Выбрать главу

Ouvena kungam bija kāds izteiciens, kuru viņš lietoja, ja vajadzēja izvēlēties starp divām vienlīdz nepatīkamām lietām: Tas ir kā atrasties krustugu­nīs. Nevs, kas visu mūžu bija nodzīvojis kapsētā, nekad nebija atradies krustugunīs.

Es esmu starp gūliem un briesmoni, viņš nodomāja.

Līdzko Nevs bija tā nodomājis, asi suņa zobi ieķē­rās maisa drēbē, pavilka to un saplēsa audumu, kuru Nevs jau bija sadurstījis caurumos. Zēns novēlās lejup pa akmens pakāpieniem, kur rūkdams stāvēja lielais, pelēkais zvērs, ļoti līdzīgs sunim, tikai vēl milzīgāks. Zvēram bija liesmojošas acis, balti ilkņi un milzīgas ķetnas. Tas smagi elsoja un lūkojās uz Nevu.

Gūli priekšā bija apstājušies. Velns parāvis! brēca Vestminsteras hercogs. Tas elles suns ir sagrā­bis to sasodīto puišeli!

-    Lai viņš šo apēd! kliedza Ķīnas imperators. Bēgam!

-   Johaidī! spiedza ASV 33. prezidents.

Gūli traucās augšup pa kāpnēm. Nevs tagad bija pārliecināts, ka šos pakāpienus patiešām izkaluši milži, jo katrs no tiem bija augstāks par viņu. Gūli bēgot apstājās tikai uz mirkli, lai parādītu rupjus žes­tus nezvēram un varbūt arī Nevam.

Milzīgais suns palika stāvam uz vietas.

Tagad tas mani apēdīs, Nevs rūgti nodomāja. Mala­cis, Nev! Un zēns aizdomājās par mājām, viņš vairs nespēja atcerēties, kāpēc bija tās pametis. Vienalga, vai te bija suns briesmonis vai nebija, viņam jātiek mājās. Tur viņu gaidīja.

Nevs pavēlās garām nezvēram, lēca uz pakāpiena, kas bija četras pēdas zemāk, un piezemējās uz potī­tes, kas sāpīgi sašķiebās zem viņa svara, un smagi nokrita zemē.

Viņš dzirdēja, ka nezvērs ieskrienas un nolec viņam blakus. Zēns mēģināja aizvelties prom, piecel­ties kājās, bet potīte neklausīja, tā sāpēs pukstēja, un, iekams viņš bija spējis nostāties kājās, jau atkal krita lejup no pakāpiena un no akmens sienas. Nevs krita aizā, kas bija vēl dziļāka, nekā viņš jebkad būtu spējis iedomāties…

Viņš bija drošs, ka krītot dzirdēja balsi, kas nāca tieši no lielā, pelēkā nezvēra. Tas Lupesku jaunkun­dzes balsī vaidēja: Ak, Nev!

Bija tieši kā viņa sapņos par krišanu lejup tas bija baiļu un trauksmes pilns lidojums pretī zemei. Nevs juta, ka viņa prātā var ietilpt tikai viena no lielajām domām, tāpēc doma Lielais suns patiesībā bija Lupesku jaunkundze! cīnījās ar Es tūlīt atsitīšos pret akmeņiem un kļūšu par plācenil

Kaut kas pēkšņi apvijās ap viņu, traucoties lejup tikpat ātri kā Nevs. Atskanēja spārnu vēdas, un kritiens palēninājās. Zeme vairs netuvojās tik lielā ātrumā kā iepriekš.

Spārni sāka sisties straujāk. Viņi pacēlās augstāk, un tagad Nevs domāja tikai vienu: Es lidoju! Tā arī bija. Zēns pagrieza galvu. Virs viņa bija liela, brūna, it kā nevainojami nopulēta galva ar dziļām, spožām acīm, kas izskatījās kā melna stikla šķīvji.

Nevs izgrūda spalgu ķērcienu, kas nakts gontu valodā nozīmēja "Palīgā!", un radījums pasmaidīja un dobji iebrēcās. Izklausījās, ka tas ir apmierināts ar notiekošo.

Vēlreiz savicinājis spārnus, glābējs ar dobju būkšķi nolaidās tuksneša smiltīs. Nevs mēģināja piecelties, bet potīte viņu atkal pievīla, liekot nogāzties zemē. Vējš nežēlīgi pūta, nesot Nevam sejā asās smiltis.

Nakts gonts apmetās viņam blakus, ādas spārnus sakļāvis uz muguras. Nevs bija uzaudzis kapsētā un pieradis pie spārnotu cilvēku atveidiem, taču eņģeļi, kas tupēja uz kapakmeņiem, nemaz nelīdzinājās šim spārnotajam radījumam.

Bet tagad Gūlheimas ēnā pāri tuksneša smiltīm pie viņiem steidzās lielais, pelēkais zvērs, kas izskatījās pēc milzu suņa.

Suns ierunājās Lupesku jaunkundzes balsī.

