Spriedze Megateātrī bija sasniegusi augstāko virsotni, to kāpināt vairs nedrīkstēja. Tagad man beidzot bija jādod publikai pelnītā balva.
"Es izpletu rokas — un lidoju! Es vairs nekritu zemē, bet
kā ērglis metu lēnus, majestātiskus lokus un mazpamazām laidos lejup. Daži kurmji jau bija piezemējušies.
Zem manis bija Grālzunde — pilsēta, kuras birģermeistaram man bija jānogādā svarīga vēstule un kurā dzīvoja mana sirdsmīļā. Klausieties — es ne tikai mīksti kā pūciņa nolaidos Grālzundē, vēl vairāk: tas notika tieši pilī, kurā dzīvoja mana sirdsmīļā, kas sēdēja dārzā, mani gaidīdama. Atrazdamies piezemēšanās taisnē, iebāzu roku bikšu kabatā, lai izvilktu zeltgredzentiņu. Skaidri atcerējos, ka biju to tur iebāzis. Taču gredzena nebija!"
Dāmām paspruka vilšanās kliedziens.
"Vai biju to kaut kā pazaudējis smilšu slīkšņā? Vai varbūt vulkānā? Lidojuma laikā? Iespēju pazaudēt kaut ko tik maziņu bija vai cik. Paniski rakņājos pa smiltīm, ar kurām bija piebirusi bikšu kabata. Nē. Gredzena nebija."
Asarām tika slacīti pirmie nēzdodziņi. Šņuksti skatītāju rindās.
""Paskaties taču arī otrā kabatā!" pavēlēja smiltis.
Es ķēru otrā kabatā — un jā, tur tas bija, zeltgredzentiņš! Piezemēdamies savai sirdsmīļajai klēpī, es vēl paspēju to izvilkt un, kad mūsu lūpas sakļāvās skūpstā, uzvilku to viņai pirkstā, un raugiet: gredzens derēja kā uzliets."
Klusums. Pilnīgs klusums.
Troksnis. Apdullinošs troksnis.
Skatītāji bija kā neprātīgi, arī priekšzīmīgākie un rāmākie viņu pulkā. Pa gaisu lidoja krēsli. Tādi aplausi Megateātrī vēl nebija redzēti.
Piekrītu, mans stāsts nebija slikts, tomēr gluži tādu reakciju nebiju gaidījis. Es toreiz vēl nezināju, ka biju atklājis happy-end, romantiskus briesmu stāstus ar laimīgām beigām.
Agrāk visiem Camonijas stāstiem — un jo sevišķi tiem, kurus cēla priekšā melu gladiatori, — beigu nebija vispār, ja nu vienīgi eleganti asprātīgs atrisinājums, vai arī tās bija traģiskas, pilnas ar bēdām, skumjām, nāvi un slepkavībām. Va
ronis gāja bojā, varone gāja bojā, ļaundaris gāja bojā, un bojā gāja ari ķēniņš, ķēniņiene un, pats par sevi saprotams, visi pavalstnieki. Tālaika Camonijas stāstu beigās visi bija pagalam.
Tik slapja mana leja — Silrāka Šņid-Rēva dramatiskais romāns par dzimtenes mīlestību — beidzās ar to, ka visas darbojošās personas noslīkst lietū. Hildegunsta fon Mītenmeca populārākajā romānā Ceptais ciemiņš vien bija divpadsmit tūkstoši līķu, viņa kopotajos rakstos to bija daudzi miljoni, un lielākā daļa gāja bojā beigās. Bija rakstnieku skolas, kurās tika mācīts, ka daiļliteratūras sacerējumā visiem beigās jādabū gals un kā to vislabāk noorganizēt — ar zobeniem un stikla dunčļem, ar indi, šķietamu nelaimes gadījumu vai slepkavību, slimību vai pasaules bojāeju. Ikviens dzejnieks savus spalvasbrāļus novērtēja pēc tā, kurš savam šedevram izdomājis visasiņainākās, traģiskākās un līķu pārpilnākās beigas; tie, kam tas bija izdevies, tika uzskatīti par ģēnijiem.
Bija literāras balvas, kuru piešķiršanas mēraukla bija tā, cik bezcerīgas ir grāmatas beigas. Daudzos Camonijas teātros skatītāji pirmajās rindās sēdēja, ģērbušies vaskadrānas uztērpos, jo gandrīz visās lugās mākslīgās asinis šļācās straumēm. Rakstnieki, kas uzdrošinājās piedāvāt romānus ar netraģiskām beigām, no izdevniecībām tika patriekti ar koku.
Es apmierināju vajadzību, par kuru skatītāji paši nebija nojautuši. Visur plīvoja nēzdodziņi, lejot prieka asaras par laimīgajām beigām, daudzi apkampās, raudot un smejoties vienlaikus. Hemlūts lēca nelielu lietusmežu danci.
