Soli pa solim atmuguriski virzījāmies prom. Attālums līdz vārtiem bija tikai puse futbola laukuma garuma, bet šķita, ka mēs dodamies uz Mēnesi.
Beidzot bijām tikuši pietiekami tālu, lai varētu sačukstēties.
— Lisa, pie vārtiem ir ķēde un sarūsējis aizslēgs. Tiklidz tiksim cauri, meties skriešus. Mēs ar Maiku aizvilksim ciet vārtus, ceru, ka aizslēgs darbojas.
— Vai žogs ir pietiekami augsts? — Maiks čukstus vaicāja.
Es uzmetu žiglu skatienu žoga stiepju pinumam.
— Cerēsim, vecīt.
Tas bija pietiekami augsts. Un aizslēgs bija kārtībā. Kad mēs vilkām ciet vecos vārtus, ikviens ielu bandas loceklis izdzirda skaļu čīkstienu, un visi metās skriešus, taču tad jau bija par vēlu.
Sarūsējušais aizslēgs aizkrita kā nākas, un viņi bija ieslēgti.
— Skrien, Maik!
Pirms nosaucu viņa vārdu, viņš jau bija prom.
Es paspēru pirmo soli un — kritu! Mana bikšu stara bija aizķērusies aiz stiepļu pinuma. Es stāvēju un raustīju bikses. Džinsu plīšanas troksnis nekad nebija šķitis tik tīkams. Tad es pierimu.
Tā bija tā pati tumšmatainā meitene. Viņas tum- snējo ādu un asos vaigu kaulus nevarēja sajaukt ar citiem. Viņa bija barvede!
Vispirms es negribēju ticēt pats savām acim. Pēc tam es negribēju ticēt pats savām ausīm.
— Rikiīiīj! Pagaidi!
Vai tur sauca viņa? Kā viņa varēja zināt manu vārdu?
— Rikiīiīj! Rikiīiīj!
Es būtu varējis uzkavēties un pajautāt, kā viņa 91
to zina, uzticēdamies žogam, kas nelaistu nevienu man klāt, un cerēdams, ka var uzticēties arī viņai, bet aiz visu mugurām es ieraudzīju vēl kādu personu iznākam pa galvenajām durvīm.
Tas bija virs lietusmēteli! Platmale aizēnoja viņa seju. Neģēlis Džins Delanijs. Manu vārdu viņš droši vien bija dabūjis zināt no Džoela. Un meitene to bija uzzinājusi no viņa! Kā mēs ar Maiku nojautām, abi bija uz vienu roku.
Es šāvos projām.
* * *
— Atvainojiet, kungs, — es teicu. — Vai jūs nevarētu ziedot kādu drusku sīknaudas?
— Kā būtu, ja es tev ziedotu kādu dūres belzienu, sīkais? Tieši pa degunu. — Šis rupjais vīrs, kuram pie rokas bija pieķērusies sieva, gāja caur metro staciju.
— Es dodu priekšroku sīknaudai, kungs.
— Ak Dievs, Džordž, nu neesi tik nejauks! Iedod kaut ko tam nabaga bērnam!
— lai viņš varētu nopirkt vēl vienu spēļu lācīti? Ciest nevaru šitās muļķīgās ubagu viltībiņas. Nemaz neceri! — Viņš aizvilka sievu projām pa peronu.
— Reizēm, Džordž, man gribētos tevi iepļau- kāt… — Kad viņi attālinājās no manis, lai iekāptu metro vilcienā, viņu strīdiņa troksnis pagaisa.
Pulkstenis rādija pāri vienpadsmitiem. Džoels bija projām vairāk nekā divdesmit divas stundas. Tur, Džeimsvilā, es atdotu veselā pusgadā par papīru vākšanu saņemto naudiņu, lai tikai Džoels tik ilgi netiklu man klāt. Te, Ņujorkā, es biju gatavs uz visu, lai viņu alkal ieraudzītu.
Tāpēc es Brodvejas un Piecdesmit piektās ielas metro stacijā ludzu dāvanas.
Man bija krietni jāpapūlas, lai pārliecinātu Maiku un Lisu pieņemt manu plānu. Es viņiem teicu, ka brālis Filips un viņa ļaudis jau meklē Džoelu ielās un, manuprāt, vēl trīs meklētāji neko daudz nespētu palīdzēt, īpaši jau tad, ja tie trīs pazīst Manhelenu tik slikti kā mēs. Tāpēc es biju ierosinājis, ka mums jāizmēģina kas cits.
Es ubagošu un gaidīšu, lai Neģēlis Džins vai kāds no viņa bandītiem mani notver.
Pavisam vienkārši, vai ne? Viss cits, tikai ne ubagošana.
Maiks un Lisa no drošas vietas mani vēroja. Ja kāds mani nolaupīs vai man draudēs, viņi tam sekos, līdz atklās Neģēļa Džina slēptuvi. Tad viņi dabūs palīgus un izglābs mūs ar Džoelu.
