Выбрать главу

-    Ouven! izsaucās bālā sieviete. Viņas balss izskanēja kā lapu čaboņa vējā. Ouven! Nāc šurp un paskaties!

Viņa noliecās, lai aplūkotu kaut ko uz zemes, un mēnesgaismā izlīda gara ēna, kas pamazām pārtapa sirmā pusmūža vīrā. Viņš palūkojās uz sievu un uz viņas neparasto atradumu un pakasīja pakausi.

-    Ouvena kundze, viņš uzrunāja savu laulāto draudzeni tieši tā, kā viņa laikā bija pieņemts, vai tas tiešām ir tas, ko es domāju?

Tobrīd radījums, kuru Ouvenu pāris aplūkoja, bei­dzot bija pamanījis Ouvena kundzi. Viņš pavēra muti, ļaujot knupītim nokrist zemē, un pastiepa mazu, tuklu roķeli, it kā vēlētos satvert Ouvena kundzes pirkstu.

-   Lai sasper mani jods, teica Ouvena kungs, ja tas nav mazulis!

-    Protams, tas ir bērns, viņa sieva attrauca. Jautājums: ko ar viņu lai dara?

-   Jā, tas ir nopietns jautājums, Ouvena kundze, sacīja viņas vīrs, tomēr tas nav mūsu jautājums. Jo šis mazulis ir nepārprotami dzīvs, un kā tādam viņam nav vietas mūsu vidū, viņš nepieder pie mūsu pasaules.

-    Paskaties, kā viņš smaida! priecājās Ouvena kundze. Viņam ir pats jaukākais smaids pasaulē! Un sieviete ar vienu caurspīdīgo roku noglāstīja mazuļa plānos, gaišos matus. Bērns sajūsmā ieķiķinājās.

Pāri kapsētai pārlaidās vēsa brāzma, aizdzenot miglu uz kalna pakāji (jo kapsēta atradās pašā kalna galā un taciņas rāpās kalnā augšup un līda lejup no visām pusēm). Atskanēja skaļš troksnis kāds raus­tīja, purināja un kratīja kapsētas galvenās ieejas vecos vārtus, žvadzinot smago piekaramo atslēgu un ķēdi, kas vārtus noslēdza.

-    Redzi nu, Ouvena kungs sacīja, lūk, arī šī mazuļa radinieks, kas nāk viņu atgriezt mīlošās ģime­nes klēpī. Lai mazais iet pie savējiem, viņš piebilda, jo Ouvena kundze joprojām bija apvijusi savas caur­spīdīgās rokas ap bērnu, glāstot un apmīļojot to.

Ouvena kundze iebilda: Viņš nu gan neizskatās pēc ģimenes locekļa. Melnā mētelī tērptais vīrie­tis bija novērsies no galvenajiem vārtiem un tagad mēģināja iekļūt pa sānu vārtiem. Arī tie bija kārtīgi aizslēgti. Pagājušajā gadā kapsētā bija uzdarbojušies vandaļi, un pilsētas dome kopš tā laika bija Pieņēmusi Stingrākus Noteikumus.

-   Iesim nu, Ouvena kundze. Lai paliek. Bet paskat tik… Ouvena kungs negaidīti satrūkās, jo viņa redzeslokā pēkšņi parādījās spoks. Viņam atkārās žoklis, un viņš vairs nespēja pateikt neko sakarīgu.

Jūs varētu domāt un jums būtu taisnība -, ka Ouvena kungam nevajadzētu tā satraukties spoka dēļ, ņemot vērā, ka Ouvena kungs ar kundzi paši bija miruši jau vairākus simtus gadu un veselu mūžību pavadījuši mirušo sabiedrībā. Tomēr pastāvēja liela atšķirība starp kapsētas iemītniekiem un šo: tas bija svaigs, ņirbošs, pārbiedēts pelēks veidols, gluži kā statiska elektrība, panikas un atkailinātu emociju vilnis, kas pārplūdināja Ouvenus. Tās bija trīs figū­ras divas lielākas, viena mazāka -, bet tikai vienai no tām ap mirgojošo dūmaku bija izteiktāka kontūra. Šī būtne kliedza: Mans mazais! Viņš grib nodarīt pāri manam mazulim!

Atskanēja klaboņa. Vīrs vilka tukšu metāla atkri­tumu tvertni uz augstā mūra pusi, kas apjoza vienu kapsētas daļu.

-   Aizsargā manu dēlu! spoks lūdza. Ouvena kun­dze saprata, ka tā ir sieviete, protams, mazuļa māte.

