neizdarīt ātras kustības. Vēlams izraudzīties iespējami dejiskus un līgani plūdeņus pārvietošanās paņēmienus. Taražbaloži reaģē tikai uz asām, straujām kustībām. Tā kā viņiem nav smadzeņu, viņi domā, ka viss līganais un plūdenais ir ūdens.
Brīnišķīgs padoms, tāds pats kā ieteikums sastingt un nekustēties, kad tev virsū peld karaliskais tiranozalis vai
tevi uz ragiem taisās uzdurt satrakots forints. Kaut kā nebija viegli šādus padomus uztvert ar pienācīgu uzticēšanos. Ja es klausītu savai sirdij, tad šobrīd mestos uz kāpnēm, nelabā balsī brēkdams un rokas vicinādams. Tomēr centos palikt mierīgs un pieliku visas pūles, lai kustētos kā balerīna palēninātā filmā.
"Ej pavisam lēni!" caur sakostiem zobiem izgrūdu. "Tad viņi domās, ka mēs esam ūdens."
Hemlūtam tas neizklausījās pārliecinoši.
"Gā? Domās, ka mēs esam ūdens? Kā tev kas tāds ienāca prātā?"
"Man smadzenēs ir leksikons. Tas reizēm stāsta derīgas lietas," es šņācu, izplestām rokām kāpdams pa kāpnēm kā cirka artists uz nolaidenas virves.
"Leksikons smadzenēs. Gā. Saprotu…"
"Nu… tas nav īsti leksikons. Patiesībā tas ir eidēts! Ar septiņām smadzenēm! Viņš redz tumsā un ar prātu spēj atvērt sardīņu bundžu. Viņš runā man galvā."
Hemlūts skatījās uz mani kā uz vājnieciņu, kas drudža murgos runā dieva zīmes.
"Paklau," tabačnieks teica. "Tu uz kādu laiciņu esi zaudējis prātu! Tas nekas, gā? Tik grūtā brīdī par to nevajag kaunēties. Es pārņemu komandēšanu, gā? Mēs izplešam rokas un kliegdami skrienam pa kāpnēm lejā."
Es skatījos uz kāpnēm.
"Nē," paziņoju. "Mēs to nedarām."
"Kāpēc tad ne?"
"Tāpēc." Ar degunu norādīju uz kāpņu lejgala pēdējo pakāpienu.
No turienes augšup rāpās cita taražbaložu karaspēka vienība. Sekojot avangardam, pa doma durvīm platā straumē plūda tūkstošiem citu. Zvēriskie kukaiņi līda iekšā
pa visiem logiem un mūru spraugām. Mēs bijām pilnīgi aplenkti.
"Mūs gaida nāve," es sacīju.
"Gā, mūs gaida nāve," Hemlūts pārmaiņas pēc nerunāja pretī. Tomēr noskārtu, ka viņš kaut ko meklē, ticēdams, ka arī šādos apstākļos var kaut kā izkulties.