Tātad es tomēr biju nodzinis meža tarantullu līdz nāvei! Vismaz viena priecīga ziņa, bija vērts šos abus sastapt.
"Nu, un tālāk mēs braucām pa jūru," Cilie runāja tālāk. "Tai mežā no koku stumbriem uztaisījām plostu un Lāču līcī, turpat aiz Lielā meža, laidāmies jūriņā. Diemžēl mums bija piemirsies, ka plostam vajag airi." Te Groots skaļi iesmējās. "Nav ne jausmas, cik ilgi mēs tur malstījāmies apkārt, nedabūdami ieēst ne kumosiņa. Gandrīz sajukām prātā. Man jau pat rēgojās, ka viļņi prot tarkšķēt. Bija pat tik traki, ka Groots mēģināja apēst mani."
"Nemaz ar ne!" Groots rūca pretī un nosarka.
"Jā gan! Tu man jau iekodi kājā!"
"Tas bija tāpat vien…"
"Kā tad! Nu, par laimi, tajā brīdī priekšā parādījās zeme. Tā bija Atlantīdas osta. Kādu laiku mēs tāpat pablandījāmies apkārt, tad atradām darbu. Mēs te esam melu gladiatoru aģenti! Paklau, bet ko tad tu te dari?"
Nolēmu, ka nav nekādas vajadzības visos sīkumos izklāstīt bijušajiem skolasbiedriem, pa kādiem aplinkus ceļiem es biju nokļuvis Atlantīdā, un uzreiz ķēros vērsim pie ragiem.
"Es redzēju to plakātu, nu, un tad man ienāca prātā…"
"Tu gribi kļūt par gladiatoru?" Groots un Cilie saskatījās.
"Nu, es reiz redzēju vienu melu divkauju, un man ienāca prātā, ka arī es tā varu."
"Tā daudzi domā," Groots pasmīnēja. "Bet kāpēc ne? Nepamēģināsi — nesapratīsi, kā tas ir. Nāc, mēs tevi aizvedīsim pie priekšniecības!"
Mēs izgājām cauri krogum un nonācām pie koka durvīm; es soļoju pa priekšu, Groots un Cilie nopakaļ, čukstēdamies un ķiķinādami kā skolaspuikas. Bija skaidrs, ka abi nešaubās — es kritīšu kaunā. Nolādēju brīdi, kad man ienāca prātā spert kāju šajā netīrajā caurumā. Groots pieklauvēja pie durvīm un iestūma mani dibenistabā.
Tur bija vēl tumšāks nekā krogus zālē, jo tur nesmēķēja cigaretes ar viegliem, baltiem dūmiem, kur nu — gaisā bija fogāru tvans, tik biezs, ka redzamība bija gandrīz kā Naktigalgala tumsas kambarī.
No
"Līdz šim neaprakstīto Camonijas un tās apkaimes brīnumu, būtņu un fenomenu leksikona", apkopojis un izdevis prof. Dr. Abduls Naktigalgals
Fogārs: garšaugs no tabakas augu ģints, sastopams gandrīz vienīgi Pekas salas ģeogrāfiskajā īkšķī. Izsakoties zinātniski precīzi, fogārs ir forintes ziedu cigārveida pogaļa, kas vienādā mērā sastāv no nikotīna, darvas un melnajiem ziedu putekšņiem. Nikotīna un darvas saturs fogārā aptuveni atbilst simt parastajiem cigāriem, tā dūmi ir melni un sīvi kā degošam piķim. Smēķēt fogārus, neatmetot ķepalas turpat uz līdzenas vietas, ir spējīgas tikai radības, kurām nav ne sirds, ne plaušu (haicirmji, dzelzskāpuri, taražbaloži).
Dūmu vāli ietina galdu, ko no vienas vietas klāja kārtis un visāda lieluma piras, un pie tā sēdēja haicirmis. Tādu radījumu es redzēju pirmo reizi, Atlantīdā tie bija liels retums, turklāt tie lielākoties slapstījās. Sākumā man arī neizdevās saskatīt ko vairāk par resnu, melnu ēnu un haizivs zobus.
No
"Līdz šim neaprakstīto Camonijas un tās apkaimes brīnumu, būtņu un fenomenu leksikona", apkopojis un izdevis prof. Dr. Abduls Naktigalgals
Haicirmis: žaunaiņu puskukaiņu kārtas rāpuļkāpurs, attālām radniecības saitēm saistīts ar zivju pasauli. Haicirmjus izdodas novērot reti, tie velk dzīvību tumšos kaktos, ietinušies fogāru [-» fogārs] dūmos. Haicirmjiem ir salīdzinoši labas prāta spējas [tikai nevajag salīdzināt ar eidētiem], un sabiedrībā čukstus runā par to spējām ātri un tumši pavairot naudu. Haicirmji nereti ir apburoši un laipni, tādēļ tie ar lieliem panākumiem uzņemas vadoņu lomu, pievilinot ar vāju gribu apveltītas personības.
