Grobiānisma pamatlicējs DR. GROBIĀNS G. GROBIĀNS uzstāsies ar priekšlasījumu ETNOGRĀFISKAJĀ MUZEJĀ un nolamās klausītājus.
DĒMON RIKŠAS rīko bezmaksas kukuragu skrējienu Atlantīdas parkā, lai tādējādi uzlabotu savu tēlu jaunākās paaudzes pilsētnieku acīs. (To viņi mēģina jau gadu gadiem, taču ko tu padarīsi, viņi izskatās tik nejauki, ka uz šo pasākumu nav iespējams aizvilināt nevienu pašu bērneli, un dēmonrikšas droši vien atkal paliks vieni paši, arī mīlīgie kioski un bezmaksas dēmonlimonāde nelīdzēs.)
Resnu itāļu ugunskrupju tenoru ansamblis CONSORTIO FLAGGELANTI uz Nattlatīdas brīvdabas skatuves daiļi pogos senlaicīgas ārijas, cits citu ieperot ar svaigām nātrēm, lai balss skanētu vēl izteiksmīgāk.
NEPASAKĀMĪBU MUZEJĀ, kur pārsvarā aplūkojamas tādas lietas, par kurām neviens negrib runāt, tiek atklāta īpaša izstāde "Camonijas zobārstu darbarīki laiku lokos". Tas, kurš reiz savām acīm ieraudzīs, ar ko troļļi bez anestēzijas rauj zobus, kopš tās dienas švīkstinās zobu suku piecreiz dienā.
Zibeņu dīdītājs SIRĀMS ŠŅITNUPS uzstāsies ar brīvdabas izrādi PAZUDUŠO DVĒSEĻU LAUKUMĀ — tas atrodas Ltaatntīdas centrālajā rajonā, un tajā ir brīvdabas skatuve. Šņitnups bija atklājis, ka zilie zibeņi, kas nakīs šaudās pa Atlantīdu, reaģē uz ūdeni. Tādēļ viņš arvien jaunos ģeometriskos rakstos izliek spaiņus ar ūdeni dažādās Atlantīdas vietās, kurās šīs gaismas parādības apgrozās īpaši bieži.
Zibeņi lēkājot pa spaiņiem, un tas viss atgādinot košu zibensbaletu. Saprotams, Šņitups ap saviem spaiņiem norobežo visai plašu teritoriju un par biļetēm prasa itin sālītu cenu.
MAIGONIS VĒTRA, visu Atlantīdas daiļā dzimuma iedzīvotāju vājība jau divsimt gadu garumā, uzstājas ar mēnešiem iepriekš pārdotu koncertu, kurā tiks atskaņotas dziesmas tikai un vienīgi par mūžīgu uzticību un ārkārtīgi dārgu saderināšanās gredzenu pirkšanu; uzstāšanās laikā viņš būs kails līdz viduklim un ar asarām acīs pats spēlēs pavadījumu uz dimantiem inkrustētas arfas.
Avangarda mākslinieku un aktieru grupa RUPJI CEPTIE GAĻASKĀTI no Dienvidcamonijas kāda teātra pagrabiņā par nelielu samaksu ļaus, lai viņus apmētā ar naudu.
Ļoti labi apmeklēta noteikti bija GEBAS SPĒLE, kurā par dēmonrikšu kausu (vēl viens pasākums uz reklāmu kāro dēmonrikšu tēla spodrināšanai) sacentās Tatlantīdas un Tanalttīdas komandas. Geba ir mūsdienu futbola priekštece, vienīgi tajos laikos komandā bija līdz 5000 spēlētāju un vienas bumbas vietā grūti saskatāmos apaļos vārtiņos bija jāiedzen četri simti krāsainu koka ripu. Spēles notika divdesmit stāvu augstā stāvvietai līdzīgā celtnē, GEBAS PILI, un visu spēli vienkārši nebija iespējams paturēt acīs, turklāt tā ilga visu dienu, nereti — daudzo pagarinājumu dēļ — ievilkās līdz pat vēlai naktij. Pēc katras gebas spēles notika dienām ilgi strīdi par to, kas tad patiesībā bija uzvarējis, un bieži to vairs nemaz neizdevās noskaidrot. Tomēr uzvara vai zaudējums bija sīkums, galvenais bija piedalīties.
Jā, Atlantīdā bija milzums iespēju izklaidēties un kulturāli atpūsties, tomēr galvenais trešdienas notikums neapšaubāmi bija Atlantīdas MEGATEĀTRĪ rīkotā MELU GLADIATORU DIVKAUJA, uz kuru Hemlūts mums bija sagādājis biļetes, lai nosvinētu dubultpicas izgudrošanu.
