- Ko? izbrīnīts iesaucās taksometra vadītājs.
- Te tas nav iespējams, paklusi, bet noteikti atbildēja tēvs.
- Nūja pie jums, puika, takši laikam lido pa gaisu! iesmējās mazais vīrelis. Gatavā leiputrija, he, he! Un pēkšņi viņš gandrīz pabailīgi un klusi ievaicājās: Kā jūs zināt, ka tur lejā kaut kas tāds notiek? Nu, ka viņi varētu lauzties uz augšu?
- Es nezinu, taču daži mūsu seno civilizāciju vēstures pētnieki pieļauj tādu domu, tēvs neslēpa un piebilda: Viņi domā, ka vēsturei piemīt īpašība atkārtoties… Tas jau vairākkārt esot noticis.
- Vai tu re, ko! Pie mums jau arī dažs labs sludina drīzu pasauļes-^gftlul viltīgi smīkņādams, piekrita apalītis.
- Nē, es to nedaru, pasmaidīja tēvs. Es Zempasaules lietās neiejaucos un neiejaukšos. Kā pie jums saka esmu absolūti lojāls!
- Nūjā, tas ir labi… ne pārāk pārliecinoši attrauca stūresvīrs. Tas ir labi, viņš vēlreiz atkārtoja. Negribas jūsu dēļ dabūt pa mizu, he, he! Un tad, pēkšņi pavisam atsilis, apalītis piebilda: Ja būsiet te kādu dienu ilgāk, varbūt ieskrieniet pie manis! Es nemaz tik tālu no tā jūsu mākslinieka nedzīvoju pāris stundu brauciens.
Vīrelis pasniedza tēvam apaļu vizītkartīti.
- Sievai un bērniem būtu milzīgs pārsteigums, īpaši vecākajam puikam. Ja vajag varu aizbraukt pakaļ! Metro jau pie mums nedarbojas.
- Paldies. Jūs teicāt metro? tēvs kā starp citu ievaicājās.
- Tas tikai tā paspruka, iesmējās vīrelis. Metro te jau sen slēgts. Jau mana vecātēva bērnībā, pirms kādiem četriem simtiem gadu, esot darbojusies tikai viena līnija, bet tad arī tā…
Toms juta, ka apalītis pavisam noteikti negrib turpināt šo tēmu.
- Kāpēc nelabojat? tēvs izlikās nesaprotam apalīša noskaņojumu.
- Kas tad to darīs? taksometra vadītājs jutās pārsteigts par tik aplamu jautājumu. Tāda mašinērija! Cilvēki grib baudīt dzīvi, nevis nomocīties ar aizvēsturiskām pariktēm!
Šķita, ka apalītim ir sava, dzelžaina dzīves loģika. Tomēr Toms juta, ka taksometra vadītājs kaut ko nepa salta līdz galam…
- Kā tur īsti ir? Toms saprata, ka vīrelis pavisam apzināti maina sarunas tēmu. Vai jūsējie tos mūsu ēdienus drīkst lietot? Gaļu jūs laikam neēdat, ko? Par to es kaut kur esmu dzirdējis. Pat mākslīgo ne!
- Mēs pārtiku esam paņēmuši līdzi, kā atvainodamies bilda tēvs. Lai mūsu organismi pierastu pie jūsu tradicionālās virtuves, vajadzētu ilgāku laiku.
- Sapratu, kā vīlies atbildēja vēl nesen piktais vīrelis. Sapratu.
ceturtā nodaļa Vēl kādas dzīvas būtnes
Turpmākā ceļa lielāko daļu tēva un apalīša sarunas Tomam vairs nešķita tik interesantas. Viņš gan joprojām ik pa brīdim ieklausījās, taču runāts tika galvenokārt par viņa paša pasauli, turklāt apalīti interesēja visprimitīvākās, sadzīviskās būšanas un nebūšanas.
Nupat Toma prātu bija pārņēmušas pavisam citas domas viņam nedeva mieru dīvainā, kā izkausēts piķis lipīgā, uz augšu kāpjošā, gandrīz smacējošā baiļu sajūta, no kuras Toms nespēja atbrīvoties. Un vēl dīvaināk bija tas, ka Tomam šī baiļu sajūta šķita pazīstama, jau kādreiz izbaudīta… Kad? Toms to patiešām nezināja! Bet varbūt tās bija tikai iedomas? Var jau būt…
Piepeši Toms saausījās. Apalītis bija uzdevis kārtējo jautājumu par Virspasauli, kā viņš pats to pirms mirkļa bija nodēvējis.
Nē, atbildēja tēvs. Aiz pilsētas kupola arī ir dzīvība. Pie tam, cik noprotams, saprātīga dzīvība.
- Johaidī! iesaucās apalītis. Vai tad tur nav viens vienīgs tuksnesis? Un radiācija?
- Iespējams, viņi kaut kā ir tikuši ar to galā, pavēstīja tēvs. Taču mēs gan neko daudz par to nezinām. Patiesībā neko nezinām!