Tikai divas personas neizrādīja ne mazāko aizkustinājumu. Pirmais bija Folcātans Smeiks, kas tikai sēdēja un skatījās manī ar aukstām haizivs acīm. Viņa galminieki satraukti tarkšķēja. Otrs bija "Vienreizējais". Ja arī man bija izdevies Nusrāmu Fhaķīru satriekt, viņš to neļāva noprast. Mans pretinieks bezkaislīgi lūkojās uz pūli, gaidīdams, kad tas nomierināsies. Galu galā es biju uzvarējis tikai vienā raundā, turpretim viņš — desmit. Kā jau minēts: melu divkauja
turpinās tikām, līdz viens no pretiniekiem padodas. Nav noteikts, cik raundiem vienā divkaujā jābūt un cik ilgi tie drīkst būt. Daži raundi bija cauri piecās minūtēs, citi stundā; vēsturē ir bijuši melu duelanti, kas izvilka līdz pat četrdesmit raundiem.
Mūsu divkaujai būs simts.
No 12. līdz 22. raundam
Vienpadsmit nākamajos raundos uzvarēju es. Fhaķīra burvju vara bija izkliedēta, viņa priekšrocības, spēlējot savas pilsētas laukumā, aizmirstas, skatītāju labvēlība bija ar mani. Mans pretinieks ar to samierinājās godam, viņa stāsti bija tikpat spoži kā iepriekš, taču es ik reizi ieguvu par dažiem punktiem vairāk. Godīgi atzīšos, ka tagad vairāk tēmēju uz klātesošajām dāmām. Visos manos turpmākajos melos bija kāds romantisks motīvs — es meloju par lielām jūtām, mūžīgu uzticību, mīlestības zvērestiem, dramatisku šķiršanos un lauztu sirdi, taču galu galā vienmēr bija happy-end un pirkstā tika uzvilkts gredzens. Ja sievietes sita plaukstiņas, vīrieši aplaudēja vēl jo dedzīgāk, lai viņām izpatiktu. Tomēr pēc vienpadsmit stāstiem man aptrūkās materiāla, ko varētu sadiegt kopā ar romantisku zelta gredzenu nodošanu no rokas rokā. Turklāt publikas interese par nelaimīgām princesēm acīm redzami gāja rukumā.
No 23. līdz 33. raundam
Saodis izdevīgu brīdi, Nusrāms Fhaķīrs metās iekšā pavisam citā tēmu lokā: Camonijas demonoloģijā. Šajā jomā viņam nebija līdzīgu, to es jau zināju no viņa autobiogrāfijas.
Turklāt nekur pasaulē nav tik daudz dēmonu kā Camonijā, un nekur to blīvums nav lielāks kā Atlantīdā.
Lekcija par Camonijas demonoloģ'j"
Camonijā bija kalnu dēmoni, zemes dēmoni, gaisa dēmoni, ūdens dēmoni, meža dēmoni, purva dēmoni, niedru dēmoni, sūnu dēmoni, pundurdēmoni, dēmonmilži un visiem labi zināmie dēmonrikšas. Ikkatrs Atlantīdas iedzīvotājs pazina vienu vai vairākus dēmonus, ar vienu vai vairākiem bija tiešos rados, tālākos rados, precējies, draugos vai pats bija dēmons.
Laika gaitā visās šajās dēmonu būšanās bija notikušas pārmaiņas. Agrāk dēmoni bija tikai sējuši bailes un šausmas citās dzīvās būtnēs, klejojuši gandrīz tikai naktīs, mežos uzglūnējuši ceļagājējiem, negaisa laikā gaudojuši skursteņos, biedējuši bērnus un tā joprojām. Dēmonu populācija Atlantīdā kļuva arvien lielāka, un šādi traucējumi tagad bija gluži ikdienišķi. Neviens nesatraucās, ja, noliekoties nosnausties, gultas galvgalī, gaudodams kā nakts ķēms, stāvēja trīsmēļains sūnu dēmons ar asiņainu cirvi.
Atlantieši vairs nebaidījās, ja, izejot pastaigāties pa mežu, ceļā, ģīmi baisi šķobīdams, izlēca aiz meža paslēpies gnoms. Pat bērni vairs neraudāja, kad patrepē ālējās ogļu dēmoni. Visi pie viņiem bija pieraduši; Camonijā no dēmoniem vairs neviens nebaidījās.
Arī paši dēmoni mainījās: viņi pielāgojās sabiedrībā pieņemtajiem paradumiem, apguva pilsoniskus amatus un iekļāvās kopējā pilsētas ainā. Drīz vairs nevienam nešķita dīvaini, ka dēmoni cep brokastu maizītes vai vadā pa pilsētu. Viņi bija sastopami katrā ķegļu klubā un dziedātāju biedrībā, viņi slaucīja ietves un sēdēja pilsētas parlamentā, daži dēmoni bija pat gebas spēlētāju un melu gladiatoru elitē.
Tas viss ir ļoti skaisti, tikai viņi vēl aizvien izskatījās drausmīgi. Greizas grimases, gari, dzelteni zobi, atieztas aukslējas, pārgrieztas acis, izkārtas mēles, spalvainas ausis, raibas lūpas, ragainas galvas, kārpainas sejas, adataini mati — tāds nu reiz bija viņu izskats, un viņi tur neko daudz nevarēja līdzēt. Godkārīgākie, protams, trakoti centās un pūlējās. Viņi balināja zobus un lūpas, mēģināja savaldīt mēles un pārlieku nebolīt acis, viņi slēpa ragus zem ķēmīgām cepurēm, valkāja pēc mēra pašūtas drānas un visvisādi lūkoja neizskatīties pārāk uzkrītoši.