"Mūsu ceļš veda stāvus dziļumā, tikai uz priekšu, vēl dziļāk. Bija situsi mana pēdējā stundiņa! Plaušās bija palicis tieši viens elpas atoms, par kuru labā plaušu puse nešpetni cīnījās ar kreiso.
"Jūs esat klāt!" man galvā paziņoja smilšu slīkšņa. "Laimes luteklis! Tev tiešām ir vairāk veiksmes nekā prāta."
Tad pēkšņi mēs izšāvāmies brīvībā. Gaiss! Skābeklis! Beidzot!"
Tā gan, beidzot. Skatītāji dziļi uzelpoja.
"Kas īsti tur notika?" sauca kāds satraukts natiftofs.
Jā, kas īsti tur notika? Labs jautājums. Kas tur notika?
"Kas tur notika?" es dramatiski iekliedzu stadionā. "Kas tur notika?"
Drudžaini lauzīju galvu.
"Šķeldami smiltis, mēs bijām izšāvušies pazemes alā. Tik tiešām! Apakš Nezkantes bija liels gaisa burbulis, un mēs tieši tajā bijām trāpījuši. Mums apkārt bija vesels bars kurmju, un visi cits caur citu klaigāja:
"Šī ir tā diena! Šeit ir tā vieta. Šī ir tā diena! Šeit ir tā vieta!""
Kaut kā ticis laukā no ļaunākā, es braši meloju tālāk:
"Kāda diena? Kāda vieta? Es sapratu vienīgi to, ka mēs atrodamies tādā kā milzīgā akā. Visapkārt bija masīvas plūstošo smilšu sienas, un pašā augšā, vismaz pārsimt metru augstumā, mazītiņš, apaļš lodziņš, pa kuru iespriedās nedaudz gaismas.
"Šī ir tā diena! Šeit ir tā vieta!" klaigāja kurmji.
"Diena! Iena!" sienas atkārtoja. "Vieta! Ieta!""
Atkal pārlaidu acis milzīgajam skatītāju lokam. Megateātrī valdīja tāds klusums kā Lielajā mežā. Nusrāms, pārspīlēti garlaikodamies, skatījās uz saviem nagiem. Smeiks apspriedās ar suņabuku. Hemlūts deva man zīmi — ar pirkstu simboliski pārgrieza rīkli, lai es saprastu, ka pamazām derētu beigt. Vēl nekad melu gladiators nebija runājis tik ilgi.
Taču es beidzot meloju ar īstu aizrautību.
"Uzrunāju kādu kurmi, lūgdams paskaidrojumus. Neatstāstīšu jums visu viņa garo, ļoti svinīgi noskandēto un neskaitāmām atkāpēm par smilšu slīkšņas kurmjvēsturi papildināto paskaidrojumu, tādēļ te būs īss kopsvilkums: Kurmju vulkāns ir aktīvs vulkāns, un reizi sepiņos gados, septītā mēneša septītajā dienā pulksten septiņos notiek tā izvirdums. Daži matu skaldītāji pat apgalvo, ka izvirdums sākoties sep
tītajā sekundē, septītajā sekundes desmitdaļā, septītajā sekundes simtdaļā, septītajā sekundes tūkstošdaļā, septītajā…"
Skatītāji sāpīgi novaidējās.
"Nu, un tā tālāk, bet tas šajā gadījumā nav svarīgi. Svarīgi ir tas, ka visi septiņu gadu vecumu sasniegušie smilšu slīkšņas kurmji, kuriem ir cik necik pašcieņas, šajā dienā atdod savas dvēseles Kurmju vulkānam."
Vulkāns. Ja vispār var būt vārds, kas pēc asām izjūtām izslāpušu publiku sajūsmina vēl vairāk nekā smilšu slīkšņa, tad tas ir vārds vulkāns, ja vien tiek piebilsts, ka vulkāns ir aktīvs un, vēlams, pošas savai mīļākajai izpriecai — izvirdumam. Un precīzas aplēses par brīdi, kad gaidāms vulkāna izvirdums, ir labākā dāvana, ko var pasniegt pūlim, kas melu divkauju dēļ ir kā bez prāta. Skatītājus pārņēma arvien lielāks nemiers. Pat Fhaķīrs zagšus savilka uzacis, taču neviens uz viņu nemaz neskatījās.
Pieklusinājis balsi, runāju tālāk:
"Vulkānu satricināja varena dārdoņa, it kā tur bollogs skalotu rīkli ar negaisa mākotni. Kā… kā lava vulkāna krāterī manī brieda nelaba nojausma. Kas šodien par dienu, es jautāju kurmim. "Septītā mēneša septītais datums," tas atbildēja."
Šai brīdī es izdarīju ko vēl nepieredzētu: ieturēju pauzi. Nevis māksliniecisku pauzi, bet pavisam īstu, tādu kā pusdienas pārtraukumu. Man pēkšņi iekrita prātā, ka man kabatā vēl ir tā sviestmaize, ko Hemlūts bija iedevis līdzi, lai es pirms cīņas varētu iestiprināties. Lielajā uztraukumā par to biju pilnīgi aizmirsis. Svinīgi izvilku sviestmaizi no kabatas, attinu un sāku ēst.
