Gladiatoru divkauja man neparko neizgāja no prāta. Darbā nespēju koncentrēties, taču klienti par to tikai priecājās, jo izklaidībā es picas garnēju ar aplam devīgu roku. Turklāt picas pārlicēja darbs man sagādāja aizvien mazāk gandarījuma. Jā, es pelnīju labu naudiņu, biju siltumā un varēju ēst, cik lien, bet tas taču nevarēja būt manas karjeras augstākais sasniegums!
Šovakar picas kārotāju bija sevišķi daudz; lai tiktu galā ar pieprasījumu, mums vajadzēja strādāt, galvu nepaceļot, virtuvē nebija, ko elpot, krāsnis bija sakurinātas līdz baltkvēlei, sviedri ritēja straumēm.
Turpretim manas domas klīda pa āru, tās pa Atlantīdas ielām jau bija nokļuvušas līdz Megateātrim un atkal un atkal atgriezās gladiatoru divkaujas vakarā. Es iztirzāju visus gladiatoru taktiskos paņēmienus un kļūdas, kā filmu vēlreiz prātā noskatījos visu cīņu, izdomāju pats savus melu stāstus un picas garnēju arvien bagātīgāk. Biju tik izklaidīgs, ka pat nepamanīju, ka manā priekšā jau nostājies pats Cākobs Joa. Ēstuves saimnieks satraukti vicināja visas četras rokas, turēja man zem deguna pavārnīcu un kliedza, ka es grasos viņu izputināt.
Tāda saķeršanās mums negadījās pirmo reizi, un agrāk viņa rāšanās man bija kā pīlei ūdens. Šovakar es nometu priekšautu viņam pie kājām un metos prom. Hemlūts ar prieku sekoja manai priekšzīmei: beidzot viņam bija iegansts atteikties no darba.
Trīce
Jau biju ticis gandrīz līdz durvīm, kad pēkšņi man tika atņemts pamats zem kājām. Brīdi vicināju ķepas pa gaisu, bet tad jau nolikos augšpēdus. Zeme drebēja tik spēcīgi, ka visi ēstuves galdi dancoja apkārt. No griestiem bira biezas apmetuma plēksnes, apmeklētāji un darbinieki pārbīlī brēca kā aizkauti. Hemlūts pavilka mani zem galda, un mēs abi pieķērāmies tam pie kājām. Tricināšana turpinājās, mūsu pagaldē salīda arvien vairāk apmeklētāju. Tad drebināšana mazpamazām norima. Viena picas krāsns bija sabrukusi, pa ēstuves grīdu plūda kvēlojošu ogļu upe. Visur mētājās apmetums, salauztas dakšiņas un trauku lauskas. Tik spēcīgu zemestrīci es Atlantīdā vēl nebiju pieredzējis.
Lai nomierinātos, mēs kādu laiciņu skraidījām šurpu turpu pa Adītnatlas bulvāri.
"Neuztraucies, gā!" mani mierināja Hemlūts. "Mēs taču varam iet ielās. Es dziedu, tu danco."
Naudas rūpes tobrīd nebija pašas spiedīgākās. Mēs bijām kādu nieku iekrājuši, par īri bija samaksāts, pieliekamais kambaris — pilns. Un, kā jau minēju, Atlantīdā darbu
nebija grūti atrast. Daudz nelāgāks, manuprāt, bija fakts, ka līdz nākamajai melu divkaujai vēl bija veselas četras dienas. Es jau vairs nespēju sagaidīt.
Divus nākamos mēnešus mēs salīgām gan ostā par zvīņu skrāpētājiem, gan par izsūtāmajiem zēniem un staigājošiem afišu stabiem, gan par gurķu šķirotājiem un etiķa maisītājiem sinepju fabrikā. Es nelaidu garām nevienu melu divkauju. Pats Sinnghs sniedza dažus no saviem labākajiem priekšnesumiem: biju kļuvis par vienu no viņa kvēlākajiem pielūdzējiem.
Taču pēc septiņiem mēnešiem viņš savu titulu zaudēja.
Tai trešdienas vakarā mēs, kā jau vienmēr, bijām Megateātrī, krumšķinājām savas kukurūzas vālītes un gaidījām galveno cīņu. Pats Sinnghs bija kļuvis par stabilu vērtību, neviens nespēja turēties viņam pretī vairāk nekā astoņus vai desmit raundus, viņa godīgie un taktiski lietpratīgie dueļi bija tīrā bauda acīm un dvēselei. Hemlūtam mugurā bija krekls ar Pata gladiatora ģerboni, mēs abi, piebalsodami asinskāju korim, skandējām viņa fanu pulka kaujas dziesmu: "Sinnghs! Sinnghs! Pats Singhhs! Sinnghs! Sinnghs! Pats Sinnghs!"
Nav jau nekas oriģināls, toties viegli iegaumēt.
Sāvakara izaicinātājs nevienam nebija pazīstams, mēs zinājām tikai, ka viņu sauc Unlak-Sillorts; tas droši vien bija viņa mākslinieka pseidonīms. Tūlīt Sinnghs viņam parādīs vēju, par to nebija ne mazāko šaubu; mēs jau bijām noslēguši derības uz pāris pieticīgām pirām.
