Atbildi negaidīdams, Smeiks aizļumdīja prom. Kā uzticams klēpja sunītis viņam sekoja fogāru tvans.
Gāju uz skatuvi, vilkdams kājas kā apdullis. Hemlūtam par šo sarunu nebiju sadūšojies pastāstīt. Pirmo reizi gladiatora gaitu laikā man ceļgali atkal bija tikpat mīksti kā pirmajā reizē, kāpjot izaicinātāja tronī.
Pretinieks lika gaidīt, skatītāji īgņojās. Saērcinātie asinskāji sāka apmētāt skatuvi ar kukurūzas vālītēm. Es arī šoreiz nezināju, kas stāsies man pretī. Vai nav vienalga, es jebkurā gadījumā biju pārāks. Jo vairāk šovakar, kad man visviens bija jāzaudē. Biju izlēmis darīt, kā Smeiks man lika. Vai tad man vispār bija izvēle?
Tad orķestra bedrē nodārdēja gongs, un uz skatuves iznāca mans pretinieks.
Tas bija Nusrāms Fhaķīrs, "Vienreizējais".
Tagad skaidrs, kāpēc Smeikam tieši šovakar vajadzēja, lai es zaudēju. Visu laiku dižākais melu gladiators atgriezās uz skatuves! Derību likmes noteikti bija astronomiskas, no abām pusēm. Es biju "Neuzvaramais", bet viņš — "Vienreizējais". Pat gladiatoru sporta visaugstākajā līgā Fhaķīrs bija neapstrīdams čempions, dižākais, talantīgākais melis Atlantīdas vēsturē.
mreizējais
Mēs visi bijām lasījuši viņa grāmatas un traktātus, visi bijām studējuši viņa divkaujas. Viņš bija izgudrojis "Nusrāma atklātni", kas bija kļuvusi par visu melu standartsākumu, un gladiatori tikai plaģiēja to dažnedažādos variantos, kā arī "Fhaķīra manevru" — blēžtehnikas gājienu, pēc kura melot varēja piecsimt dažādos virzienos. Viņš bija izstrādājis tā dēvētos "baltos melus" — mānīšanās taktiku, kas bija tik tīkama, tik apburoša, kas melus konstruēja ar tik ārkārtīgu rūpību, it kā nekāda melošana vispār nenotiktu,
kā arī "dubultsaltos melus" — krāpšanu, ko varēja salīdzināt ja nu vienīgi ar divkāršu salto bez drošības tīkla vai nāves cilpu ar aizsietām acīm. Viņa ģenialitātei mēs varējām pateikties par "sēju vēju" — tie bija, tā sakot, meli, kas aizgāja līdz diapazona otram galam un atgriezās; kaut kas tāds bija pa spēkam tikai īstiem meistariem. Viņš bija četrpadsmit reižu pēc kārtas sakāvis natiftofu superšarlatānu Rasputinu Zoroastru (mākslinieka pseidonīms). Viņš bija radījis tā dēvēto "Nusrāma trīssoli", kurā meistars viltīgi tēlo mīņāšanos uz vietas, reizē taktiski nomocīdams un nogurdinādams pretinieku, bet izšķirošajā brīdī nonerro viņu ar precīzi notēmētiem meliem.
Nusrāms Fhaķīrs melu sportā bija ieviesis "azarti" — pārdrošu māņfigūru, kurā viņš bija apvienojis zaķa bēgšanas tehniku un balerīnas pirueti. Viņš bija izstrādājis vilināšanas tabulu ar trīssimt sešdesmit tūkstoš nepatiesībām un kādu nakti simultāni duelējies ar divpadsmit sava laika labākajiem gladiatoriem — visus uzveikdams. Nusrāms Fhaķīrs bija
leģenda, ģēnijs, melu sporta naktigalgals. Man nebūs jāpūlas, lai viņam zaudētu. Viņš mani sakautu jebkurā gadījumā.
Laikam vēl vajadzētu pieminēt, ka Nusrāms Fhaķīrs bija iesunītis, proti, viņam bija cilvēka ķermenis un lapsas galva. Iesunīši radušies no neparastās suņabuku un lapsatas sapārošanās; šādu vecāku atvasēm piemīt cilvēku, lapsu un suņabuku īpašības, un Camonijā šādus ērmus gan lāgā nemīl, tomēr piecieš. Iesunīšiem nav ne lapsatu bīstamā niknuma, ne suņabuku fiziskā spēka, bet saviem senčiem tie līdzinās pietiekami, lai kuram katram rastos bijāšana.
Dzīvnieciska spēka trūkumu iesunīši līdzsvaro ar neordinārām prāta spējām un — arī to laikam derētu piemetināt—, viņiem piemīt īpatnēji biedīgs valdzinājums, kas jo īpaši iedarbojas uz dāmām.