Suņabuks
Kāpurs zelēja savu fogāru un labu brīdi domīgi uz mani skatījās. Istabas kaktā — pirmajā brīdī es to biju noturējis par statuju —, rokas uz krūtīm sakrustojis, stāvēja labi noaudzis suņabuks; arī tas nenovērsa no manis neuzticīgu skatienu. Cik nu izdevās saskatīt, viņš bija ģērbies parastajā Atlantīdas suņabuku miesassardzes formastērpā: troļļādas bikses un veste, galvā dzelzs dubultnaģene. Algot suņabuku miesassargus varēja atļauties tikai ļoti svarīgas personas.
Folcatans Smeiks
"Ko tu vēlies, mans dēls? Tev ir zils kažoks, Atlantīdā tāds ir liels retums. Mani sauc Folcātans Smeiks. Vari mani saukt vienkārši par Smeiku," haicirmis noducināja skanīgā, pārsteidzoši nopietnā basā. Es uzreiz izjutu pret viņu zināmu patikšanu. Šis cirmenis zināja, kas ir pieklājība.
"Viņš grib kļūt par melu gladiatoru!" Groots un Cilie vienā balsī izšāva.
"Jūs abi, turiet muti!" Groots un Cilie apklusa. Kā rādās, Smeiku šeit klausa. "Ja viņš grib kļūt par melu gladiatoru, tad taču laikam pats prot runāt. Kā tevi sauc?"
"Zilais lācis," pieliku visus spēkus, lai mana balss izklausītos mierīga un pašpārliecināta.
"Hm… Zilais lācis… Vārds nav slikts! Varēsim iztikt bez pseidonīma. Tas ir labi, jo iespaidīgus pseidonīmus ir ļoti grūti izdomāt. No kurienes tu esi?"
"Ne no kurienes. Es nemaz neesmu dzimis. Mani atrada rieksta čaumalā."
"Tu nemaz neesi dzimis… arī tas ir labi! Ļoti labi… tik drosmīgus melus bieži nemaz negadās dzirdēt! Un kas tevi atrada?"
"Pundurpirāti! Neviens nezina, ka tādi vispār ir, jo viņi ir ļoti mazmi. Es arī toreiz biju tikpat mazs, kā jau teicu, man pietika vietas rieksta čaumalā. Bet es ēdu planktonu un izaugu tik liels, ka viņiem vajadzēja mani izsēdināt."
"Pundurpirāti!" resnis ierēcās. "Tas man patīk! Tev ir fantāzija!"
Es tur neko nevarēju darīt — viņš man šķita arvien simpātiskāks.
"Un kur viņi tevi izsēdināja?" haicirmis pieliecās pār galdu. Kā nu bijis, kā ne, es viņam šķitu interesants.
"Uz spīgaiņu salas. Tur dzīvo spīgaiņi. Viņi pārtiek no negatīvām emocijām, tādēļ man vajadzēja uzstāties ar raudāšanas priekšnesumiem, un pamazām es tajā spīgaiņu salā kļuvu par tādu kā zvaigzni. Publikas izklaidēšanā man ir liela pieredze. Dažus vakarus es raudāju pilnīgi izpārdotā koku kapsētā, es…"
Mani apklusināja cirmja pērkondimdošie smiekli. Viņa tauku kārtas'viļņojās šurpu turpu kā speķa bangas. "Viņš raudāja pilnīgi izpārdotā koku kapsētā! Hiū-ū-ū\ Tas tik ir joks! Beidz… Nē! Runā tālāk!"
Smeikam pār vaigiem ritēja smieklu asaras. Viņš par mani ņirgājas? Laikam derētu pateikt ko nopietnu, pierādot, ka es esmu nopietna un augsti saprātīga radība.
"Man ir plašs vārdu krājums! Esmu mācījies pie verveļviļņiem!"
"Verveļviļņi! Malacis! Vai tev ir vēl kādas citas atsauksmes?"
"Man galvā ir runājošs leksikons, kas…"
"Runājošs leksikons, galvā! Šis puikiņš ir dzimis melis! Tālāk! Tālāk!"
"Nu, pēc tam es klejoju pa' tuksnesi un saņēmu ciet pilsētu, nē, tā nemaz nebija īsta pilsēta, tā bija pusstabila mirāža. Bet tur bija pilns fatomu, kuri runāja atsprākleniski, un arī mājas mēdza pazust, veselas mājas, tādi dzīves apstākļi nekam neder. Pēc tam es dzīvoju virpuļviesulī. Tādēļ man patiesībā ir gandrīz simt gadu, vienkārši tornado pagriezās uz otru pusi, un tāpēc es atkal esmu jauns. Ziniet, tajā tornado bija pilsēta, kurā dzīvoja simtgadīgi vecīši, viņi… Paga, es aizmirsu pastāstīt, kā iekritu dimensiju caurumā!
Es izkritu laukā tādā dimensijā, kur mūziku spēlē ar piena instrumentiem, un…"
Smeiks aiz smiekliem bija nokritis pagaldē un tagad elsdams rausās atkal kājās.
Es pēkšņi attapos, ka mans dzīvesstāsts koncentrētā izklāstā acīmredzot izklausās pēc garā vājā murgiem. Par lielo galvu labāk nemaz nestāstīšu, viss, vairs neteikšu neviena vārda un, kad šī nepatīkamā tikšanās būs kaut kā pārciesta, nozudīšu uz neredzēšanos!