Ļoti iespējams, ka no briesmīgā lampu drudža biju zaudējis prātu.
UlnakSillorts
Tad tika ienests Ulnak-Sillorts. Pirmajā brīdī, ieraudzījis izaicinātāja tronī mani, viņš izskatījas maķenīt pārsteigts, bet pēc tam, kā rādās, nopriecājās par šādu sagadīšanos. Viņš lūkojās uz mani, un viņa skatienā bija lasāma tīksmināšanās par gaidāmo baudu, ziņkāre un līdzjūtība, kā runcim, kas skatās uz noķertu putniņu. Savādi, taču tas mani itin nemaz
neuztrauca. Izaicinātājam bija jāuzstājas pirmajam. Man nebija lieki jādomā, negrasījos arī izmantot nevienu no melstavām, kuras biju iezubrījis no galvas grūtiem brīžiem.
Pirmais stāsts radās pats no sevis, bezmaz šķita, ka elki ir to man iečukstējuši ausī; tas pulsēja man smadzenēs un izlauzās no mutes kā ideāli izpūsta pīlīte. Vismaz tā man pašam palicis atmiņā. Par ko es meloju, turpretim neatceros nemaz, neatminos arī nevienu citu stāstu, ko tai maģiskajā vakarā cēlu publikas priekšā. Taču laikam jau mana uzstāšanās nebija slikta, jo jau par pirmo stāstu man tika piešķirti deviņi punkti — tik labus rezultātus ar divkaujas pirmo priekšnesumu Vēl nebija guvis neviens cits iesācējs.
Kalnu trollis bija melu gladiatoru sporta pagātne jau ar pirmo šīs divkaujas raundu, un kas par to, ka viņš pats vēl to nezināja. Katrā ziņā viņš tēloja, ka neko nenojauš, viņa pretuzbrukumi bija tikpat oriģināli kā vienmēr, taču balsī jautās tāda kā nedrošība. Kaut arī tā vēl bija tikko manāma, līdz šim viņa sniegumā tādu negludumu nebija. Pie viņa ņaukstēšanas, pie viņa pārspīlētās iztapības visi jau sen bija pieraduši, — taču šī bija īsta nedrošība, un tādas lietas skatītāji nepiedod. Melu ķēniņi allažiņ tiek mēroti ar visstingrāko mēru. Ar savu formas ziņā neizturēto pretuzbrukumu viņš nopelnīja nieka trīsarpus punktu.
Otrajā stāstā es biju vēl spožāks. Melu ķēniņi mani nedzirdami mudināja vairāk piestrādāt pie teatrāliem efektiem, nebīties likt lietā dramatiskus žestus, akcentēt mīmiku. Kaut arī mana uzstāšanās ilga tikai trīs minūtes, es paguvu divreiz saraudināt visu Megateātra publiku un četras reizes izraisīt vētrainus smieklus. Aplausi bija grandiozi.
Mēraparāts rādīja 9,5 punktus.
Unlak-Sillorts mēģināja glābt, kas glābjams, — taču situācija jau bija bezcerīga. Pašā pirmajā raundā dabūjis pa degunu, viņš vairs nespēja attapties. Balsij ķeroties, viņš
penterēja pagalam nožēlojamu stāstiņu, un spriedzes uztu-
rēšanai par labu nenāca ari tas, ka viņš vairākkārt pazau-
dēja sižeta pavedienu. Likās, viņš tūdaļ apraudāsies. Reti,
līdzcietīgi aplausi.
Viens punkts.
Savā trešajā priekšnesumā es izmantoju pilnīgi visu:
melu dramaturģijas pārzināšanu, gladiatora tehniku, vaibstu
spēli un žestus — apgājos ar skatītājiem tikpat meistarīgi kā
iepriekšējā dzīvē ar sapņu ērģelēm. Izbīļa kliedzieni, prieka
asaras, gardi smiekli — to visu es ar savām acīm redzami
iedzimtajām spējām izvilināju no pūļa nepilnas minūtes
laikā, jo šoreiz patiešām vēlējos nestiept kaķi aiz astes. Kad
pabeidzu savu stāstu ar žilbinoši negaidītu atrisinājumu,
viss Megateātris novaidējās kā vienā mutē. Vēl tikai apdul-
linošas ovācijas.
Triumfs
Desmit punktu, vēl vairāk nebija iespējams saņemt.
Kas to būtu domājis, ka viens kalnu trollis var kļūt vēl mazāks, nekā viņš jau tāpat ir. Ulnak-Sillorts pinkšķēdams aizbēga no skatuves. Sakāve trijos raundos, kas tāds šajā sportā vēl nebija pieredzēts. Biju gan kalnu trollim parādījis, kur vēži pārziemo, gan piedevām kļuvis arī par Melu ķēniņu, turklāt rekordīsā laikā.
Un tas bija tikai pirmais solītis laimes ķieģeļiem bruģētā ceļā.
Folcātans Smeiks ienāca manā ģērbtuvē, neslēpdams, ka ir tuvu asarām. Viņš piekļāva mani pie sava brangā vēdera.
