Biznesa haizivs
Folcātans neredzamajā melu gladiatoru pasaulē bija kungs un ķēniņš. Pēc viņa gribas dīga un auga jauni talanti, pēc viņa gribas — kad haicirmim tas bija izdevīgi — tie tika nopļauti. Man šie tikumi diezgan ātri kļuva skaidri, jo Folcātanam labpatika turēt mani tuvumā, un es dabūju redzēt, kā viņš skalda un valda.
Smeiks savās rokās turēja ne tikai gladiatoru biznesu, bet arī gebas spēli un visu Atlantīdas ostu. Viņš nelegāli ieveda fogārus, sālītas cūkas karbonādes, Ihollas senlietas, troļļādas, asiņu konservus, kokosriekstus, viltotas laumu zvaigznes, cukurniedres, jetiju alu… īsi sakot, visu, ko varēja ievest vai izvest pa jūrasceļu.
Ostā viņš pazina katru rēderi, katru kapteini un katru kuģi, viņš bija ostas goda priekšnieks, gebas asociācijas prezidents un Atlantīdas dziedātāju biedrības mantzinis. Viņam piederēja Megateātris un gandrīz visi pilsētas vītņtorņi. Viņam bija neliela jetiju, asinskāju un suņabuku armija, kas rūpējās par viņa drošību, viņš kontrolēja trešdaļu Atlantīdas kažoku ķemmētavu un reizi nedēļā gāja pirtī kopā ar pilsētas galvu. Nē, viņš nebija tikai melu gladiatoru slepenais kungs un kēninš: viņš bija kungs un kēninš visā Atlantīdā.
Pirmās uzstāšanās diena pienāca agrāk, nekā es būtu gribējis. Biju salikts pārī ar vēl vienu jaunu, nepieredzējušu melu gladiatoru, un man vajadzēja iziet ringā pirms galvenās divkaujas, kuras zvaigzne bija Ulnak-Sillorts (viņš ar katru dueli cīnījās arvien spožāk).
Pirmā ciņa
Es nepavisam nejutos gatavs. Lielās dienas vakarā rīstīdamies sēdēju man ierādītajā kambarītī Megateātra aizkulisēs. Hemlūts masēja man sprandu un centās iedvest pārliecību par saviem spēkiem.
“Tu vienkārši izej laukā, gā? Viņš vēl ir pavisam zaļš knariņš, un punkti vispār netiek skaitīti, kas te ko uztraukties? Pietiek, atslābinies, gā? Tavs skausts ir briesmīgi…"
Durvis atsprāga, pa tām iejoza Groots un Cilie, bet viņiem nopakaļ šajā šaurībā, kūpinādams resnu fogāru, iespraucās pats Folcātans Smeiks. Pēdējais iesoļoja suņabuks Rumo, no kura man joprojām bija mazdruscītiņ bail. Slepenībā cerēju, ka viņi visi ir ieradušies tāpēc, lai paziņotu, ka mana uzstāšanās ir atlikta.
"Klausies, puikiņ… mums te ir nelielas nepatikšanas… tas puisis, kam vajadzēja iziet kopā ar Ulnak-Sillortu, pēkšņi ir saslimis. Es gribu, lai tu uzstājies viņa vietā."
Hemlūts apstulba ne mazāk kā es pats. "Viņš taču vēl nav gatavs! Viņam šī vispār ir tikai pirmā cīņa! Tas ir vājprāts, gā!"
Cilie pacēla gaisā kaut kādu papīru. Ā, tas bija mans līgums. Iegrozījis vietā savas ciklopbrilles, viņš nolasīja:
"14. a) apakšā parakstījies apņemas piedalīties visās melu divkaujās, uz kurām tiek nosūtīts. Līgumsods atteikšanās gadījumā ir vienāds ar…"
Smeiks neļāva viņam nolasīt līdz galam.
"Liecies taču mierā ar to sasodīto līgumu! Ja reiz viņš negrib, lai neiet!" Haicirmis ievilka pāris biezu fogāra dūmu un uzlika man uz pleca vienu no savām daudzajām rokām.
"Ir viena svarīgāka lieta. Puikiņ, šī tev varbūt tāda izdevība, kāda tik drīz vairs negadīsies. Daudzi gladiatori gadiem ilgi gaida uz iespēju iznākt galvenajā cīņā, un daži tā arī nesagaida. Es tavā vietā labi padomātu…"
Es padomāju par kalnu trolli. Padomāju par labirintu. Padomāju par milzu zirneklienes tīklu.
"Jā, es iešu," apņēmīgi atbildēju.
"Nē! Es neiešu! Es neiešu!" brēcu, kad mani veda uz skatuvi, bet neviens neklausījās. Asinskāju auri, kalnu rūķu orķestris, skatītāju tūkstošbalsu murdoņa — to, ka vēl kaut kur arī izmisīgi vaimanā viens no lampu drudža līdz nemaņai pārbijies gladiatoru jaunulis, šajā lērumā vienkārši nevarēja dzirdēt. Vēl nekad savā ādā nebiju juties tik nelabi.
"Vienkārši esi tas, kas tu esi, gā!" mani mudināja Hemlūts.
