"Pagaidi! Apklusti! Pataupi to skatuvei!" Folcātans Smeiks kliedza. "Tas ir kaut kas sensacionāls! Es ņemu tevi savā paspārnē! Noslēgsim līgumu, es būšu tavs aģents! Tu saņemsi desmit… nē, teiksim, piecus procentus no visiem ieņēmumiem. Līkop? Es tevi padarīšu bagātu un slavenu! Paraksties šeit, uz punktētās līnijas!"
Viņš jau bija izvilcis no atvilktnes veidlapu un nolika to manā priekšā uz galda. Groots un Cilie stūma mani tuvāk. Noliecos pār dokumentu, taču burtiņi bija tik sīki un apgaismojums tik nepietiekams, ka es neko nespēju izlasīt.
"Paraksties!" man ausī čukstēja Cilie. "Šī ir tava mūža lielākā izdevība! Paraksties, kamēr viņš nav pārdomājis!"
Ko es varēju zaudēt? Biju šurp nācis, lai kļūtu par melu gladiatoru, šāda iespēja man tiek piedāvāta, kāpēc lai es to noraidītu? Paņēmu spalvu un uz punktotās līnijas lieliem, labi salasāmiem burtiem uzrakstīju "Zilais lācis".
mācību laiks
Kad pastāstīju jaunumus Hemlūtam, mēs ilgi uii aizrautīgi kalām tālākas nākotnes plānus. Hemlūts būs mans darbaudzinātājs un treneris. Melu gladiatori neizšķiļas no olas: lai melotu uz skatuves, vajag ilgi un cītīgi trenēties — to Smeiks man jau bija iedzinis galvā.
Mānīties un prasti melst spēj kurš katrs, tā nav nekāda dižā māka. Gladiatoru sporta noslēpums ir panākt, lai skatītāji tev notic. Un, kā jau ikkatrai patiešām lielai mākslai, arī melošanai vajadzīgi ne tikai sviedri, bet arī neskaitāmi slāņi. Gleznotājs citu uz cita klāj krāsu pigmentu un lazūras kārtas, mūziķis darbojas ar melodiju, ritmu, balsu un instrumentu slāņiem, rakstnieks saver kopā vārdu kārtas, un melis blīvē melus, iegūdams meistarmelus. Labi izpūstai pīlītei jābūt kā pamatīgam mūrim, kurā pacietīgi likts ķieģelītis pie ķieģelīša, un beigās mūris nav sagraujams.
Lai meli būtu neapgāžami, vajag ļoti uzmanīgi jaukt kopā blēņas Qn patiesību, iekvēlināt gaidas, pievilt cerības, vadāt aiz deguna, izlikt āķus un lavīties pa apkārtceļiem, bet pats galvenais — jāmelo arī sejai. Ar neatbilstošu sejas izteiksmi var sagandēt pat visrūpīgāk samežģītos māņus. Nevietā saraukta uzacs, bailīga acsābola notrīcēšana — un viss, mākslinieciski noaustais melu tīkls ir driskās. Man jau bija gadījies redzēt dižus melu gladiatorus izgāžamies tāpēc, ka viņi bija nelaikā pamirkšķinājuši aci.
Melu gladiatori parasti trenējas, nemitīgi melodami draugiem un paziņām un tādējādi uzturēdami formu. Es tādus mācību paņēmienus noraidīju. Pirmkārt, tā jau var zaudēt visus draugus, un otrkārt, tas bija garlaicīgi. Man bija vajadzīga plašāka publika.
Devos uz Atlantīdas jūrmalu un meloju jūrai. Izgāju aiz pilsētas vārtiem un pūtu pīlītes varenajiem Pirīta kalniem. Uzkāpu Ltatnatīdas augstākajā vītņtornī un mānīju debesis. Jā, es krāpu stihijas, un mani aplausi bija bangotnes dārdi, aukas auri man ausīs un kalnu atbalsis. Tikai tā var izkopt lielas un īsteni dramatiskas dižības izjūtu. Spēkojoties ar stihijām, tev jābūt gatavam, ka viļņi var tevi ieskalot jūrā, tevi var nosist zibens vai lavīna. Tas uzkurina fantāziju un izsmalcina instinktus, mākslinieks kļūst modrs un manīgs.
Un tik tiešām, reiz mani treniņa laikā gandrīz nospēra zibens. Kad es stāvēju vītņtorņa galā, pamalē brieda vētra. Es meloju tā, ka ausis kustēja, biju pamatīgi ieskrējies — bet vienubrīd zaudēju kaunu un godu. Savā lielajā aizrautībā vienus melus uzcepu pa roku galam, un tajā pašā brīdī pār mani nāca varens zibens spēriens. Es tik tikko paguvu pasprukt malā, zibens pāršķēla pušu vītņtorņa galu, un man bija mācība. Melu gladiators nedrīkst iet savu jūtu pavadā. Visa pamatā ir jābūt saltam aprēķinam, lai cik dramatiski un spontāni tu pasniedz to publikai.