Tas teica: Sī ir jau trešā reize, kad nakts gonti izglābj tev dzīvību, Nev. Pirmā reize bija tad, kad viņi sadzirdēja tavu saucienu pēc palīdzības. Viņi man paziņoja, kur tu atrodies. Otrā reize bija vakar­nakt pie ugunskura, kad tu gulēji. Nakts gonti lidoja virs nometnes un dzirdēja dažus no gūliem spriežam, ka tu esot lieka nasta un ka vajadzētu tev izšķaidīt smadzenes un līķi kaut kur noslēpt, lai to atkal atrastu, kad būsi pienācīgi sapuvis un ēdams. Nakts gonti tika galā ar šiem neliešiem. Un tagad šis kritiens.

-    Lupesku jaunkundze?

Lielais suns nolieca galvu zemāk, tuvāk Nevam, un vienu brīdi zēnu pārņēma bailes, ka tas viņam iekodīs, tomēr suns tikai sirsnīgi nolaizīja viņam seju. Tu savainoji potīti?

-   Jā. Nevaru uz tās nostāties.

-   Tad kāp man mugurā, sacīja pelēkais nezvērs, kas patiesībā bija Lupesku jaunkundze.

Viņa ieķērcās nakts gontu mēlē, un spārnotais palīgs pielidoja tuvāk un pacēla Nevu gaisā. Zēns apvija rokas Lupesku jaunkundzei ap kaklu.

-    Turies pie kažoka, viņa teica. Turies cieši! Pirms mēs dodamies, pasaki… Un viņa atkal ieķērcās.

-    Ko tas nozīmē?

-    Paldies! Vai: uz redzēšanos! Gan to, gan to.

Nevs ieķērcās, cik labi vien mācēja, un nakts gonts

uzjautrināts noirgojās. Tad viņš atbildēja arī ar ķēr­cienu, izpleta lielos ādas spārnus un smagnēji pacēlās tuksneša vējā, līdz tas viņu uznesa augstu gaisā gluži kā lielu pūķi.

-   Tagad turies cieši, sacīja Lupesku jaunkundze un metās skriet.

-   Vai mēs dodamies uz kapakmeņu sienu?

-   Uz gūlu vārtiem? Nē. Tie domāti gūliem. Es esmu Dieva suns. Es eju pa saviem ceļiem, uz elli un ārā no tās. Un Nevam likās, ka viņa sāk skriet vēl ātrāk.

Uzlēca lielais mēness, uzlēca mazais, zilganza­ļais mēness, tiem sekoja asinssarkanais mēness, un pelēkais vilku suns tikai skrēja pāri kaulu pilnajam tuksnesim. Lupesku jaunkundze apstājās pie izpos­tītas māla būdas, kas izskatījās pēc liela bišu stropa. Māja bija uzcelta pie neliela avota burbuļodams tas tecēja no klints, ieplūda mazā baseinā un atkal irdzēja prom. Pelēkais vilks nolieca galvu un padzērās, un arī Nevs pasmēla ūdeni plaukstās un dzēra maziem malciņiem.

-   Šī ir robeža, sacīja pelēkais vilks, kas patiesībā bija Lupesku jaunkundze, un Nevs palūkojās augšup. Trīs mēneši bija pazuduši. Tagad viņš varēja saskatīt Piena Ceļu mirdzam pie debesu velves tik skaidri kā nekad. Debesis bija zvaigžņu pilnas.

-    Tās ir tik skaistas, Nevs sacīja.

-    Kad mēs nokļūsim mājās, Lupesku jaunkun­dze solīja, es tev iemācīšu zvaigžņu un zvaigznāju nosaukumus.

-    Tas man patiktu, Nevs atzina.

Zēns atkal uzrāpās viņas platajā, pelēkajā mugurā, paslēpa seju mīkstajā kažokā un cieši turējās, un viņam šķita, ka jau pēc pavisam īsa brīža Lupesku jaunkundze cilvēka izskatā nes viņu pa kapsētu uz Ouvenu kapu.

-    Viņš savainoja potīti, Lupesku jaunkundze kādam skaidroja.

-     Mazā nabaga dvēselīte, Ouvena kundze nočukstēja, paņemot zēnu un šūpojot viņu savās caurspīdīgajās rokās. Protams, es biju noraizējusies. Bet tagad viņš ir atpakaļ, un tas ir galvenais.

Nevs atkal bija mājās, ērti iekārtojies savā zemzemes gultā, galvu nolicis uz spilvena, un viņu apņēma maigā, gurdenuma pilnā tumsa.

Neva kreisā potīte bija piepampusi un violeta. Dok­tors Trefusis (1870-1936, Reiz viņš celsies ar slavu) apskatīja zēnu un paziņoja, ka potīte ir tikai sastiepta. Lupesku jaunkundze atgriezās no aptiekas ar elas­tīgo saiti, un baronets Džozijs Vortingtons, kas bija apbedīts kopā ar savu ziloņkaula spieķi, uzstāja, ka aizdos to Nevam, kurš pēc tam pavadīja daudz jautru brīžu, atspiežoties uz spieķa un izliekoties simts gadus vecs.

Nevs uzkliboja augšā kalnā un paņēma salocīto papīra gabalu, ko viņdien bija pabāzis zem akmens.

Dieva suņi, viņš lasīja. Rakstīts bija ar purpurkrāsas tinti, un tā bija pirmā rindkopa garajā tekstā.