Kalnu rūķu orķestris sāka spēlēt fnagufiem aranžētu Camonijas himnu, un visi, pietrūkušies kājās, dziedāja līdzi, visskaļāk — asinskāji:
"Camonija, Gamonija, zvaigzne plašā okeānā,
Augstu klinšu sadurstīta, dziļu upju izvagota,
Manu sirdi smeldzināji, manu dvēsli veldzināji,
Visudārgā tēvuzeme…" un tādā garā.
Kad tas bija pārciests, mēs drīkstējām apsēsties. Uz Megateātra skatuves iznāca dažas natiftofu pantomīmas trupas, kas uzstājās ar neizsakāmi garlaicīgu uzvedumu par Atlantīdas pilsētas galvas amata vēsturi; pirmās rindas sajūsmā sita plaukstas.
Pēc tam iznāca ceremonijmeistars, kas draudīgā balsī pieteica galvenās divkaujas dalībniekus: mūsu priekšā melos indiešu dervišs Pats Sinnghs un bijušais dēmonrikša Den Po. Ceremonijmeistars cītīgi uzskaitīja visas abu gladiatoru uzvaras un sakāves, pavēstīja mums to svaru, vaļaspriekus un mīļākos rakstniekus, horoskopa zīmi un dzimšanas datumu. Pēc tam viņš bez pavadījuma un manāmas muzikalitātes nodziedāja dainu sencamoniešu valodā, kuru nezināja gandrīz neviens no klātesošajiem skatītājiem. Tāds bija rituāls; publikā allažiņ sākās nepacietīga murdoņa un šņākoņa, bet ko tu padarīsi — simtgadīga tradīcija.
Beidzot sākās priekšsacīkstes. Nedz formas, nedz līmeņa ziņā tām ar galveno divkauju nebija itin nekā kopēja; vienkārši jaunajiem censoņiem tika dota iespēja pārbaudīt sevi plašākas publikas priekšā, nu, zināms, vajadzēja jau arī vēl vairāk nokaitēt gaisotni. Jaunie buciņi pa divi iznāca uz skatuves un, bikli mīņādamies, apmētājās ar diezgan zema līmeņa melstavām.
Centīgi pūzdami visai vāji konstruētas pīlītes, viņi reizē pūlējās apvainot viens otru melos; diezgan neiepriecinoša muļļāšanās, kas lielākoties beidzās ar apmēram šādu dialogu:
"Nav taisnība!"
"Ir gan taisnība!"
"Nav vis taisnība!"
"]r gan taisnība!"
Un tā joprojām.
Jutos trakoti vīlies. Pēc visa tā lielā trādirīža, kas bija sacelts ap melu gladiatoriem, šī bija ārkārtīgi nožēlojama izrāde. Man bija žēl par biļetēm samaksātās naudas: un vēl tik dārgas, par to es būtu varējis nopirkt medu veselam mēnesim. Izteicu Hemlūtam savu neapmierinātību.
"Gaidīt, gā!" Hemlūts atbildēja. "Tas pieder pie lietas. Viņi iesācēji. Vajag vingrināties."
Divkauja
Vispēdīgi sākās galvenā divkauja. Arēnā tika izstumti divi prāvi, viscaur apzeltīti un ar dārgiem kristāliem inkrustēti troņi. Virs katra augstās atzveltnes bija mēraparāta ciparnīca kā pulkstenim vai tahometram. Vēl piedevām troņus apņēma ļoti sarežģīts vadu tīkls. Tad uz skatuves tika izstumta vēl viena ierīce — liela sudraba kaste, kuras malās bija milzīgas, stilizētas zelta ausis.
"Tas ir aplausmetrs. Jo skaļāki aplausi, jo vairāk punktu."
Acīmredzot duelantu panākumi lielā mērā bija atkarīgi no publikas reakcijas. Aplausmetrs reģistrēja atzinības skaļumu un pārrēķināja to punktos.
Tad nu uz skatuves iznāca duelanti. Abi bija ģērbušies tradicionālajās divkaujas mantijās no samta; izaicinātājs bija zilā un pašreizējais Melu ķēniņš sarkanā. Skatītāji pielēca kājās, rūkdami un ar pirkstiem bungodami pa apakšlūpu, tādējādi Megateātri pārskanēja daudztūkstošbalsīgs "Brrrr". Tā pūlis izteica cīnītājiem savu godbijību.
Līdzjutēju uzmundrinošo klaigu pavadīti, abi ļoti rāmiem soļiem uzkāpa troņos. Tad orķestra bedrē atskanēja varens gongandārdiens, un duelis bija sācies.
Izaicinātājs bija Po, tādēļ viņam vajadzēja atklāt cīņu. Sinnghs nepiespiesti atlaidās savā tronī. Viņš jau sešus mēnešus nēsāja ķēniņa titulu un tagad vienā mierā gaidīja pretinieka pirmo gājienu.