Jteratura
Līdztekus praktiskajām nodarbībām topošajam melu gladiatoram ir arī jālasa liela, vidēja un maza literatūra. Ja neskaita politiķus, vislabākie meļi ir rakstnieki, no viņiem var ļoti daudz mācīties. Es pasāku ik rītu pēc brokastīm izlasīt trīs grāmatas, ne plānākas par trīssimt lappusēm, un tikai pēc tam ķēros pie dienas darbiem. Pat pusi naktsmiega ziedoju grāmatu lasīšanai. Izlasīju visus Hildegunsta fon Mītenmeca kopotus rakstus divsimt sējumos — visus romānus, noveles, īsos stāstus, lugas, piezīmes, vēstules, runas un eksperimentālās skaņu rotaļas, ieskaitot autobiogrāfiju divpadsmit sējumos.
Izlasīju arī augstās mākslas cienītāju nicinātā grāfa Camoniaka Klāntu fon Kainomāca kopotus rakstus — šos Camonijas dižpārdokļus patiesībā ar pseidonīmu bija sarakstījis krodzinieks vārdā Pērs Pemfs, kas bija pārdevis dvēseli spriedzes romāniem. Visās viņa grāmatās galvenais varonis princis Saltasens iekūlās tādos piedzīvojumos, ka mati slējās stāvus: tajos princis Saltasens nemainīgi iedzina bijāšanu vismaz trīsgalvainam briesmonim, izrāva no tā nagiem rudmatainu princesi, un tika dots mājiens, ka arī nākamajās grāmatās princis Saltasens ar garantiju drebinās briesmoņus un glābs rudmatainas princeses.
Šāda lasāmviela laikam gan nepaplašina vārdu krājumu, toties mielo fantāziju, un labi barota fantāzija ir galvenais
panākumiem vainagotas melu gladiatora karjeras priekšnosacījums.
Par klasisku izglītību turpretim gādāja Camonijas varas mantošanas ķīviņu hronista Gongofiāna Gollfa lugas. Visu viņa drāmu galvenie varoņi bija aristokrāti, kas stīvās rīmēs gvelza galīgas glupības un, vēlākais, trešajā cēlienā tika izgrūsti pa logu. Apgūdams šo lasāmvielu, es uzlaboju savas Camonijas vēstures zināšanas un spēju runāt atskaņās.
Vēl viens Camonijas obligātās literatūras elements bija Foreļu dziesma — episka poēma, kas sastāvēja no četrtūkstoš sonetiem, kurus it kā kopējiem spēkiem vairāku gadu simteņu gaitā Јija sacerējuši divsimt kalnu rūķi, kas vēlējās palikt anonīmi. Foreļu dziesmā runa nebija par forelēm (tajā vispār darbojas tikai dažas foreles, un tās pašas nedzied, bet uzreiz tiek apēstas), bet gan pārsvarā par kaut kādām cilvēku, rūķu, milžu un dievu ķildām, kurās visi centās citus apvest ap stūri. Foreļu dziesmā, tāpat kā grāfa Camoniaka romānos, bija milzum daudz varoņu — man prātā palikuši apmēram divsimt — un viņi visi bija rūķīgi ukrīši.
Izlasīju arī Tik slapju mana leja — dzimtenes apdziedātāja Silrāka Sņid-Rēva mūža darbu. Šņid-Rēvs bija cēlies no Paleju zemienes, kas pēc prāva meteorīta nokrišanas bija kļuvušas par zilo ezeru zemi. Tik slapja mana leja ir asaraina sāga par niedrāju iemītnieku dzīvi. Tam, kurš grib barot publiku ar spožiem meliem, jāiepazīst lielas jūtas, un tādas Šņid-Rēva grāmatās pludoja katrā lappusē. Viegli ietekmējami ļaudis, šie niedrāju iemītnieki, pat aizlauzts kosas stiebrs viņiem iedvesa dziļas sēras, kaunu, naidu, dusmas un dzimtenes mīlestību — kā nu kuram. No tā tikai mācīties un mācīties.
Tomēr svarīgākā grāmata topošam melu gladiatoram bija Camonijas īsākās kājas — melu meistargladiatora Nusrāma Fhaķīra "Vienreizējā" autobiogrāfija. Tajā viņš tik aizraujoši un rūpīgi apraksta savu pasakaino karjeru — kā viņš no Dullas Kapiņu purvu kūdrrača bija kļuvis par nācijas
elku —, ka tiem, kas arī vēlas kļūt par šīs ģildes locekļiem, bija vērts to iespēju robežās iemācīties no galvas. No šīs grāmatas es uzzināju visu par gladiatora profesiju — vismaz tiktāl, cik runa ir par teoriju.
Pēc tam izrādījās, ka melu gladiatoru sportā viss ir pavisam citādi, nekā izskatās, sēžot skatītāju rindās. Patiesībā tevi nesūta nekādās meļu skolās, nav arī diplomu, kaut kādas iesvētīšanas un vispār jebkādas izglītības sistēmas; faktiski šajā branžā bija viens vienīgs likums: viss būs tā, kā teiks Folcātans Smeiks.