- Johaidī! vēlreiz savu iemīļoto teicienu atkārtoja taksometra vadītājs. Tur arī mēsli! No visām pusēm! Ka tik neiznāk pamatīga plūkšanās!
Apaļais vīrelis bija ne pa jokam uztraucies, taču viņa uztraukumā nejautās izbīlis, drīzāk kāda azarta dzirksts.
Arī Tomam tēva teiktais bija kas jauns un negaidīts. Viņa pasaulē neviens neinteresējās, kas notiek un vai vispār kaut kas notiek aiz pilsētu sargājošā, milzīgā, pirms daudziem gadu tūkstošiem uzbūvētā kupola. Informācija par visai primitīvajām aizvēsturiskajām civilizācijām, kas pirms neatminamiem laikiem, tūlīt pēc dinozauru laikmeta, esot apdzīvojušas planētu, bija tik niecīga un nepilnīga, ka daudziem tā šķita tikai seno zinībnieku pieņēmums, gandrīz vai izdomājums, kaut kādas blēņas vai pasaciņas.
Tagad aiz kupola nebija nekā to zināja katrs -, tikai jebkādu dzīvību iznīcinoša radiācija un izdedzināta, vēju izpūsta, neauglīga zeme, gandrīz izžuvušas jūras un miruši, vētru un orkānu plosīti okeāni.
Toms pārdomāja gandrīz neticamo informāciju iespējams, kaut kur okeānu dzīlēs ir varējušas saglabāties vecās vai pat attīstīties jaunas, taču visprimitīvākās dzīvības formas kaut kādas amēbas vai tārpi, tomēr saprātīgi radījumi? Tas šķita pilnīgs absurds!
Un tomēr tieši to nupat bija pavēstījis tēvs, un Toms zināja, ka tēvs nekad nemelo. Kāpēc un kā tēvs to varēja zināt? Tomam pēkšņi iešāvās prātā. Taču par to vairs nebija laika domāt.
piektā nodaļa Nomalē
Beidzot, nemitīgi šķendēdamies, ne vienmēr veiksmīgi, tomēr izmisīgi cenzdamies apbraukt lielākas bedres vai plaisas krietni nolietotajā ceļa segumā, apaļais vīrelis bija ieslidinājis braucamrīku Zempasaules nomalē. To saprata pat Toms.
Jo tālāk brauca, jo mājas kļuva arvien vecākas, it kā zemākas, ar mazākiem lodziņiem, daudzas krietni saplaisājušas un daudzviet lāpītas un pārkrāsotas. Viena otra šķita gadu desmitiem vai pat simtiem pamesta un jau pussabrukusi. Sētmalēs mētājās pa kādam rūsējošam, sen pamestam automobilim. Šķita, ka arī cilvēku te bija mazāk un viņi nekur nesteidzās. Daži tāpat klimta apkārt, kā ko pazaudējuši, citi sēdēja pagalam piemēslotajā zālienā un vienaldzīgi noskatījās uz garāmbraucošo automašīnu.
- Tūlīt būsim klāt! beidzot pavēstīja taksometra vadītājs, ieskatījies displejā. No augstiem plauktiem tas jūsu radinieks gan negrābj! atguvis ironiju, apalītis konstatēja. Te ir jāuzmanās. īpaši vakaros un naktīs ka nedabū pa galvu! viņš gandrīz līdzjūtīgi piebilda.
- Es zinu, tūdaļ atbildēja tēvs.
Viņš tiešām te ir bijis! Un ne jau vienu reizi vien, saprata Toms! Nezin kādēļ tas viņu nepārsteidza. Lai gan tāda Zempasaules apciemošana nebija aizliegta, tomēr Toms patiešām nepazina nevienu citu viņu pasaules cilvēku, kurš to jebkad būtu darījis. Kur nu vēl vairākas varbūt pat neskaitāmas reizes! Kāpēc? Toms domās sev uzdeva šo jautājumu un nerada atbildi. Un kas tas par mistisku, ģimenē nekad nepieminētu radinieku, pie kura viņi abi tagad dodas?
- Esam klāt! gandrīz atviegloti paziņoja aizvēsturiskā taksometra šoferis. Pārākais graustiņš! viņš gardi iesmējās. Pat es dzīvoju labākā! Atbrauciet gan, ja sanāk! vīrelis pavisam draudzīgi noteica, kad tēvs viņam bija pasniedzis kaut kādus krāsainus, apaļus papīriņus ar uzdrukātiem portretiem, cipariem un neizlasāmiem ķeburiem zem tiem. Toms, protams, saprata, ka papīriņi ir pirms kāda laika pieminētā nauda.
- Paldies par braucienu! Ja iznāks noteikti apciemosim, atvadoties tēvs paspieda apalītim roku. Arī to Toma pasaulē neviens un nekad nebūtu darījis…
sestā nodaļa Patiesība par domu lasīšanu. Toma māte. Slepkavība