Dens Po sāka ar stāstiņu iz savas dzimtenes — filigrāni veidotu pasaciņu, kurā, ja es pareizi atminos, nozīmīga loma bija dažādiem ķīniešu vēja un ūdens gariem. Stāsts tika celts priekšā tīri un bez lampu drudža, ar dažām humoristiskām piezīmēm sānis un dramatisku nobeigumu.
Publika pieklājīgi sita plaukstas, aplausmetrs rādīja 2,5, un Sinnghs devās pretuzbrukumā. Viņš atbildēja ar stāstu iz savas dzimtenes, un tas vēstīja par rīsa graudiņa atklāšanu, ko Sinnghs piedēvēja sev, un par episku romānu, ko viņš uz tā bija uzrakstījis ar oda skropstu.
Sinngha stāstā bija daudz vairāk spriedzes, tas bija aizdarīts ar asinis stindzinošiem zinātniskiem sīkumiem un krietni daudziem asprātīgiem jokiem. Piedevām Sinngham piemita labāki aktiera dotumi, viņš precīzāk artikulēja vārdus, viņa žesti bija drošāki un mīmika skatītājus vienkārši apbūra. Aplausmetrs pēc viņa uzstāšanās rādīja seši.
Denu tas, šķiet, nenobiedēja. Otrajā reizē viņš cēla priekšā tādu kā mednieku stāstu par ķīniešu zvejnieku, kas noķēris milzīgu zeltazivtiņu no tīra zelta; viņš to acīm redzami bija pataupījis atbildes gājienam. Arī priekšnesums bija kļuvis labāks, žesti pārliecinošāki. Stāstu viņš papildināja ar izdomātiem bioloģiskiem faktiem par zeltazivtiņām un satīriskām remarkām par ķīniešu zivsaimniecību, izraisīdams publikā — jo īpaši dēmonrikšu rindās — gardus smieklus. Šoreiz viņš izpelnījās 3,8 punktus — izaicinātājam, un vēl tik agrīnā divkaujas posmā, tas nepavisam nav slikts rezultāts.
Ap šo vietu mana atmiņa sāk klibot — melu stāstu sižetus un izpušķojumus es vairs nespēju atcerēties, taču prātā palicis, ka mēs baudījām spraigu un godīgu cīņu, kas ilga vairāk nekā trīs stundas. Meli kļuva arvien saltāki un krāšņāki, izstrādājums arvien izsmalcinātāks, asprātības arvien ekstravagantākas. Brīžam publikas gaume svaru kausus nosvēra Sinngha labā, brīžam par spēcīgāku tika atzīts Dens, taču rādītājs nekad nenoslīdēja zemāk par četri, un tas nozīmē, ka melsts patiešām tika augstā līmenī.
Visupēdīgi puslīdz prognozējamu uzvaru izcīnīja Pats Sinnghs. Bija redzams, ka Dens Po vēl īsti neprata sadalīt spēkus un divkaujas noslēguma trešdaļā sāka manāmi atpalikt, jo savu labāko pulveri bija izšāvis cīņas vidū, turpretim Sinnghs spožākos melu stāstus bija paglabājis uz beigām. Visgalā Dens nometa mantiju, tā atzīdams savu sakāvi, jo melu divkauja ilgst tikām, līdz viens no gladiatoriem padodas.
Pēc pelnītās, lai gan ne viegli gūtās uzvaras īpaši izraudzīti asinskāju stiprinieki vēl stundu nēsāja Sinnghu pa Megateātri. Pēc tam kalna rūķu orķestris nospēlēja camoniešu aijādziesmiņu, tika atvērti vārti, un publika izklīda nakts tumsā.
Nedaudz piešvilpušies no karstā alus, mēs melnajā naktī gājām uz mājām, pārspriezdami cīņu. Ielās trakoja
spēcīgi zibeņu negaisi, visa Atlantīda vizēja ņirbīgā, zilganā gaismā.
Hemlūts bija noslēdzis derības uz Denu un zaudējis nelielu naudas summiņu, tādēļ viņš, saprotams, bēdājās par sava mīluļa sakāvi. Turpretim es biju stāvā sajūsmā, jo man tas viss bija gluži jauns. Vēl nekad nebiju klātienē pieredzējis šādu kultūras pasākumu un aizrautīgi cildināju to, ka no tik nosodāma talanta kā melošana varēja rasties tik aizraujošs sporta veids; divkaujas laikā biju ne pa jokam apgrauzis nagus, un man vēl aizvien nāca smiekli par Sinngha žilbinošajām asprātībām.
Tomēr kairt kas man nedeva mieru. Divkaujas laikā biju identificējies ar gladiatoriem un izstrādājis pats savu cīņas stratēģiju, sacerējis pats savus melu stāstus. Ja tas, ko biju redzējis, bija gladiatoru spožākais sniegums, tas mani mazdruscītiņ skumdināja. Zināms, tā bija vīzdegunība, tādēļ pat Hemlūtam neieminējos ne ar vārdiņu, tomēr vispār es uzskatīju, ka to, ar ko šovakar bija mielota publika, būtu varējis paveikt arī es. Patiesībā es būtu varējis labāk.