Pulkstenis bija viens naktī. Pagājušas jau vienpadsmit stundas, kopš Džoels aizlaidies.
Mazās ēstuves stikla durvis aizvērās mums aiz muguras. Pa lielajiem, sašvīkotajiem logiem iespīdēja ielas ugunis. No mūzikas automāta plūda kantrimūzikas gaudas. Lielais vīrs paskatījās uz mums un tā kā ieņurdējās. Mēs ēstuvē bijām vienīgie cilvēki.
— Es viņam nemūžam neko neteiktu par to mūziku, — caur zobiem norūca Maiks. — Man bail viņam jautāt pat par Džoelu.
Tā nu jājautā bija man. Kad devāmies uz letes pusi, paslēpu Džoela lāci sev aiz muguras. — Atvainojiet, kungs, mēs meklējam manu brāli, un es gribēju zināt, vai jūs nevarētu mums palīdzēt.
Vīrs ar vecu lupatu slaucīja leti.
— Kafiju, — viņš noteica. Tas neizklausījās pēc jautājuma.
— Piedodiet?
— Kafiju. Dzersiet kafiju.
— Nē, kungs.
— Neviens nevar atrasties šitajā ēstuvē, ja viņš nav klients. Skaidrs? Kli-ents. Tas nozīmē, ka šite ir jāēd un jādzer. Ja gribi palikt, sēdi nost. Ja gribi sēdēt, kauc kas ir jāpasūta.
Viņš iesprauda rokas sānos. — Tātad kafiju.
Pie letes rindojās apaļi ķebļi. Maiks žigli apsēdās. — Divas kafijas, daudz krējuma un cukura.
Šķita, ka tā ir laba doma — nekavējoties apsēsties. Es pievienojos Maikam.
lielais vīrs uzgrieza mums muguru un aizšļūca pie milzīgas kafijkannas.
— Fū, — es pačukstēju, nolikdams lāčuku uz ķebļa starp Maiku un mani. — Es neciešu kafiju.
— To tu pasaki viņam, — Maiks čukstus ierosināja.
Lielais vīrs atgriezās ar divām kūpošām kafijas krūzēm. Viņš uzmeta skatienu lāčukam.
— Manam pazudušajam brālim ir seši gadi, — es teicu. — Mugurā tāds pats krekliņš kā man, tikai mazāks. Lielas acis. Un viņš droši vien joza kā traks. Vai neesat viņu redzējis?
Lielais vīrs atkal ierūcās un pagrieza mums muguru. Mēs ar Maiku saskatījāmies. Lielais vīrs atšļūca atpakaļ ar vēl vienu kafijas krūzi un nolika to uz letes Džoela lāčukam priekšā.
— Piedodiet, — es teicu, — tas ir spēļu lācītis. Tas pieder manam brālim.
Lielais virs pacēla vienu uzaci.
— Puika, tev ir grūta galva! Neviens nevar atrasties šitajā ēstuvē, ja viņš nav klients. Ja gribi palikt, sēdi nost. Ja gribi sēdēt, kauc kas ir jāpasūta. Un šitais, — viņš norādīja uz lāčuku, — sēž.
— Aktā!
Iestājās klusuma bridis, un vīrs cieši skatījās uz mums.
Maiks paraustīja plecus un, atdarinot vīra zemo balsi, sacīja: — Vai jūs cukura vietā lācim neatnestu medu? Viņš tā paradis dzert kafiju. Un viņš nebūs nekāds labais klients, ja nedabūs to, ko vēlas.
Lielais virs sarauca pieri. Viņš uzlika rokas uz letes un paliecās uz priekšu, piebāzdams savu ģīmi pavisam tuvu Maika sejai.
Man pamira sirds.
Maiks diezgan nervozi pasmaidīja.
Tad lielais virs atliecās atpakaļ un norēca garu smējienu. — 1.ācim cukura vietā medu! Puika, tu mani nobeigsi!
Durvis mums aiz muguras atsitās vaļā, ielaiz- damas iekšā pilsētas trokšņus. Kaut kur tālumā gaudoja sirēna. Durvis aizvērās. Es paraudzījos atpakaļ. Tumšmataina mūsu vecuma meitene aši devās uz tualeti.
— Tavs mazais brālītis, ja? Pazudis? — Tagad lielais vīrs runāja laipnāk, un viņa balss bija kļuvusi dūcoša. Meitene apsviedās apkārt un skatījās uz mums.
Es aši pagriezos pret vīru aiz letes.
— Jā, kungs. Šopēcpusdien viņš aizskrēja projām no Modernās mākslas muzeja. Mums šķiet, ka viņš devās uz šo pusi.
— Met pie malas to kungošanu. Sauc mani par Hugo. Tev palaimējās. Tu esi nokļuvis īstajā vietā.
— Jūs gribat teikt, ka redzējāt viņa brāli? — Maiks satraucās.
