četrpadsmitā nodaļa Naktī pilsētā
No sirmā reģa paslēptuves viņi izgāja klusēdami, nakts melnumā ieklausīdamies, lai apjaustu, vai tuvumā nav uzradies vēl kāds pazemes nezvērs. Tēvs apvaicājās, kāpēc nekur nav gaismas. Pagājušajā reizē šur tur bija!
- Radušās problēmas ar elektroenerģiju, naktīs sākuši uz nomaļu rēķina taupīt, reģis paziņoja. Un īgni piebilda: Te viss ripo uz leju!
- Neburkšķi! atcirta aklā večiņa. Kā tāds rūgumpods! Un tūdaļ pievērsās Tomam: Dod nu, puis, roku tā mēs ātrāk tiksim uz priekšu!
Toms tūdaļ paklausīja. Viņš jau pirms kāda laika bija grasījies pavaicāt, kāpēc aklā sirmgalve neatjauno acu gaismu, taču joprojām neuzdrīkstējās to darīt varbūt šajā primitīvajā pasaulē pat tik vienkārša operācija nav paveicama.
Tomam kļuva žēl šo cilvēku un šīs, iespējams, drīzai bojāejai nolemtās pasaules. Kādreiz sensenos laikos abas viņu pasaules bija tuvas, abās dzīvoja itin daudz radinieku tā bija rakstīts seno laiku vēstures grāmatās -, taču, gadu simteņiem ritot, Toma un abu sirmo reģu pasaules tik ļoti atsvešinājās viena no otras, ka sadarbība kļuva neiespējama.
Punktu pielika Zempasaules valdības paziņojums, ka viņi Toma pasaules apdzīvotāji rūpīgas atlases rezultātā nemitīgi, ik gadus no Zempasaules atsavinādami simtiem intelektuāli visattīstītāko indivīdu, patiesībā gluži apzināti aplaupot savu brāļu tautu!
Nelīdzēja Toma pasaules prātnieku iebildumi, ka Zempasaules valdības neapdomīgie spriedumi un secinājumi nav gluži korekti, jo Virspasaule, lūk, nevienu no Zempasaules spējīgākajiem neaizturot, tikai izglītojot, papildinot viņu zināšanas, ikvienam no viescilvēkiem esot tiesības atgriezties Zempasaulē, lai iegūtās zināšanas izmantotu dzimtenes labā!
Nelaime tikai tā, ka arī Virspasaules paziņojums nebija gluži korekts, jo no Zempasaules nākušie, Virspasaules izglītību un dzīvesveidu apguvušie arvien retāk izrādīja vēlmi atgriezties savā tēvu zemē.
Pārsteidzoši, bet abu pasauļu iedzīvotāji izjuta tādu kā atvieglojumu, kad valdības nolēma pārtraukt jebkādu sadarbību. Nonāca pat tik tālu, ka nemitīgas propagandas iespaidā vairums cilvēku nolēma neizpaust to, ka viņiem ir radinieki otrā pasaulē! Tiesa nopietnāki kontakti jau ilgāku laiku bija zuduši, jo abu pasauļu krasi atšķirīgais dzīvesveids liedza to darīt.
Ieguvusi šķietamu morālu neatkarību, Zempasaules sabiedrība pakāpeniski, taču neizbēgami pagrima, jo gandrīz visas Virspasaules kultivētās vērtības tika noliegtas, pat izsmietas un nozākātas. Aizsākās kaut kas 52 līdzīgs anarhijai, kad katrs darīja, kas viņam ienāca prātiņā. Gudrākie tomēr saprata, ka tā nedrīkst ilgi turpināties, tāpēc kā milzīgu un pašu galveno jaunatguvumu pasludināja naudas atgriešanos.
Izrādījās, ka tieši nauda bija tā, kas jau gandrīz dezorganizēto sabiedrību kaut cik saturēja kopā, tās iegūšana lika strādāt! Ielās parādījās sabiedriskais transports, atsāka darboties policija, sakaru iestādes, tālraide un tālrāde, cilvēki atsāka ražot pārtiku, apavus un apģērbus, nevis tikai noplicināt jau tā patukšotos krājumus. Tomēr daudz ko nebija iespējams saglābt tie nedaudzie, kuriem bija Virspasaulē iegūtās zināšanas, tika padzīti un, gadiem ritot, aizgāja nebūtībā, paņemot līdzi prasmi vadīt un uzturēt kārtībā sarežģītāku tehniku un aparatūru. Drīz vien nebija iespējams veikt daudzmaz komplicētas medicīniskās operācijas, vismaz kaut kādā līmenī noturēt zinātni, izglītību, kultūru; tirgus un lielveikalus pārplūdināja lēta un primitīva produkcija, ar plašsaziņas līdzekļu palīdzību cilvēkiem tika iestāstīts, ka, pērkot šos niekus, viņi kļūs laimīgi, daudz laimīgāki nekā tie tur Virspasaulē!