Visādi citādi iesunīšiem Camonijā nav viegla dzīve. Lielais vairums piekopj klejotāju dzīvesveidu, vienatnē klimstot pa kontinentu un reižu reizumis salīgstot par namdariem. Nusrāms, kā var lasīt viņa paša sarakstītajā biogrāfijā, savu dzīves ceļu bija sācis kā kūdrracis, pēc tam bijis klejojošs namdaris un vienīgais savā ciltī izsities melu gladiatoros. Tādēļ iesunīši viņu godina gluži kā padievu.
"Ļoti atvainojos par nosebošanos!" viņš, galanti paklanīdamies, dūdoja, uzrunājot skatītājus. "Redziet, man vajadzēja izlauzties no Būhtingas svina kambariem, kuros mani turēja pret manu gribu un pilnīgi bez pamata, un tas man izdevās tikai tāpēc, ka vienā dienā nobadinājos par piecpadsmit kilogramiem un varēju izslīdēt starp restēm. Diemžēl pēc tam pagāja zināms laiks, līdz atkal mazliet uzēdu svaru, jo es taču nevēlējos te ierasties, gluži nomērējis un izbiedēt savus dārgos skatītājus. Dažu pēdējo kilogramu dēļ man vajadzēja aprīt dažnedažādas putukrējuma tortes, brieža cisku un vairākus metrus desiņu, bet tas gāja dažas minūtes ilgāk, nekā es biju domājis!"
Aplausmetrs vēl nemaz nebija ieslēgts, bet viņš jau sāka šķaidīties ar savu šarmu un mētāt idejas, it kā tās viņam augtu kokos. Pat ne prātā nenāca šaubīties par šiem dulnajiem apgalvojumiem, un, sava elka uzstāšanās apburts, es piebiedrojos vispārējai sajūsmai.
Reizē sev vaicāju, kāpēc Smeikam vispār bija vajadzīgs šis teātris. Tādam pretiniekam varu tikai zaudēt, vienalga, lai es censtos, cik gribētu. Turklāt es zaudēšu ar prieku.
"Vienreizējais" eleganti iemetās izaicinātāja tronī un vieglītēm notrauca no savas mantijas dažus neredzamus puteklīšus.
"Sen neesmu te sēdējis," viņš melanholiski nopūtās. "Izaicinātāja tronis. Cik nepatīkami. Pie tā vispirms atkal jāpierod."
Publika smējās un aplaudēja, priecādamās par šo atgādinājumu par viņa dižo gladiatora pagātni.
"No otras puses, pieradināties nav nekādas vajadzības. Mēs taču drīz mainīsimies vietām." Nusrāms pievērsa man caururbjošu skatienu. Es notrīsēju.
Publika smējās vēl skaļāk.
Viņš izstiepa pirkstu ar tik apsūdzošu žestu, ka es ierāvu galvu plecos.
"Un šis ir mans pretinieks?" viņš izsmējīgi noprasīja. "Šis Zilaisgailis?"
"Zilais lācis!" es iedrošinājos izlabot.
"Vai Zilbārdis — vai nav vienalga!" Fhaķīrs atcirta.
Skatītāji atieza zobus.
"Jūs jau zināt, kā par tiem lāčiem saka: ja tuvumā blandās lācis, pieliekamais kambaris jātur aiz atslēgas," viņš čukstēja publikai tieši tik skaļi, lai arī es to ļoti labi dzirdētu.
Jautra ķiķināšana.
Es jau biju dzirdējis, ka viņš pirms divkaujas mēģina izsist pretinieku no sliedēm ar šādu te sīku papluinīšanu.
Viņa autobiogrāfijā šai tēmai bija veltīta vesela nodaļa. Pēc Nusrāma Fhaķīra domām, pretinieka vājo vietu atrašana un viņa demoralizēšana ir īpašs mākslas veids. Attiecīgās nodaļas nosaukums bija "39 pazemojoši gājieni", un tajā aprakstīti 39 paņēmieni, kā apskādēt pretinieka drosmi jau tad, kad nebija sācies pat pirmais raunds. Atzīšos, ka šī ir vienīgā viņa grāmatas nodaļa, kas man nepatika. Pēc manām domām, visādi jociņi ārpus dueļa ir nevietā, es atzinu tikai godīgu cīņu. Tomēr katram sava taktika. Ar šādiem gājieniem Nusrāms Fhaķīrs ne reizi vien bija uzvarējis, vēl iekams cīņa bija sākusies.
Tādēļ es nelikos zinis un centos šos nekaitīgos jokus laist gar ausīm. Kopš nejaukās saķeršanās ar Gourmetica Insularis liekais svars man bija diezgan jutīga tēma, un, izsakot ar ēšanu saistītus mājienus, mani nebija grūti aizkaitināt, — tomēr šeit es biju profesionālis un man bija jāizturas ar pašcieņu.
"Es reiz pazinu vienu lāci, kas bija tā noēdies, ka aprija pat tās kalorijas, kuras citi zaudēja tievēdami," Nusrāms bija nevērīgi atzvilis tronī un nepārprotami tīksminājās par saviem nekrietnajiem triecieniem.