Vienīgi zemestrīču laikā (un zeme Atlantīdā trīcēja vismaz reizi nedēļā) trakoti gribējās, kaut mēs labāk dzīvotu mazākā un pamatīgākā namiņā. Atlantieši apgalvoja, ka zemestrīce vēl nekad neesot nopostījusi nevienu pilsētas
namu, taču, pēc manām domām, tas bija tikai laika jautājums, vismaz tiktāl, cik runa bija par šiem vītņtorņiem. Sienas un grīda tādās reizēs čīkstēja kā apbēdināti spoki, visur bira apmetums, un mēbeles pastaigājās pa dzīvokli kā atmodušās no miega. Atrasties uz ārkāpnēm bija dzīvībai bīstami, mani divas reizes gandrīz nopurināja lejā.
Kajgriežu picērija
Kājgriežu picērija bija mana pirmā Atlantīdas darbavieta, kurā es iemācījos kaut ko dzīvei derīgu, un proti, ēdiena gatavošanu. Ēstuves saimnieks un šefpavārs bija resnvēderis vārdā Cākobs Joa; viņš bija īsts sava amata meistars, un natiftofu Gardēžu ģilde viņu četras reizes bija apbalvojusi ar zelta karoti.
Ēdienkartē bija ne tikai picas: tās bija steidzīgiem klientiem un pārdošanai pa lodziņu.
Ēstuves dziļumos tika gatavots kārtīgs ēdiens pastāvīgo klientu lokam — kārumniekiem, kuri to varēja atļauties. Vienmēr, kad man bija puslīdz brīvs brītiņš, es Cākobam pār plecu skatījos, kā viņš gatavo savus firmas ēdienus. Tā iemācījos alū rafinēt cūkgaļas desiņas, verdošā ūdenī ļoti, ļoti lēni izsutināt teļa karbonādes un sacept austeres (sakapātu spinātu, grijēra un rīvmaizes maisījumā).
ākobsJoa
Cākobs man ierādīja vienīgo pareizo spageti pagatavošanas paņēmienu (vārīt 12 minūtes, nenokāst, vienkārši izņemt no verdošā ūdens, notecināt, apslacīt ar siltu sviestu, iejaukt divus olu dzeltenumus, pāri izspiest vienu ķiploka daiviņu, apmaisīt, pasniegt galdā) un viszemākajā temperatūrā sautēt vēršasti tik ilgi, līdz gaļai var izdurt cauri karotes resgali (proti, vismaz piecas stundas). Vēl viņš man iemācīja, kā sarkanvīnā olas bez čaumalas var izvārīt mīkstas
jo mīkstas, kā izklapē šniceli (ar liela naža spalu, nekādā gadījumā ne ar gaļas āmuriņu!), kāds siers vislabāk sader ar rukolu (Dienvidcamonijas Grālzundes pekorīno) un kā ēd vistiņu (tikai un vienīgi ar pirkstiem). Cākobs pārzināja ne tikai receptes, bet arī pareizās atbildes uz vissmalkākajiem ēdināšanas mākslas jautājumiem. Viņš bija staigājošs gardēža leksikons, viņš no galvas zināja, cik kaloriju ir jebkurā iedomājamā produktā un arī tādos, kādus mēs vairs nevaram iedomāties, jo brīvajā laikā Cākobs bija ēdināšanas vēsturnieks. Viņš zināja visus Camonijas pagātnes ēdienus, visus izmirušos garšaugus un garšzāles. Teiksim, agrāk ir bijusi garšviela, ko sauca "pelverīns" — ar to jebkuru produktu varēja pārvērst par delikatesi. Pelverīnu ieguva no grīnpelves — auga, ko iznīdēja asinskāji, kuri ticēja, ka grīnpelve ir sātana miteklis. Cākobs man stāstīja par augiem, kas vidiņos ražojuši jogurtu, par Dullas teiksmainajām milzu zemenēm, kas esot bijušas lielas kā mājas, un par ņamslalīmiem — kūdras olām, kas garšoja pēc ceptiem banāniem.
Tomēr vistrakāk viņš aizrāvās, stāstīdams par savu mīļāko jomu — garšu kombinatoriku. Cākobs Joa uzskatīja, ka ēdienkartei jāsatur pēc iespējas vairāk ingredientu, ēdienu, garšvielu un kaloriju. Tas, cik drosmīgi viņš lika kopā garšas, bija kaut kas prātam neaptverams. Man gadījās redzēt, kā viņš cep zivi medū un fritē sālītu firziķi, viņš piepildīja vistu ar izkausētu šokolādi un nūdeles apviļāja kanēlī, taču neviens nesūdzējās — kur nu, apmeklētāji ēšanas baudā kliedza, viss restorāns vienā balsī. Jo vairāk dažādu produktu tu savā mūžā uzņem, jo saturīgāka ir tava eksistence, — tāda bija Cākoba filozofija.
