Tad šī strūklaka gāzās okeānā. Ūdens nāca pār mani ar tādu spēku, it kā jūrā būtu iemestas lokomotīves. Ar vienu sitienu mans plostiņš bija sadragāts, ūdens blāķi spieda mani arvien dziļāk jūrā. Man apkārt joņoja haizivis, taču, par laimi, tās bija pārāk apstulbušas, lai mēģinātu mani rīt.
Pēdīgi spiediens atslāba, un es kā korķis izšāvos no ūdens. Tik tikko paspēju ievilkt elpu un cik necik saprast, kur es esmu (atrados tieši briesmonīgās ciklopa acs priekšā), kā viņš atvēra rīkli, lai tajā atkal ieplūstu ūdens.
Vaļa ūsas
Nesaudzīga strāva ierāva mani vaļa mutē. Esmu pārliecināts, ka tas viss netika darīts tikai tāpēc, lai mani aprītu, patiesībā šaubos, vai briesmonis vispār bija mani pamanījis: nebiju tāds laupījums, kura dēļ būtu vērts pūlēties. Valis vienkārši ieelpoja. Pie viņa augšlūpas bija neskaitāmas ūsas,
metru gari, liānām līdzīgi taustekļi, caur kuriem viņš kāsa savu barību. Kad straume nesa mani garām, man pie vienas izdevās pieķerties. Turējos, cik spēka, bet viss ūdens, kas bija man apkārt, gāzās nezvēra rīklē. Nebija viegli, vaļa ūsas bija glumas un neciešami smirdēja pēc puvušām zivīm, taču es nelaidos vaļā.
Ūdens uzņemšana bija beigusies, valis vēra muti ciet. Tagad derētu izvairīties no norīšanas. Šā mērķa vārdā es sāku ar visu auguma svaru šūpot ūsas. Ja mute aizvērsies brīdī, kad ūsas šūpoles būs iekšpusē, man klāsies plāni.
Ļoti lēnām viena otrai tuvojās lūpas.
Žvīks, es lidoju iekšup.
No jūras uznira apakšlūpa, milzīga kā smilšu sēre.
Žvāks, lidoju ārup.
Briesmoņa rīklē burzguļodami nozuda pēdējie ūdens blāķi.
Žvīks, iekšup.
Skatiens ieslīdēja vaļa tumšajā rīklē. Ui, tā nu gan nevajadzēja. Dziļi zem manis vīdēja tumši zaļu putu bezdibenis, gremošanas sulas pilns versmains caurums. Aiz šausmām mani gandrīz pameta visi spēki, rokas uz brīdi atslāba, un es slīdēju lejup, tomēr pietiekami laicīgi atkal pieķēros pie ūsas.
Žvāks, ārup.
Nezvēra lūpas sakniebās. Ar pēdējo žvāgojienu man bija izdevies tikt laukā, un tagad es sēdēju uz vaļa lipīgās apakšlūpas.
Man virs galvas bolījās ciklopiskā acs, taču tā nelikās mani redzam. Daudz nedomādams, es pieķēros pie tuvākā un ērtākā augšlūpas izauguma un sāku rāpties.
Ķepuroties augšup pa milzu vaļa kārpaino ādu nebija viegli, taču izmisuma drosme neļāva man padoties. Rāpos tieši gar aci, viens krimšļains izaugums, tad nākamais, pāri uzacij, kas bija vesels melnas ragādas kalns, un tad jau biju nonācis starp grumbām neradījuma pierē. Tālāk gāja vienkāršāk, kāpums vairs nebija tik kraujš, un drīz es sasniedzu vaļa muguras priekškalnes.
To, kā tas lops smirdēja, pieklājīgiem vārdiem nav iespējams aprakstīt. Te, augšā, bija izveidojušies veseli koraļļu rifi, īsti ūdenszāļu meži un gliemeņu kolonijas. Malu malās
raustījās sausumā izmestas zivis, apkārt skraidīja satraukti vēži un omāri.
Harpunu
mežs
Es steberēju tik uz priekšu pa glumajām nogāzēm, un tad pēkšņi biju nonācis harpūnu mežā — jo, raugi, vaļa mugura bija pilna ar harpūnu ērkšķiem. To bija simtiem, daudzu durekļi jau sarūsējuši un rokturi satrupējuši, taču daudzas bija arī gluži jaunas, no mirdzoša tērauda, ar spodri nopulētiem tverekļiem. Harpūnas bija visdažādākā lieluma, gan normālas — tādas, kādas būtu spējis raidīt arī es, — gan lielas — pat piecus metrus garas, tās acīmredzot bija metuši milži —> gan mazītiņas kā zobu bakstāmie, to sviedēji, domājams, bija pundurpirāti. Pie vienas karājās neveiksmīga vaļu mednieka ģindenis.
