Mjā, es te stāstu dumjas jūrnieku anekdotes, turpretim Fhaķīrs pievērsās sabiedrībā aktuāliem jautājumiem…
Brīdi valdīja spriegs klusums, tad sākās vētrainas ovācijas. Desmit punktu, augstākais vērtējums. Nusrāms Fhaķīrs bija pierādījis, ka savu māku nav aizmirsis.
Te bija grūti ko likt pretī. Es atbildēju ar diezgan vārgu pasaciņu par Ihollas kanibāldēmoniem, kas bija mani sa
ņēmuši gūstā un dzīrās apēst, taču man izdevās izglābties, atdzesējot ūdeni vārāmpodā. Es palūdzu vēl pēdējo piparmētru ledenīti, un mana elpa kļuva tik svaiga, ka ūdens katlā sasala un beigās es to varēju pārdot kanibāldēmoniem kā piparmētru saldējumu. Tas nu bija tik bērnišķīgi, ka es pelnīti saņēmu trīs punktus — tik maz kā vēl nekad.
Labu brīdi viss ritēja uz priekšu tādā pašā garā par lielu prieku Smeikam un par apbēdinājumu Hemlūtam. Nusrāms cēla priekšā vienu spožu stāstu pēc otra un ievāca maksimālos rezultātus, es no savas puses atbildēju ar vidēji kvalitatīvām pasaciņām un saņēmu pieklājības punktus. Pirmie desmihraundi mana pretinieka labā.
Kā jau var redzēt, nebiju sadomājies gūt ātru uzvaru. Melu gladiatoru turnīriem nav laika ierobežojuma, tie turpinās tik ilgi, līdz viens no pretiniekiem padodas. Tā nu es paļāvos uz savu jaunību un cerēju, ka Fhaķīrs aiz vecuma zaudēs spēkus pirmais. Divkaujas laikā ļoti ātri pagurst balss saites, un tā bija viena no manām priekšrocībām — pateicoties intensīvajiem kursiem pie verveļviļņiem, es varēju tarkšķēt nepaguris, kaut dienām no vietas, ja ir tāda vajadzība.
Tomēr pretinieku bija grūti novērtēt par zemu. Likās, viņa svaigu ideju krājumi nekad neizsīks, un viņa aktiermeistarība un šarms arī pēc desmit raundiem nebija cietuši.
11. raunds
Vienpadsmitajā raundā viņš piepeši mainīja taktiku, atstāja savus drošos, atlantiskos melu medību laukus un ielauzās manējos, proti, fantāzijas pasaulē — skaidrs, gribēdams parādīt, ka arī viņš te jūtas kā mājās.
Dziedātājzirgs
Viņš sāka melot par Camonijas Alpiem, kuros esot zirgs, kas prot dziedāt; viņš to paņēmis sev par pārinieku, un
abi kopā uzvarējuši jodelēšanas sacīkstēs. Zviegdams un jodelēdams, Nusrāms ļoti smieklīgi un precīzi atdarināja zirga balsi. Zirgošanās publikai gāja pie sirds, deviņi punkti — ļoti labs rezultāts, kā jau vienmēr.
Es izlēmu, ka arī man šis ir īstais brīdis mainīt stratēģiju. Pietiks īsu, humoristisku stāstiņu ar asprātīgiem pavērsieniem, pietiks pieticīgu rezultātu — tagad man bija jāspīd, lai publika nezaudētu interesi par mani. Tādēļ mans stāsts būs par kurmju vulkānu.
"Es — protu — lidot."
Tā es iesāku stāstu, pa vienam iemezdams savus vārdus Megateātra rindās un uzreiz izpelnīdamies skatītāju uzmanību. Iestājās pilnīgs klusums. Smeiks uztrūkās no svētlaimīgajiem sapņiem par lielo naudu. Hemlūts satraukts burzīja mici.
Stāsts par Kurmju vulkānu
"Apceļodams pasauli, kādu dienu es nokļuvu arī Nezkantē, Camonijas karšu baltajā plankumā."
Arēnu pāršalca čuksti. Es zināju, ka Nezkantē vēl neviens nekad nav bijis. Pat tās nosaukums bija radies, tautas mutei sapludinot vārdus "nezināms" un "riskants". Par šo apvidu klīda vistrakākās baumas un tādas leģendas, ka visas teikas par Tumšajiem kalniem, Saldo tuksnesi un Lielo mežu nobālēja.
