bijis. No kurienes tad ļaudis zina, ka tur patiešām draud briesmas?
"No manis," žužināja smilšu slīkšņa. "Es esmu labā smilšu slīkšņa! Tas ir liels retums. Patiesībā šie vārdi satur iekšēju pretrunu. Lūdzams, ej projām. Ej prom, kamēr nav par vēlu!""
Runāšana smilšu slīkšņas balsī prasīja zināmu teatrālu uzdrīkstēšanos. Daudzi klātesošie to pazina, kādā izbraukumā uz Nezkanti bija to dzirdējuši paši savā galvā. Ekskursijas uz Nezkantes pierobežu bija atlantiešu iecienīta izprieca: aizbraukt, apstāties un ļaut, lai tevi aizsūta mājās. Balsij bija jābūt paraupjai, smilšainai, taču reizē arī elegantai, valdzinošai un bīstamai, tādēļ es centos, lai tā izklausītos pēc kobras, kas lien pa smilšpapīru: raupja gurguļošana ar balss saitēm plus draudīga šņākšana.
"Kas zina, varbūt tā ir viltība, es prātoju. Varbūt Nezkante ir pilna ar neatklātiem dārgumiem vai derīgiem izrakteņiem. Varbūt šī balss ir rafinēts skaņu efekts, varbūt tie ir skaņu viļņi, kas tiek vadīti iztālēm, — pasaule taču ir pilna ar visādām neticamām lietām! Esmu gājis naktsskolā, mani tik viegli nevarēs apmānīt.
"Dārgumiņ, nekādu dārgumu te nav! Te esmu tikai es, smilšu slīkšņa. Spēris soli, tu manī nogrimsi kā Kapiņu purvā. Es tev salīdīšu rīklē, degunā un ausīs, un tad… Ak, šī slīcināšanas izpausme man nudien neiet pie sirds, tā ir saistīta ar aizžņaugtu kliegšanu un briesmīgiem skeletiem, kas manī palēnām izbalē… Tādēļ es tev tiešām lieku pie sirds: ej prom! Bēdz! Izloki kājas! Ir ļoti jauka taciņa, tā ved gar Dēmonu dubru. Turienes kalnu dēmoni nav bīstami, tie tikai apmētās tevi ar ēdelveisiem. Pēc tam tev jāiet uz dienvidaustrumiem, pie Būhtingas jātiek pāri Dubrupei, tur jau var bezmaz pārbrist ar brišanu, pēc tam tu…"
"Tev neizdosies mani pierunāt. Tu kaut ko slēp."
"Man nav nekā slēpjama."
"Ir gan."
"Nav."
"Ir."
"Ak, nu, labi — tu pats uzprasījies. Lūdzu, nāc iekšā. Es nemaz neesmu smilšu slīkšņa. Es esmu droša tuksneša zeme. Un Kurmju vulkāna krāteris ir pilns ar zeltu un dimantiem. Tādēļ tu to savu sirdsmīļās gredzenu vari aprakt bedrītē. Tu viņai varēsi sačiepties kaudzēm dārgumu — tu pat nevari iedomāties!"
"Kā tu zini par manu gredzenu?"
"Klau, es tomēr spēju lasīt domas. Vai tu joprojām neesi pamanījis, ka mēs te sarunājamies, kaut arī tu pat nekustini lūpas?"
Kādu brīdi lauzīju galvu un prātoju gan tā, gan šā. Vienā svaru kausā ieliku savu veselo saprātu, dabisko piesardzību un smilšu slīkšņas padomus. Otrā — savu ziņkārību, iedzimto ģeķību un pāris centneru zelta un dimanta sirdsmīļajai. Uzminiet nu, uz kuru pusi svari nosliecās?"
Dāmas skatītāju rindās aizturēja elpu. Vīrieši ar nagiem ieķērās solu atzveltnēs. Voltigurgi, kas nebija ne vīrieši, ne sievietes, aizbāza ausis. Hemlūts kodīja savu mici.
"Es paspēru trīs soļus uz priekšu un noslīku smilšu slīkšņā."
Apklusu un ļāvu, lai šie vārdi vēl kādu brīdi vibrē stadionā. Viņi bija gaidījuši dramatisku slīkšanas āriju ar izglābšanos pēdējā acumirklī, kad parādījās, ak, nezinu, glābējzaurs vai kāds slīkšņas bikšu valkātājs. Nekā nebija. Es vienkārši noslīku. Buļ-buļ.
Ieturēju garu, artistisku pauzi. Pašķielēju uz Smeiku un redzēju, ka tas cenšas saglabāt vienaldzīgu sejas izteiksmi, taču no sasprindzinājuma viņam visu laiku dreb žaunas.
"Tātad es biju kļūdījies, un smilšu slīkšņai izrādījās taisnība. Tagad rrļan plaušas pieplūdīs pilnas ar smiltīm, un es nomiršu, — un tā man arī vajag! Ne tikai atraidīju smilšu slīkšņas cēlsirdīgo piedāvājumu, bet vēl arī biju rupjš. Biju pelnījis nāvi.
"Mīļi, ka tu to uztver šādi," man ausīs žūžoja smilšu slīkšņa, "bet novēlota nožēla tev necik nelīdzēs. Tu esi pagalam. Man ļoti žēl."