Valis tagad bija pavisam mierīgs, nekustīgs kā kuģis, kas uzskrējis uz sēkļa. Šo atelpas brīdi izmantoju, lai pārdomātu apstākļus, kādos biju nonācis. Mans plosts šobrīd tika sagremots kaut kur tiranovaļa iekšķumā; agri vai vēlu nezvērs atkal ienirs un vai nu ieraus mani sev līdzi dzelmē, vai palaidīs jūrā bez peldlīdzekļiem. Lai tā nenotiktu, nolēmu uztaisīt jaunu plostu no harpūnu rokturiem. Tie lielākoties bija no koka, pie daudziem vēl karājās virves cilpas un korķa pludiņi, tātad visu varēs sasiet kopā. Pirmo es no kāda izauguma izvilku gluži jaunu, savus trīs metrus garu šķēpu.
Kamēr es vilku, vaļa mugura tikko manāmi nodrebēja — taču tas nebija nekas biedējošs: vieglas trīsas, kam sekoja varena, apmierināta nopūta, kuras atbalsis droši vien varēja dzirdēt visā jūrā. Kad izvilku nākamo harpūnu, viss atkārtojās, tikai nopūta bija vēl ilgāka un apmierinātāka — varbūt tāpēc, ka arī duramais šoreiz bija garāks.
Valim tas, ko es darīju, nepārprotami patika. Kā rādās, kamēr vien ķeksēšu no viņa muguras laukā harpūnas, man nekas nedraudēs, un tā nu atspēries vilku no milzu /ivs muguras harpūnu pēc harpūnas. Strādāju ļoti rāmi un
uzmanīgi, lai, pārāk strauji izraujot atkarpi, nesaniknotu nezvēru. Jau pēc īsa brīža biju kļuvis par harpūnu vilkšanas meistaru. Vispirms vieglītēm jāiešūpina rokturis, lai izkustinātu atkarpi, kas bija ieķērusies ragādas izaugumā, pēc tam, turpinot šūpot, var apdomīgi izvilkt visu harpūnu.
Jo uzmanīgākas un prasmīgākas bija izrīcības, ar kurām es izvilku dzeloņus no vaļa miesas, jo apmierinātāk tas ņurdēja. Pār okeāna viļņiem cita pēc citas aizvēlās milzīgas labpatikas nopūtas: bija skaidri dzirdams, cik ļoti nezvērs priecājas par šo atpestīšanu. Dziļi nogrimis savā darbā, es pat nepamanīju, ka milzu zivs bija izkustējusies no vietas. Tikai tad, kad sajutu spirdzinošu ceļavēju, ievēroju, ka valis, lēnītiņām un mierīgi kustinādams asti, jau peld pa jūru. Nekādas ieniršanas pazīmes tas pagaidām neizrādīja.
Noņemšanās ar harpūnām nepavisam nebija viegla; dažas ar savām atkarpēm bija ieķērušās tik ietiepīgi, ka es
ne pa jokam nomocījos, līdz tās dabūju laukā. Visdziļāk ieurbušās bija garākās — spēcīgas rokas raidītas, tās bija nesatricināmi ieāķējušās vaļa kārpās. Es elsu un stenēju, taču pēc dīkās laiskošanās uz plosta tā bija patīkama pārmaiņa.
Šaubos, vai vēl kādam bez manis ir gadījies dzirdēt, kā nopūšas karaliskais tiranovalis. Šos dārdienus nevar sajaukt ne ar ko citu. Pateicīgi vaidēdams, dzīvnieks atvadījās no garum gariem mocību gadiem, varbūt pat gadsimtiem. Ja dziļā alā savāktu desmittūkstoš jūras govju, liktu tām visām reizē dvest mīlas aizgrābtībā un šos dvesienus papildinātu ar medus vākšanā ielīksmojušos miljons kameņu dūkoņu, tad varbūt izdotos iegūt puslīdz tikpat skaļu un apmierinātu rūcienu.
Kādu pusdienu rāvies melnās miesās, es biju gandrīz pabeidzis. Biju izrāvis simtiem harpūnu, vēl palikusi pēdējā, un tagad diezgan svinīgi izvilku arī to. Pār okeānu
aizdārdēja pēdējā atvieglotā nopūta. Karaliskais tiranovalis bija atbrīvots.
Jau nākamajā acumirklī aptvēru, ka biju pastrādājis muļķību. Izraudams pēdējo vaļu mednieka šķēpu, es reizē biju atbrīvojis nezvēru no vajadzības paciest mani uz muguras. Milzu zivs dzīrās ienirt — es to nopratu, juzdams, cik dziļi tā ievelk elpu. Savā centībā biju gluži piemirsis par to, ka jābūvē plosts. Harpūnas biju vienkārši lidinājis jūrā.
Jā, Tyrannovalis Rex ienira, taču darīja to pavisam lēni, gandrīz maigi, lai man nenodarītu neko ļaunu. Tas gausi laidās dziļumā kā ļoti liels kuģis ar mazītiņu sūcīti. No tā muguras ieslīdēju spoguļgludajā ūdenī, un tieši tajā brīdī skatienam nozuda pēdējie vaļa muguras izaugumi. Milzenis bija pazudis. Ūdens virsmu vēl satricināja tikai daži pamatīgi burbuļi — droši vien elpošanas atveres atvadu sveiciens.