Izrunājot vārdu "Nezkante", man prātā uzreiz iznira leksikona šķirklis. Es nesapiktojos, bet uz līdzenas vietas nolēmu to nocitēt:
No
"Līdz šim neaprakstīto Camonijas un tās apkaimes brīnumu, būtņu un fenomenu leksikona", apkopojis un izdevis prof. Dr. Abduls Naktigalgals
Nezkante: nedaudz pamuļķīgs vārdu sakabinājums, kas apzīmē noteiktu Camonijas novadu, kas līdz šim ir pilnīgi neizpētīts. Pētnieki tam lieguši savu uzmanību ne jau tāpēc, ka tas atrastos kādā ekso
tiskā nostūrī, gluži pretēji — Nezkante ir meklējama pašā Camonijas sirdī un tajā ērti var nokļūt kājām vai aizbraukt ar rikštaksometru. Iemesls ir pavisam cits: neviens neuzdrošinās Nezkantē spert kāju. Lielākie un pārgalvīgākie dēkaiņi ir ieradušies pie Nezkantes robežas, taču griezušies vien atpakaļ tukšām rokām. Nezkante izstaro neapzinātu biedinājumu, ko tādu, ka gribas tai iet apkārt ar lielu līkumu. Ir pieņēmums, ka Nezkante ir tā sauktā telepātisko smilšu slīkšņa, proti, to veido smalki plūstošas smiltis, kas, pārraidot domas, spēj iedvest bailes no sevis pašas. Par Nezkanti droši zināms vienīgi tas, ka tās vidienē atrodas vulkāns. Šo vulkānu var saskatīt no simtiem kilometru attāluma, un, tā raugoties, tas izskatās nekaitīgs kā kurmja rakums, tādēļ to dēvē par Kurmju vulkānu.
♦
Tādas gudrības skatītāji uzklausīja ņurdēdami, tas viss bija zināms katram Camonijas bērnelim. Dažnedažādas baumas par Nezkanti varēja stāstīt visi stadionā sēdošie.
"Kādu dienu, iedams pa Dullas augstienes sālspopēm, lai nogādātu Ornijas gubernatoram Grālzundes birģermeistara vēstuli…"
Uz sensācijām kārā publika atkal sāka murdēt, tai nebija nekādas vēlēšanās uzklausīt daudz garlaicīgu sīkumu.
"… un dāvanu manai sirdsmīļajai, kas mani tur gaidīja."
Te publikas dāmām mutītes palika vaļā. "Sirdsmīļā" un "dāvana" bija vārdi, kas solīja romantisku sižetu.
Es gari un plaši aprakstīju zeltgredzentiņu, ko biju kaldinājis pie Florintes labākajiem tverpu zeltkaļiem. Nesteidzīgi stāstīju par to, cik tam karātu, kādas laimei labvēlīgas rakstu zīmes to rotā un kādu mīlestības zvērestu biju licis tajā iegravēt. Sievietes uzmanīgi klausījās, turpretim vīri šur un tur garlaicībā novaidējās un dažs labs asinskājis ar muti taisīja purkšķus.
Tad it kā garāmejot pieminēju, ka šis gredzens bija aprijis visus manus ietaupījumus, un vēl izmetu, ka nemaz nezinu, vai tas sirdsmīļajai derēs, jo biju to licis darināt pēc acumēra.
Pēc tam sāku stāstīt par savu sirdspuķīti, vadīdamies pēc sapņu tēla, ko manās smadzenēs bija radījis meža tarantullas hipnotiskais sekrēts. Aprakstot publikai zilo lācenīti, man sirds vai lūza, tik dziļi tajā bija iespiedies viņas tēls. Šīs mocības stāstu padarīja vēl pārliecinošāku, dāmas šņukstēja un atlocīja nēzdodziņus, gaidīdamas asarainu atkalsastapšanos stāsta turpinājumā.
"Tā nu es naski kājoju pa sālspopi tajā vietā, kur purva niedrājs pārtop tundras augsnē ar sūnainu sīkaudzi…"
Skatītāji atkal novaidējās vien. Ģeogrāfiska precizitāte Megateātrī netika sveikta ar gavilēm.
"… bet te pēkšņi man prātā atskanēja Nezkantes smilšu slīkšņas balss."
Murdoņa mitējās.
Smilšu slīkšņa.
Jau šie vārdi vien solīja spriedzi: neredzamas briesmas, kas nevainīgam ceļagājējam uzglūn ikkatrā solī, lēni lēnītiņām ievelk dzelmenī, un viss beidzas vai nu ar mokpilnu nāvi, vai ārkārtīgi dramatisku izglābšanos. Ja vajag apburt publiku, smilšu slīkšņas ir vienkārši nepārspējamas. Un vēl jo labāk, ja šīs smiltis prot arī runāt.
""Stāvi un nekusties!" smiltis man galvā žūžoja. "Ne soli uz priekšu! Tu noslīksi!"
Es paliku stāvam. Pa galvu, pa kaklu steigdamies uz Grālzundi, nemaz nebiju pamanījis, kā viss man apkārt ir pārvērties. Sālspope jau sen bija palikusi aiz muguras, es stāvēju tieši pie Nezkantes robežas. Tālumā tik tikko samanāms kūpēja Kurmju vulkāns."
Zināju, ka skatītāji šobrīd gara acīm redz Kurmju vulkānu, jo iztālēm to bija redzējuši ļoti daudzi no viņiem.
"Es gudroju, ko lai tagad iesāk. Ja es iešu Nezkantei apkārt, tas prasīs vēl krietnus divus mēnešus, varbūt arī vairāk. Kas šai zemei vispār ir par vainu? Neviens taču tur nav