Skatītāji vaidēja un stenēja. Smeiks satraukti apspriedās ar savu svītu. Hemlūts bija novilcis mici pāri sejai līdz pašam zodam. Melu divkaujas laikā pārtraukumi nebija paredzēti, taču arī aizliegts tas nebija. Biju atklājis ērtu nepilnību turnīra likumos.
Vienā mierā tiesāju nost savu sviestmaizi. Katru kumosu sakošļāju septiņas reizes. Pa vidu vēl atvilku elpu, tā sakot, pārtraukumus pārtraukumā. Visā Camonijas izklaides industrijas vēsturē neviens nebija atļāvies tā spīdzināt publiku.
Kad biju paēdis, kārtīgi salocīju ietinamo papīru un iebāzu to atpakaļ kabatā. Tad ērti atlaidos tronī, virpināju īkšķus un omulīgi ņurdēju, it kā pavisam būtu aizmirsis, kur atrodos. Vēl mirklis, un mani nolinčos.
Piepeši pacēlu roku — tas bija tik negaidīti, ka publika gandrīz novēlās no soliem.
"VULKĀNS IZVIRDA!" es kliedzu. "Un mēs bijām tur iekšā!"
Kāda natiftofu dāma pirmajā rindā paģība. Neviens par to nelikās zinis.
"Mēs ar kurmjiem stāvējām uz atdzisuša lavas korķa, un izvirdums nesa mūs augšup. Tas bija… tas bija… Kādiem vārdiem lai apraksta sajūtu, kad tevi izspļauj vulkāns?"
Es apklusu un gudroju.
"Likās, mūs izšauj no lielgabala, kas atrodas uz lidojošas raķetes muguras. Spiediens, kuram bijām pakļauti, mūs nolika garšļaukus uz lavas korķa. Gulējām plakani kā pankūkas, un baltais lodziņš, pa kuru spīdēja gaisma, tuvojās mums arvien lielākā ātrumā. Kopā ar visu korķi mūs izlingoja laukā, un mēs lidojām augstāk un augstāk, daudzu, daudzu kilometru augstumā."
Mākslinieciska pauze, pavisam īsa.
"Tad pienāca apbrīnojamais mirklis, kad lavas korķis sasniedza savas trajektorijas augstāko punktu: mēs no tā atrāvāmies un brīdi karājāmies gaisā, it kā nesvērtu nevienu vienīgu gramu. Bijām tik augstu, ka varējām ieskatīties izplatījumā — tā ir bauda, kas parasti pieejama tikai milzu bollogiem."
Skatītāji nezināja, ka es, sēdēdams pie bolloga acu sapņu ērģelēm, arī biju varējis ieskatīties izplatījumā, tādēļ arī izjuta milzīgu cieņu pret sīko un precīzo mūsu Saules sistēmas
aprakstu, ko es tagad cēlu viņiem priekšā. Neskopojos ari ar zinātniskiem faktiem par dažādām planētām, par to virsmas struktūru, atmosfēru un citām zināšanām, ko biju ieguvis naktsskolā. Kādu pusstundu mocījis visus ar nāvīgi garlaicīgiem astronomiskiem sīkumiem, es negaidot paziņoju:
"Un tad mēs gāzāmies lejā."
Daži skatītāji ar vājākiem nerviem metās laukā no arēnas, vietumis sākās nelieli jandāliņi, šurpu turpu ceļoja pudelītes ar ožamo sāli.
"Kurmji sajūsmā gavilēja. Nav jau arī brīnums, viņi bija akli un neredzēja to, ko redzēju es: Zemi, kas pārdabiskā ātrumā traucās uz mūsu pusi. Tas ir, mēs traucāmies uz tās pusi."
Natiftofi skurināja ausis — tā ir ārkārtīga satraukuma pazīme.
"Kurmji bija izpletuši ķepas un pīkstēdami lidinājās man apkārt kā baložu bars. Patiešām izskatījās, it kā viņi prastu lidot. Un tagad nāks pats trakākais: viņi nudien prata lidot."
Skatītāji apstulba.
"Jā — lidot spēj visi. Pat jūs. Jā, jūs!" Es rādīju uz kādu dāmu, kas blenza uz mani, muti iepletusi.
"Lai iemācītos lidot, galvenais ir atrast pietiekamu augstumu nolēkšanai. Ar nolēkšanu no mājas jumta ir par maz, arī tilti un dirižabļi neder. Tikai izšaušanās no vulkāna ļauj nokļūt tādā augstumā, kurā jau var iemācīties lidot. Vienīgā nelaime, ka es no bailēm biju gluži stīvs. Biju pierāvis pekas pie vēdera, apvijis rokas sev apkārt un lidoju zemup kā lode. Kurmji man nevarēja palīdzēt — viņi vienkārši mani neredzēja. Lai lidotu, ir jāizpleš rokas."
"Tad izplet vienreiz tās rokas, putlūriņ!" pēdējā rindā ieaurojās kāds aizkaitināts asinskājis.