No
"Līdz šim neaprakstīto Camonijas un tās apkaimes brīnumu, būtņu un fenomenu leksikona", apkopojis un izdevis prof. Dr. Abduls Naktigalgals
Melu gladiatori, Atlantīdas: populāri elki, kuru talants ir efektīgi melot publikas priekšā. Melu gladiatori ir profesionāļi un regulāri uzstājas Atlantīdas Megateātrī tā dēvētajās melu divkaujās, kur pārmij pasaciņas, sacenzdamies par "Meļu ķēniņa" kroni. Ar diezgan sarežģītas sistēmas palīdzību tiek mērīta un novērtēta duelantu spēja izklaidēt publiku. Tiem, kas vēlas veidot karjeru šajā jomā, jāsāk ar spraigām studijām, izejot visas stadijas no palīgmeļa līdz diplomētam gladiatoram. Atlantīdas melu gladiatori sastāv neatkarīgo izklaides mākslinieku ģildē un savā darbā izmanto komiķu, teātra aktieru, tirgus blēžu, samuraju, smagsvara bokseru, šaha lielmeistaru un, pats par sevi saprotams, romiešu gladiatoru prasmes.
Melu gladiatorus Atlantīdā dievina trakāk nekā jebkādus citus izklaides žanra artistus. Populāru gladiatoru vārdā nosauc skolas un observatorijas. "Melu ķēniņa" troni izcīnījušā gladiatora vārds viņa valdīšanas laikā tiek iezīmogots katrā Atlantīdas maizes klaipiņā, lai tas būtu visu mutēs. Visu laiku populārākais Melu ķēniņš bija Nusrāms Fhaķīrs "Vienreizējais", kas šo titulu valkāja divpadsmit gadu un pēc tam labprātīgi atteicās no tā.
Megateātris
Megateātris bija apaļš, nepārjumts stadions ar pakāpienveidā ierīkotām sēdvietu rindām aptuveni simttūkstoš skatītājiem un skatuvīti pa vidu. Tajā varēja ienākt pa vienu no četrām galvenajām ieejām, tad vajadzēja meklēt savu sektoru — mēs, zināms, meklējām vienu no lētākajiem. Kā jau vienmēr, uz melu divkauju bija pārdotas visas biļetes līdz pēdējai vietai. Aizmugurējā augstākajā sektorā, kur ieeja bija par brīvu, jo no turienes tāpat vairs gandrīz neko nevarēja redzēt, ālējās asinskāji un jetiji: viņi izkliedza melu
gladiatoru vārdus, atraugājās un apmētāja citus skatītājus ar apgrauztām kukurūzas vālītēm (saskaņā ar senu melu divkauju tradīciju, pie ieejas tirgoja grilētas kukurūzas vālītes un karstu alu).
Pirmajā rindā parasti sēdēja natiftofi, pilsētas smalkās aprindas, ievērojamas personas un, zināms, Reganāns Saliants ĪIĪ, kas tobrīd ieņēma Atlantīdas pilsētas galvas amatu. Vidējās rindās juku jukām apmetās visu iespējamo sugu un ģinšu atlantieši: pūķulēni, Venēcijas vecīši, kājgriezes, runduliņi, pupaleļļi, stiebrinieces — jūsmošanā par melu divkaujām izzuda pilnīgi visas robežas starp iedzīvotāju slāņiem. Šīs izrādes neapmeklēja vienīgi neredzamie cilvēki, taču kas to lai zina: galu galā viņi bija neredzami.
Virs skatītāju rindām uz stadiona sienas vienādos atstatumos cēli sēdēja grifi un gārgiles, pielūkodami, lai tiktu ievērots miers un kārtība. Melu divkaujas reiz bija tāds pasākums, kas nevienu nespēja atstāt vienaldzīgu. Dažu gladiatoru rūdītajiem faniem bija tieksme uz ālēšanos, un jo īpaši asinskāji izmantoja katru, arī visniecīgāko iespēju bojāt sēdvietas un aizskart mierīgos apmeklētājus.
Kukurūzas vālītes un alus
Mēs ar Hemlūtu apsēdāmies divdesmitajā rindā, turēdami rokās kūpošu alu un apcepinātu kukurūzas vālīti. Hemlūts nebija īsti jautrs. Viņš nupat bija pašķīries no kādas troļļu meičas, jo tā uz pēdējo randiņu bija ieradusies, nocirpusi sev modīgi īsus matiņus. Un tas arī bija īstais iemesls, kāpēc mēs atradāmies Megateātrī: Hemlūts apgalvoja, ka labākie nosacījumi bēdu aizmiršanai ir alus, kukurūzas vālīte un satraucošs melu duelis.
Man tas viss sāka iepatikties jau tad, kad vēl nekas nebija sācies. Daudztūkstošgalvainā pūļa satrauktā tarkšķēšana, patētiskā fnagufmūzika, ko orķestra bedrē atskaņoja kalnu rūķi, apdegušu kukurūzas vālīšu smārds — tas viss veidoja
gaisotni, kas man kopš paša pirmā acumirkļa palīdzēja iekļauties noskaņā. Es uzbudināts grozījos savā vietā un ik piecas minūtes Hemlūtam prašņāju, kad tad beidzot ies vaļā. Viņš bija daudz rimtāks, galu galā, viņš jau bija redzējis diezgan daudzas melu divkaujas.
"Stiepj garumā, gā. Viņiem patīk pamocīt publiku, lai spriedze būtu lielāka."