Mani pie ēdiena gatavošanas nelaida, jo mēs abi ar Hemlūtu strādājām citā nodaļā, picērijā, kur es drīz vien jau biju paaugstināts par galveno pārlicēju, jo vienā brīdī man prātā bija ienākusi ģeniāla doma — gandrīz gatavai
kājgriežu picai pārlikt pāri otru tādu pašu, gandrīz gatavu kājgriežu picu. Šis dubultpicas kļuva par visvairāk pārdoto ēdienu, un es tiku pagodināts ar paaugstināšanu par galveno pārlicēju. Hemlūts, mans asistents, stalti un eleganti apmētāja mani ar olīvām, sīpolu gredzeniem, salami ripiņām, anšoviem, sēnēm, tunča un šķiņķa gabaliņiem, bet es to visu mākslinieciski izvietoju uz picām. Pie mūsu skatloga mūždien, degunus piespieduši, stāvēja vismaz pāris garāmgājēju, kas aizrautīgi noskatījās, kā mēs strādājam. Hemlūtam tā bija lieliska izdevība izrādīties daiļā dzimuma priekšā un iespēja norunāt randiņus — jo sevišķi, ja pie skatloga bija apstājusies kāda meitene ar neparasti krāšņu matu rotu.
Mājās mēs centāmies izmantot pauzes starp kalnu rūķu kāzām un cik necik izgulēties. Reizēm es Hemlūtam mācīju kaut ko no savām naktsskolā apgūtajām zinībām, citudien atkal viņš man ierādīja kādu flamenkadoro tvērienu.
Naktīs viņš bieži mocījās ilgās un stāstīja par savas dzimtenes tabakas plantācijām. Kamēr viņš šņukstēdams apjūsmoja liānu piņķerīgo daili, man gribot negribot vajadzēja domāt par Kvertu Cuiopu, kas ar tādu pašu aizkustinājumu bija runājis par savu dimensiju.
Trešdienas Atlantīdā
Vislabākās dienas Atlantīdā bija trešdienas. Šai pilsētā izsenis svētīja nedēļas vidu, trešdienās visi meta mieru darbiem un svinēja faktu, ka puse nedēļas jau nodzīvota.
Visi darbspējīgie atlantieši trešdienās kārtīgi izgulējās, pēc tam gāja uz parkiem vai apmeklēja kādu no kultūras pasākumiem, kuru Atlantīdā bija vairāk nekā jebkurā cita tolaik zināmās pasaules pilsētā.
Pietiek kaut vai iemest aci vienā ATLANTĪDAS VĒSTNEŠA lapā, lai kļūtu skaidrs, kas pilsētā notika vienā caurmēra trešdienā (saprotams, es te visu uzskaitu izlases kārtībā).
SEMMS SEGLIU UN NATIFTOFI, mūziķu apvienība no Rietumcamonijas, svilinās NELEGĀLAJĀ BUNKURĀ, pazemes deju pilī, kas atradās apakš viena no pilsētas ezeriem. Zināms, šajā ansamblī nespēlēja īsti natiftofi, tam viņi bija daudz par smalku, bet tikai par natiftofiem pārģērbušies asinskāji, bet tā jau bija liela pārdrošība, jo natiftofi trakoti jutīgi reaģēja uz jebkādām provokācijām un nevilcinoties veica tiesiskus pretpasākumus.
KOLODROMĀ, milzīgā teātrī ar 34 skatuvēm, notiks Hildegunsta fon Mītenmeca eksperimentālās lugas "Voltigurgu basvibrators" maratonizrāde; tās kopējais ilgums būs 240 stundu, un piedalīsies vairāk nekā 3000 aktieru. Skatītāji nomainīja cits citu, taču inscenējuma uztverei tas nekaitēja, tāpēc ka Mītenmecs šajā lugā bija pieteicis karu jēgas pašpietiekamībai un visi dialogi ar nelielām variācijām ik pēc divpadsmit stundām atkārtojās. Hemlūts bija redzējis fragmentus un jutās aplam vīlies. Viņu mulsināja tas, ka aktieri runā atsprākleniski un uz skatuves atļaujas dzert tēju un ēst sviestmaizes.
Bestsellera "Tik slapja mana leja" autors SILRĀKS ŠŅIDRĒVS par godu "Tik slapja mana leja II" nākšanai klajā sniegs autogrāfus DRUPUKROGŪ, literatūras kafejnīcā itāļu drupu kvartāla nomalē.
SUŅABUKI visus izaicina uz ŠAHA MARATONU savā iecienītajā krodziņā PIE IZMISĪGĀS ROKĀDES. Uzvarētājam reklāmā tiek solīts alus par brīvu un nepiekaušana.
Kāda LIELPĒDU BERTA aicina uz protesta demonstrāciju Adītnatlas bulvārī. Protesta iemesli jāņem līdzi, tukši plakāti aprakstīšanai būšot pieejami plašā klāstā.
Bijušais troļļādu mednieks un tagadējais slavenais troļļu draugs Cāvis Lilis uzstāsies NAATLTĪDAS ZIEMEĻU PRIEKŠPILSĒTAS JAUNATNES CENTRA rīkotajā publiskajā diskusijā par troļļu traumām; šo pasākumu, jādomā, apmeklēs tikai aizkaitināti troļļi un varbūt arī vēl kāds sirdsapziņas nomocīts troļļu draugs.