"Es būtu varējis liet šīs asaras par to lielo naudu, ko aiz muļķības liku uz tavu pretinieku," viņš šņukstēja, "bet šīs, puikiņ, ir prieka asaras! Prieks, ka es varēju piedzīvot šo dienu. Ilgus gadus man šķita, ka līdz ar Nusrāmu Fhaķīru
"Vienreizējo" mūsu mākslu ir pametis pēdējais dzimušais melu gladiators, bet tu — tu esi viņa augšāmcelšanās! Ļauj spiest tevi pie manas krūts!"
Viņš spieda mani pie savas krūts.
Čempions
Jau pēc nedēļas man pirmo reizi vajadzēja cīnīties, lai nosargātu savu titulu divkaujā ar kādu voltigurgu, kas izturēja pat piecpadsmit raundu: tad skatītāji ar svilpieniem nodzina viņu no skatuves.
Turpmākajos septiņos mēnešos man bija 28 cīņas, uzvaras un tikai uzvaras vien — 27 reizes pretinieki padevās, un vienu reizi desmit raundi ar kādu stūrgalvīgu īru druīdu, kuru no skatuves nespēja aiztramdīt pat skatītāju mestās kukurūzas vālītes. Pa vidu es piedalījos treniņcīņās ar vienu otru no branžas labākajiem sportistiem, un arī visās tajās guvu pārliecinošas uzvaras.
Smeiks turējās man pie sāniem kā pielipis, viņš nolasīja man no acīm katru vēlēšanos un vai smacēja mani ar dāvanām un uzmanību. Mums ar Hemlūtu tika piešķirti personiskie dēmonrikšas, kas jebkurā diennakts stundā bija gatavi mūs vizināt, kur vien mums labpatiktos.
Hemlūts izmantoja manu popularitāti, lai iepazītos ar matainām meitenēm. Katru trešdienas vakaru viņam blakus pirmajā rindā sēdēja kāda cita, un viņš plātīdamies izkliedza man padomus, bez kuriem es lieliski varēju iztikt. Diemžēl nevienas no šīm attiecībām nebija ilgas, un man pat radās iespaids, ka Hemlūts par meitenēm vairs pat īsti neliekas zinis, zaudējis cerības kaut reizi mūžā sastapt savu vienīgo.
Pats par sevi saprotams, mēs jau sen vairs nedzīvojām vītņtornī — bijām pārvākušies uz Atlantīdas smalkāko priekšpilsētu, Naltatīdas ziemeļu rajona zaļajiem pakalniem, no kuriem vakarā pavērās pasakains skats uz pilsētas uguņu jūru.
Man piederēja villa ar 52 istabām, trim mākslīgiem pelddīķiem un privātu skatuvi melu divkaujām — u/ tās es
varēju vingrināties. Taču man treniņi nebija vajadzīgi, mana talanta noslēpums bija dabiskums. Vingrināšanās sabojātu manu stilu.
Uzstāties vajadzēja reizi nedēļā, un tā man sešas nedēļas dienas bija brīvsolis — nav slikta darba un atpūtas attiecība. Smeiks darīja visu iespējamo, lai man nebūtu garlaicīgi un lai iekļautu mani sistēmā, kuras vienīgais uzdevums bija nodrošināt manu labsajūtu. Man bija divi personiski pavāri, viens aukstajam galdam, un otrs — mans kādreizējais darbadevējs un kājgriežu meistarpavārs Cākobs Joa — siltajam galdam. Visu diennakti manā rīcībā bija masieris un priekšlasītājs, kas masāžas laikā skandēja fragmentus no Hildegunsta fon Mītenmeca darbiem; tas bija balzams maniem nerviem.
Es tagad Atlantīdas sabiedriskajā dzīvē biju svarīga figūra — ja ne pati svarīgākā. Uz mana personīgā rakstāmgalda kaudžu kaudzēs krājās ielūgumi uz viesībām, suarejām, vakariņām, galā koncertiem, izstāžu atklāšanām un labdarības pasākumiem. Atlasi uzņēmās Smeiks. Bijām stingri paziņojuši, ka ar presi es tikšos trīs stundas dienā. Jūs nodomāsiet, ka neviens taču nevar būt tik interesants, lai dienu no dienas triju stundu garumā celtu priekšā kaut ko lasīšanas vērtu, taču atlantieši bija tā apsēsti ar saviem gladiatoriem un jo sevišķi čempioniem, ka avīzes drukāja visu, ko man labpatika sacīt, sākot ar naktsskolas zināšanu atliekām un beidzot ar zupu receptēm, laika prognozēm un sīku un smalku aprakstu par to, kā es kopju savu kažoku. Reižu reizumis es leijerēju pilnīgas blēņas, taču arī tās tika vārds vārdā nodrukātas, un manu pielūdzēju pulks visu aprija nesagremojot. Tikai un vienīgi man bija veltīts vesels ATLANTĪDAS DIENAS atvērums, kas bija divtik liels nekā pārējās avīzes. Man iznāca pavārgrāmatas (tās rakstīja Cākobs Joa, man vajadzēja tikai ēst to, par ko viņš rakstīja) un padomu krājums topošiem melu gladiatoriem (kļūt par melu