"Vai te tiešām vairs nekas nav iesākams?" es domāju pretī. "Vai tu, piemēram, nevarētu mazdrusciņ sablīvēties, tad man būtu, uz kā nostāties, un es varētu izķepuroties laukā?"
"Piedod, es esmu smilšu slīkšņa, nevis betons vai glābšanas riņķis. Sablīvēšanās man ir kas pilnīgi pretdabisks. Es tevi brīdināju, tu mani neņēmi nopietni, te nu ir rezultāts. Ak, kā man riebjas, ka man vienmēr izrādās taisnība! Tūlīt sāksies tie aizžņaugtie kliedzieni… Un drīz jau tu būsi tikai viens no daudzajiem skeletiem, kas manī… Atvainojos, tas bija netaktiski! Bet, lai cik arī tas būtu bēdīgi, es tavā labā vairs neko nevaru darīt, vienīgi…"
Vienīgi? Tas izklausījās cerīgi!
"Ko? Vienīgi ko?"
"Nu… es varētu tevi ātrāk iesūkt dzelmē. Tā viss ir mazdruscītiņ vienkāršāk. Dažiem labāk patīk tā. Mokas tiešām ir daudz īsākas. Vismaz laika ziņā."
"Liels paldies."
"Nav par ko!"
Smiltis darīja, ko spēja. Es iegrimu vēl dziļāk."
Megateātrī būtu iespējams dzirdēt, kā nokrīt pundurpirāta harpūna. Man bija pievērsti tūkstošiem acu pāri un vienpatīgas ciklopu acis. Smeiks satraukts pieliecās. Un tad atgadījās kaut kas pilnīgi negaidīts. Ne publikai, bet man pašam: beidzās tvaiks. Nē, es neizlaidu garu smilšu slīkšņā — garu izlaida mans stāsts. Kā vienmēr, biju sācis runāt, cerēdams, ka gan jau kaut kas ienāks prātā…
… bet prātā nekas neienāca. Kaut kas tāds ar mani gadījās pirmoreiz.
Paniski pašķielēju uz Nusrāmu Fhaķīru, kas izsmējīgi lūkojās man pretī. Gladiatora instinkts viņam gluži pareizi vēstīja, ka šī nav vis mākslinieciska pauze, ka man vienkārši ir pārtrūcis pavediens.
Publika raudzījās manī gaidu pilnām acīm.
Ārēji es joprojām biju cauruncauri mierīgs. Iekšēji izmisīgi rakņājos pa smadzenēm kā tāds, kas pārmeklē atvilktnes, cerēdams atrast pazudušu zeķi.
Tukšs numurs.
Fhaķīrs tikko manāmi noliecās kā kobra, kas gatavojas mesties uzbrukumā.
Smilšu slīkšņas kurmji, man galvā nelūgts un negaidīts uzradās leksikons, un es tūdaļ sāku citēt:
No
"Līdz šim neaprakstīto Camonijas un tās apkaimes brīnumu, būtņu un fenomenu leksikona", apkopojis un izdevis prof. Dr. Abduls Naktigalgals
Smilšu slīkšņas kurmji, Nezkantes: kukaiņēdāju dzimtas zīdītāji, attāli radniecīgi Camonijas baltvēdera lemingiem. Spēcīgi būvēti racējdzīvnieki ar prāvām, airiem līdzīgām rakšanas pēdām un niecīgu
intelektu. Dzīvo vienīgi Nezkantes milzīgajās smilšu slīkšņās un ar cikliskiem starplaikiem demonstrē rituālas pašiznīcināšanās uzvedību, kas ir saistīta ar Nezkantes Kurmju vulkānu. Smilšu slīkšņas kurmji mēdz izaugt divus metrus gari un pa smiltīm pārvietojas kā zivis ūdenī.
"Tā nu es arvien dziļāk iegrimu smilšu atvarā!" es iekliedzu stadiona aplī. "Piepeši manas pekas sataustīja kaut ko mīkstu un pūkainu! Iekams paguvu aptvert, kas notiek, es jau sēdēju uz liela dzīvnieka muguras.
"Tas ir smilšu slīkšņas kurmis," teica smilšu slīkšņa. "Vēl turies?"
"Nu jau vatrs nebūs ilgi," es atdomāju. "Sāk trūkt elpas."
"Šī ir tava vienīgā cerība. Cieši pieķeries pie kurmja. Viņš noteikti dodas uz vulkānu. Jau iet vaļā. Tas ir skaidrs pēc tricināšanas.""
Kas tā par tricināšanu, man nebija ne jausmas, kas iet vaļā, bija gluži vienalga, gribēju vienīgi tikt laukā no šīs slīkšņas, man tiešām vairs nebija, ko elpot.
"Veikls kā delfīns kurmis traucās pa smiltīm tik ātri, ka man ausīs šalktin šalca. Cieši turējos pie viņa kažoka, apņēmies neatlaist rokas, iekams nebūsim uzniruši. Taču mēs neuznirām. Mēs ienirām dziļāk."
Mēs neuznirām. Mēs ienirām dziļāk.
Malacis! Pats līdu arvien dziļāk un dziļāk sprukās. Skatītāji ar mutēm tvarstīja gaisu.