Šie totalizatora ienākumi pēdējā laikā bija kļuvuši par nelielu, taču pastāvīgu mūsu ienākumu daļu; aizvien labāk pārzinādami šo sporta veidu, mēs pratām paredzēt gan galvenās divkaujas, gan priekšsacīkšu uzvarētājus.
Katrā divkaujā es rakstīju piezīmes, pēc tam mājās visu vēlreiz pārskatīju, izstrādāju melošanas stratēģijas; visu līdzšinējo Melu ķēniņu vārdus jau sen zināju no galvas.
Gabmsīks Nasatrāms, Kronteps Krāns, Nusrāms Fhaķīrs, Brūtans Ķeltaķers, Hulēms Hercs, Zālgods Smadāda juniors, Kolporto Poltērkājs, Gnotē Valtrozēns Briesmīgais, ļonjons Toms, Hiskers Dobskaitis, Flāmāts Lamātflā, Bemmbemms Hirella un visi pārējie — es zināju ikkatras Atlantīdā notikušās divkaujas fināla rezultātu, starpfinišos iegūto punktu summu un cīņas ilgumu.
Hemlūts gan reizēm pazobojās par manu fanātismu, taču arī viņš pats neizlaida gandrīz nevienu divkauju.
Mēs metām apkrimstās kukurūzas vālītes uz skatuves pusi — gladiatori kārtējo reizi lika gaidīt. Beidzot iznāca Pats; viņš cēli apsēdās savā tronī. Mēs vēl mazliet pacildinājām viņu ar dziesmām, un tad Megateātris pieklusa. Gonga dārdiens, un uz skatuves iznāca viņa pretinieks. Tas bija mans vecais paziņa kalnu trollis.
pārsteigums
Vēl trakāks pārsteigums man nebūtu arī tad, ja tur uz skatuves uzsoļotu es pats. Kalnu trollis neapstrīdami bija tieši tā persona no visām manām agrākajām dzīvēm, kuru vismazāk vēlējos sastapt vēl kādu reizi. Kur nu vēl uzcirtušos melu gladiatora drānās, kuras man pa šo laiku bija kļuvušas gluži vai svētas. Kā tik zemu kritis radījums ir pamanījies kļūt par melu gladiatoru, ja es tikmēr sinepju fabrikā mazgāju etiķa spaiņus?
Es trakoti sapīku un pastāstīju arī Hemlūtam par savu pazīšanos ar šo trolli.
"Gā!" mans draugs noteica. "Nekrietnelis! Tas nekas. Ja viņš prot melot…"
Melot šis subjekts prata, to es zināju no paša pieredzes.
Divkauja sākās, un trollim kā izaicinātājam vajadzēja uzstāties pirmajam. Viņš stāstīja raudulīgu notikumu iz savas bērnības — kā visi minuši viņu kājām un tamlīdzīgi — pretīga ļurināšana, to es biju atklausījies jau kopš mūsu iepazīšanās. Taču starp viņu un publiku norisinājās kaut kas neiedomājams. Viņš savirpināja savu dzīvesstāstu kopā ar meliem par Tumšo kalnu labirintu un kā viņš tur pašaizliedzīgi nopūlējies, allaž izvezdams apmaldījušos nabadziņus brīvībā. Man visas iekšas rāvās čokurā, bet viņam izdevās aizmeloties līdz skatītāju sirdīm: visi bija aizkustināti līdz asarām. Kad viņš apklusa, sākās trauksmaini aplausi, kas viņam deva sensacionālus astoņus punktus. Pats Sinnghs ar savu pretstāstu nedabūja vairāk par sešiem. Man tiešām jāatzīst, ka trollis bija spējīgs melu gladiators. Viņa pasaciņas bija oriģinālas, un viņš tās stāstīja spridzīgi, turklāt trollis bija apstulbinoši labs aktieris. Viņš spoži atdarināja balsis un prata likt lietā izteiksmīgus žestus, tādēļ viņa priekšnesums bija ļoti pārliecinošs. Pats galvenais — viņš spēja melot bez sirdsapziņas pārmetumiem, un kas tāds pat melu gladiatoru aprindās ir retums. Kalnu trollis locījās un klanījās kā plastilīna lellis, viņam bija neparasti elastīgi sejas muskuļi, un viņam piemita humora izjūta — mjā, tā gan bija visai ērmota.
Pats turpretim izskatījās diezgan stīvs, viņš bija labi audzināts gladiators — džentlmenis. Ķēniņa kroni viņš jau valkāja diezgan ilgi, un publika tīri labi pārzināja viņa paņēmienus. Toties tas nolāpītais rumpumpelis solīja ko jaunu. Kad beigās pat Hemlūts piepeši sāka trollim aplaudēt, man bija skaidrs, ka ar Patu labi nebūs.
Arī četros nākamajos raundos man par lielu sašutumu uzvarēja kalnu trollis. Es Pata stāstus uzskatīju par daudz labākiem un, kad viņam tika piešķirti punkti, aplaudēju un svilpu, tomēr publika nepārprotami bija troļļa pusē. Viņam