Ne jau visi piekrita jaunajai politikai vārdu cīņas noveda līdz asiņainiem savstarpējiem konfliktiem, līdz visu atrisināja gandrīz gadu ilgušais pilsoņu karš. Toma pasaule bija devusi solījumu turpmāk nekad neiejaukties Zempasaules dzīvē tās iemītniekiem atlika tikai noskatīties, kā tiek sakauti, apklust vai kaut kur pamūk pēdējie Virspasaules ideju atbalstītāji.
Tomam iešāvās prātā: "Ja nu kas līdzīgs, tikai daudz senākos laikos, jau ir noticis starp šo un viņu
Zempasauli tik sen, ka tās ir kļuvušas par gluži svešām civilizācijām?!"
Un vēl Toms domāja: "Ja tagad šai pasaulei uzbruktu naidnieki, vai arī tad Virspasaules iemītnieki tikai noskatītos un nedotos palīgā sev līdzīgajiem? Vai tiešām starp abām pasaulēm jau valda tāds bezdibenis?"
Toms gandrīz paklupa.
piecpadsmitā nodala Ačgārni domājošie
Skaties zem kājām, kad ej! iesaucās aklā večiņa un domās piebilda: "Kas to zina, vai nāks palīgā… Ja būs tikpat iedomīgi pūšļi kā līdz šim, tad nenāks!"
"Iedomīgi?" domās atkārtoja Toms. "Bet tēvs, viņš taču grib palīdzēt? Arī es!"
"Nebļausties! Kurš saka, ka negrib? Tavs tēvs ir izņēmums, rets "putniņš" gan šīs, gan tavas, gan Augstākās pasaules izpratnē!" domās paziņoja sirmgalve.
Toms no tiesas neko nesaprata.
"Skaidrs, ka tu neko nesaproti!" domu sarunā iejaucās sirmais reģis. "Tavam tēvam vienmēr ir bijuši ačgārni spriedumi gan par šo, gan tavu, gan Augšpasauli!"
"Ačgārni?" iesaucās Toms.
"Visačgārnākie!" apstiprināja reģis. "Tik ačgārni, ka gandrīz nav iespējams tiem nepiekrist. Pat tavu māti šī ačgārnība tik ļoti samulsināja, ka viņa, nabadzīte, nolaidusies no lieliskās Augšpasaules, tā arī netika atpakaļ!"
"Nekas nav ideāls," piebilda večiņa. "Katrā no pasaulēm ir arī savas blusiņas, pat augstākajās sfērās!"
- Jūs laikam man aiz muguras atkal slepus samuldaties? Tēva nojausmas viņu nevīla. Ko tad tagad apspriežat?
- Neko īpašu, pagalam maznozīmīgas būšanas, izmeta sirmais reģis. Apčamdām tavu personību.
- Es jau nojautu kaut ko nelabu! pikti norūca tēvs. Ko viņi par mani teica? viņš pavaicāja Tomam.
- Ka tev esot ačgārna domāšana! Toms nudien neprata melot.
- Kā tad! iesmējās tēvs. It kā šiem abiem būtu normāla! Arī uz augšu pasisti, tur pat nav īpaši ko spriedelēt!
Nāsīs iecirtās asa puvuma smaka.
-Atkritumus arī nav aizvākuši, pintiķi tādi! pukojās reģis.
- Ar tādu attieksmi pret iezemiešiem viņš grib tiem palīdzēt! ironizēja tēvs.
Šķiet, tēvu nemaz neuztrauca ar katru mirkli pieaugošās briesmas. Tikai vēlāk Toms saprata, ka tā ir viena no tēva rakstura visbūtiskākajām īpašībām neizrādīt bailes pat viskritiskākajās situācijās.
Viņi atkal izgāja cauri pagalma briksnājam, taču dīvaini zvēru saplosītos ķermeņus nekur nemanīja.
- Te viņi gulēja, trīs vīri, tēvs klusi ierunājās.
- Zinu, strupi atbildēja reģis.
- Kurš būtu varējis viņus aizvākt?
- Zvēri. Aklās sievietes piebilde bija tikpat strupa.
- Zvēri? kā šaubīdamies pārvaicāja tēvs. Kāpēc?
- Nezinu. Kaut kas viņiem ir padomā tiem tur, pavisam lejā…
- Kāpēc viņiem vajag līķus? tēvs nerimās.
- Nezinu, to es nezinu, laiks rādīs… Šie ir jau citi zvēri, ne tie, kas pirmīt, noteica reģe.
sešpadsmitā nodaļa Vietējie. Zempasauļu vējš
Kad dīvainie nakts gājēji bija nonākuši līdz tuvākajam veikaliņam, viņiem nācās secināt, ka pārdotava ir slēgta, lai gan parasti, ja bija kaut daži pircēji, tos apkalpoja pat vēl pēc pusnakts. Pircēju nebija. Neviena! Arī ielas vēl ne tik vēlajā stundā bija kā izslaucītas.