— Nē. Bet man ausis allažiņ vaļā. Es šitajā ceļu krustojumā dzirdu daudz ko.
— Jūs kaut ko esat dzirdējis par manu brāli, Hugo, jā?
— Vēl ne. Ir druscīt par agru. Kas jūs esat? No kurienes?
Maiks viņam izstāstīja.
Hugo pamāja ar galvu. — Šitā pilsēta droši vien liekas liela. No vienas puses — tās, no kuras jūs skatāties, — tā arī ir. No otras puses — nava vis. Šite ir tāda kā kaimiņu satikšanās vieta. Ļaudis to ir iegaumējuši makten labi, īpaši tie, kuri mitinās uz ielām. Droši vien tavs brālis vēl ir kauc kur tepatās. Daudzi no ielu ļaudīm ienāk apsildīt degunu, iedzert kafiju. Es drusku apjautāšos visapkārt. Ja tavs brālis ir tuvumā, es no viņiem to dabūšu dzirdēt.
— Ielu ļaudis? Jūs gribat teikt — viņi dzīvo uz ielas?
— Puika, vai tu no mēness novēlies, vai? Skaidrs, ka viņi dzīvo uz ielas. Viņiem tak nav citur kur iet. — Hugo aizgrieza prom galvu, jo tumšmatainā meitene bija apsēdusies uz ķebļa letes tālākajā galā. — Bišķit uzgaidiet, labi? Vēl viena kliente.
Es nopētīju meiteni ar pašu acu kaktiņu. Viņa bija skaista un nopietna. Mati gandrīz melni, loti gari un taisni. Āda melnīgsnēja, it kā viņa būtu spāniete vai meksikāniete. Biju pārāk norūpējies par Džoelu, lai prātotu, kāpēc gan mūsu vecuma meitene tikpat vēlu kā mēs bija ārpus mājas. Vēlāk izrādījās, ka to vajadzēja darīt.
Es sūcu kafiju un gandrīz apdedzināju mēli.
Tad sāku domāt par ielu ļaudīm. Kā cilvēks var justies, nakšņodams trepju telpās? Vai ari ubagodams naudu? Un vai ir taisnīgi, ka cilvēki kažokos un limuzīnos pašaujas garām ubagiem, kuri vandās pa atkritumu tvertnēm? Vai Dievam tas nerūp? Kāpēc Viņš neko nedara šai lietā?
Es domāju, pieri saraucis. Tumšmatainā mietene, arī saraukusi pieri, skatījās uz mani, kamēr Hugo gatavoja viņai piena kokteili. Jutu, ka piesarkstu. Es biju skatījies viņai garām, un viņa laikam gan bija nospriedusi, ka esmu dusmīgs.
— Kur es paliku? — Hugo atgriezdamies noducināja. — Ak tā. Tavs pazudušais brālis un ielu ļaudis, kas varētu palīdzēt.
Vai man tikai tā likās? Vai arī meitene centās noklausīties?
Pirms paguvu izvērtēt meitenes izturēšanos, mūsu sarunu atkal pārtrauca durvju atvēršanās.
Hugo paskatījās uz durvīm, un viņa sejā atplaik- snijās plats smaids. — Ei. brāli Filip! Priecājos tevi redzēt! Vai parasto?
— Tu uzminēji, Hugo. — Mums aiz muguras atskanēja dziļa un maiga balss. Es pametu skatienu pār plecu, gatavodamies ieraudzīt kādu izskatīgu, staltu un labi ģērbtu cilvēku.
Galīgi šķērsām! īpaši attiecībā uz labo apģērbu.
Viņa bikses bija šūtas no rupjas, brūnas drēbes, un krekla apkaklite un aproces apdilušas. Viņu varētu saukt par izskatīgu, ja viņa mati nebūtu izstiepušies par garu un seja ar pāris dienu veciem bārdas rugājiem nebūtu tik bāla un nogurusi. Viens no ielu ļaudīm.
Brālis Filips apsēdās uz ķebļa mums blakus. Viņš paklanījās Maikam un man.
— Labvakar, džentlmeņi, — savā patīkamajā balsī viņš mūs sveicināja. — Kā jums šovakar klājas? — Tad viņš pārliecās pāri Maikam un svinīgi pakratīja lāčuka ķepu. — Priecājos iepazīties, — viņš sacīja lācītim.
Tumšmatainā meitene piecēlās no savas vietas.
Es grasījos viņai uzsaukt. Kaut kas lika man domāt, ka šai meitenei ir svarīga loma Džoela meklēšanā. Kāpēc viņa bija noklausījusies? Kas viņai zināms? Vai viņa kaut ko slēpa?
Taču Hugo apturēja mani, iepazīstinādams mūs ar brāli Filipu, un meitene izslīdēja laukā pa durvīm.
— Brālis Filips vada misiju tepat šajā kvartālā, — Hugo teica. — Viņš daudziem no mums, ielu ļaudīm, palīdz atgriezties parastā dzīvē.