Mēs nolēmām, ka vislabāk sākt ubagošanu tajā stacijā, kur tika draudēts tam nabaga vīram no noliktavas. Brodvejas un Piecdesmit piektās ielas stacijā.
Es sēdēju, muguru piespiedis metro stacijas perona izliektajai, flīzēm klātajai sienai. Vilciens strauji pienāca un atgāja ik pēc divām minūtēm. Es gan par to nevarēju pārliecināties — savu pulksteni biju ielicis kabatā, lai ļaudis nedomātu, ka man ir daudz naudas. Turklāt krekls man nebija sabāzts biksēs un matus biju sajaucis, cik nu vien spēju. Zemē uz perona manā priekšā slavēja Maika cepure, kurā vajadzēja nonākt saubagotajai naudai.
Simtiem cilvēku drūzmējās pie katra vilciena. Vairums mani nemaz neievēroja. Sev blakus biju nosēdinājis Džoela lāčuku. Ja brālis parādītos tuvumā, viņš vispirms ieraudzītu lāci.
— Piedodiet…
Man nebija izdevības teikumu pabeigt. Atkal viens pārkāpa man pāri, it kā manis nemaz nebūtu.
Daži deva naudu neskatīdamies. Daži man uz- rūca. Pavisam nedaudzi apstājās un, pirms iemeta cepurē sīknaudu, pasmaidīja. Kāds atbaidošs vīrs stāstīja, ka mašīnā viņam esot dažas šokolādes tāfelītes, un es smaidīju un apgalvoju, ka esmu nomaskējies policists.
— lieks grasis? Vai jums neatradīsies lieks grasis izsalkušam bērnam?
Klankš! Klankš! Cepurē iekrita vēl dažas monētas.
Kad cilvēki iemeta cepurē penijus, pats to neapzinādamies, es nievīgi nošņaukājos. laipni pasmaidīju, saņemot desmit centu un pieccentu monētas. Un sāku starot, ieraudzījis papīrnaudu.
Kas gan ar mani notika? Vai tiešām tik viegli bija iespējams atmest visam ar roku un paļauties uz svešinieku žēlastību?
Es iztēlojos, kā būtu, ja man nebūtu ne vecāku, ne māju, nekā sirdij dārga. Apkārt tūkstošiem svešinieku, kam nerūp mans liktenis. Man nolaistos rokas un viss kļūtu vienaldzīgs. Tad es ieslīgtu tādā dzīvē, kad cilvēks rūpējas vienīgi par to, vai atradīs pietiekami daudz ēdiena, un uztraucas tikai par vietiņu, kur, lietus nesamērcētam, pārlaist nakti. Es sāku saprast izmisuma pilnu dzivi.
Taču es joprojām nespēju aptvert, kāpēc tik daudziem cilvēkiem tā jācieš. Dievam tas taču noteikti kaut ko nozīmē, vai ne?
Paklau, paskaties uz to skaisto dāmu kažokā! Esmu pārliecināts, ka viņa ir krietnās burās. — Iedodiet kādu grasi, kundze! Izpalīdziet man un manam brājukam!
Viņa nicīgi paskatījās uz mani.
Es parādīju mēli viņas mugurai, kas attālinājās no manis. Droši vien kažoks ir no mākslīgās ādas, turklāt tas slēpj resnuli.
Es aptvēru, kādā noskaņā ievirzījusies mana domāšana, un izberzēju acis, un sapurināju galvu. Kaut jel drīzāk Neģēlis Džīns nāktu un mani nolaupītu, es nodomāju. Citādi laikam gan sajukšu prātā.
Viņš nenāca. Nekas nenotika veselas trīs stundas. Biju pārsteigts, aptverdams, ka pulkstenis jau ir divi; ta bija robeža, lidz kurai pēc norunas ar Maiku un Lisu man vajadzēja kalpot par ēsmu. Tagad mums nekas cits neatliks, kā doties uz misijas namu cerībā, ka brālim Filipam kaut kas nācis zināms par Džoelu. Pēc tam mums jāsteidzas atpakaļ uz viesnīcu, pirms Evansa.kungs un Tomsona kundze atklājuši mūsu prombūtni.
Pulkstenis divi. Tieši divdesmit četras stundas bez Džoela.
• Laika bija palicis tik maz, ka man pēkšņi šķita — manu rīkli aizžņaudz cieša stipa. Mums noteikti jāatrod Džoels!
Es pēkšņi izslējos taisni. Lidz ar izmisumu sajutu arī dusmu uzplūdu. Si pilsēta mūs nepieveiks!
20
— Puika, vai tu patiešām gribi vēl trīs desas?
— Pie tam bagātīgi apkrautas, vecīt! Ar sieru, ketčupu, sinepēm, pat sīpoliem. Uzmet tām desām itin visu, kas tev tur ir! — Maiks smaidīdams sacīja. — Mans čoms liks naudu galdā. Un dod mums vēl kokakolu.