Tieši šī persona es šajā acumirklī nepavisam nevēlējos būt. Biju gatavs mainīties ar jebkuru skatītāju — ar jebkuru vīzdegunīgu natiftofu, jebkuru bļaurīgu asinskāji, pat ar jebkuru no nicināmajiem dujdepšiem. Vislabprātāk šai brīdī būtu kļuvis par neredzamo cilvēku — tad es, neviena nemanīts, varētu aizlavīties prom. Kā es varēju būt tik stulbs! Kā man ienāca prātā savu ērto vietu uz skatītāju sola mainīt pret izaicinātāja troni? Vēl karstāku un neērtāku sēdvietu nevarētu atrast visā Megateātrī! Nepazīstami izaicinātāji nevienam nepatīk. Publika alkst redzēt, kā valdošais Melu ķēniņš tādu saberž miltos, tieši tam arī anonīmi izaicinātāji ir domāti. Vēl tik tikko man bija aukstas kājas aiz bailēm no priekšsacīkstēm, bet tagad es, savā dzīvē ne reizīti neizgājis ringā, dodos uz galveno divkauju ar tautas mīluli, ar čempionu!
Kur man vispār bija jālien, es tagad būtu varējis sēdēt tur, lejā, ar karstu alu vienā rokā un eļļaini pilošu kukurūzas vālīti otrā, noskaņodamies izbaudīt spraigu dueli. Man bija slikti, tik slikti kā vēl nekad mūžā. Mans puncis uzvedās kā būrī ieslodzīts zvērs, kā maisā iemests kaķis: tas raustījās uz visām pusēm, skrāpējās un koda man zarnās. Biju tā pārbijies, ka vairs nezināju ij ne to, kā mani sauc un ko es vispār te daru. Mani ceļgali bija tik mīksti, ka Hemlūts bija spiests mani pieturēt, sviedri litriem tecēja pa muguru un lija izaicinātāja mantijā. Izaicinātājs! Kā es uz ko tādu varēju iekrist? Gribēju apcirsties un mukt, ko kājas nes, mukt prom no Megateātra, promtio Atlantīdas, uz tuksnesi, manis pēc kaut uz tornado — vienalga, lai tikai nevajadzētu iziet uz skatuves.
Taču Hemlūts mani turēja aiz labās rokas, Smeiks aiz kreisās, un aiz muguras bargi soļoja suņabuks. Man nebija, kur sprukt.
Tronis
Kāpnes, kas veda augšup izaicinātāja tronī, šķita bezgalīgi garas, lai gan tām bija tikai desmit pakāpienu. Es taču nemūžam tur neuzkāpšu — es paklupšu un nogāzīšos vai kritīšu ģībonī! Smeiks un Hemlūts palaida mani vaļā. Paliku pilnīgi bez atspaida. Pirmais pakāpiens laikam bija uztaisīts no rīsu biezputras vai kaut kā tamlīdzīga. Kājas tur nespēja sataustīt cietu pamatu, es noteikti izskatījos pēc piedzērušā, kas zvārojas žvingulī. Tomēr galu galā kaut kā izdevās nostāties uz otrā pakāpiena. Tas likās druscītiņ izturīgāks, tomēr tik un tā mīksts kā dūnu spilvens. Es apcerēju, vai nevajadzētu ņemt palīgā rokas un tālāk rāpties uz visām četrām. Trešais pakāpiens vairs tikai mazliet līgojās kā kuģa klājs vidējos viļņos, bet vismaz bija pataisīts no cieta materiāla. Ceturtais bija pavisam stingrs un arī vairs nešūpojās, piektais un sestais tāpat.
Es spēju uzkāpt pa šīm kāpnēm. Vainīgi bija tikai nervi, uztraukums, pirmā reize. Lampu drudzis taču nāk un paiet,
tas ir gluži dabiski, un to zina kurš katrs, kam dzīvē bijis jāstājas publikas priekšā. Agri vai vēlu gluži kā pats no sevis iestājas miers. Pašapziņas uzbangojuma iespaidā pagriezos un atskatījos pār plecu. Ieraudzīju daudztūkstošgalvaino publiku, virmainu piktu grimašu jūru. Viss uzreiz atkal sāka žvāgoties. Kājas kļuva par slapjām tauvām, es nozvāļājos pa kreisi, nozvāļājos pa labi… un tad izdarīju vienīgo, ko tādā brīdī vēl varēju darīt: ar vienu milzīgu soli pievārēju visus atlikušos pakāpienus un atkritu troņa sēdeklī.
Publika atviegloti novaidējās.
Mani pārņēma dziļš miers.
Atbalsts
Tai brīdī manī, šķiet, ieplūda maģiski spēki. Sajutu savu priekšgājēju klātbūtni, ar mani bija visi tie, kas šajā tronī bija sēdējuši pirms manis, mani elki Pats Sinnghs, Gabrosīks Nasatrāms, Zālgods Smadāda, Gnotē Valtrozēns, Hiskers Dobskaitis, Flāmāts Lamātflā, Bemmbemms Hirella un, bez šaubām, Nusrāms Fhaķīrs "Vienreizējais". Kaut arī viņi jau sen bija miruši, aizgājuši no gladiatoru biznesa vai pazuduši bez vēsts, viņi bija man līdzās. Arī viņi reiz bija sākuši savu ceļu kā izaicinātāji, sēdējuši te, kur tagad sēžu es, un agri vai vēlu gāzuši Melu ķēniņu un ieņēmuši uzvarētāja troni. Pilnīgi skaidri sajutu, kā Nusrāms Fhaķīrs stāv aizmugurē un mani uzrunā. Viņš čukstēja man ausī, ka šis ir mans lielais vakars, ķēniņa troni ir apgānījis nekrietns kalnu trollis un tagad manā varā ir šo neģēlību izlabot.