-     Ko viņš jums nodarīja? Ouvena kundze jau­tāja, nebūdama droša, ka spoks viņu dzird. Mirusi pavisam nesen, nabadzīte, viņa nodomāja. Patīkamāk ir nomirt viegli un mierīgi un tad noteiktajā laikā atmosties kapsētā, lai pamazām samierinātos ar savu nāvi un iepazītos ar pārējiem kapsētas iemītniekiem. Šī būtne bija pilna trauksmes un baiļu par savu bērnu, un viņas panika, kas Ouveniem izklausījās pēc spalgas spiegšanas, piesaistīja arī pārējo spoku uzmanību bāli silueti nāca šurp no visām kapsētas pusēm.

-    Kas tu esi? jautāja Gajs Pompejs. Viņa kapak­mens tagad bija tikai vēju ārdēts akmeņu krāvums, bet pirms diviem tūkstošiem gadu Gajs Pompejs bija vēlējies, lai viņu apglabā šajā kalnā blakus marmora svētnīcai, nevis nosūta atpakaļ uz Romu. Viņš bija viens no vecākajiem šīs kapsētas iemītniekiem un savu atbil­dību uztvēra ļoti nopietni. Vai tu esi šeit apglabāta?

-    Protams, ne! Viņa ir mirusi pavisam nesen! iejaucās Ouvena kundze, uzrunājot satraukto sievieti pavisam klusi, mierīgi un saprātīgi.

Te no augstā mūra puses pie alejas atskanēja skaļš blīkšķis. Metāla atkritumu tvertne bija apgāzusies. Uz mūra uzrāpās vīrietis melns siluets miglā tīto laternu gaismas fonā. Viņš mirkli tur pastāvēja, tad nokļuva otrā pusē sākumā turējās pie mūra malas, pēc tam atlaida rokas, nolēca pēdējās pāris pēdas un piezemējās kapsētā.

-    Bet, mīļā, Ouvena kundze sacīja veidolam, kurš vienīgais no visiem trim veidoliem bija te pali­cis, padomā pati! Viņš ir dzīvs, taču mēs ne! Kā tu iedomājies…

Mazulis lūkojās uz viņām pavisam apjucis. Viņš mēģi­nāja pieskarties vispirms vienai, tad otrai, bet satvēra tikai tukšu gaisu. Sievietes veidols strauji izgaisa.

-     Protams, Ouvena kundze atbildēja uz kādu jautājumu, kuru dzirdēja tikai viņa. Mēs to izdarī­sim, ja varēsim. Tad viņa pagriezās pret savu vīru, kas stāvēja blakus. Un tu, Ouvena kungs? Vai būsi šī mazā zēna tēvs?

-    Ko, lūdzu? Ouvens vaicāja, pieri saraucis.

-    Mums tā arī nebija bērnu, sieva pārmetoši iesāka, un šī māte vēlas, lai mēs ņemtu audzinā­šanā viņas dēlu. Vai tu piekritīsi?

Vīrs melnajā mētelī bija paklupis pār pussabrukuša kapakmens un efeju mudžekli. Tagad viņš piecēlās kājās un devās tālāk daudz piesardzīgāk, izbiedējot pūci, kura klusi pacēlās spārnos. Viņš bija ieraudzījis bērnu, un viņa acīs mirdzēja uzvaras prieks.

Ouvens pazina šo sievas toni pārāk labi. Ne velti viņi bija kopā dzīvē un nāvē jau divsimt piecdesmit gadus. Vai esi droša? viņš jautāja sievai. Vai esi pārliecināta?

-    Vairāk nekā par jebko citu, Ouvena kundze atteica.

-   Tad vari uz mani paļauties. Ja tu būsi viņa māte, es būšu tēvs.

-   Vai dzirdēji, mīļā? Ouvena kundze jautāja ņir­bošajam tēlam, nu jau tik tikko saskatāmam sievietes veidolam, kas atgādināja rūsu pie vasaras debesīm. Tēls viņai kaut ko pateica, neviens cits to nesadzir­dēja, un izzuda pavisam.

-   Viņa šeit vairs neatgriezīsies, teica Ouvena kun­dze. Nākamreiz viņa pamodīsies jau savā kapsētā… vai arī kurp nu būs devusies.

Kundze noliecās pie mazuļa un izstiepa pret viņu rokas. Nāc nu, mazais, nāc pie mammas, viņa silti sacīja.

Vīram Džekam, kurš steidzās šurp pa celiņu, rokā satvēris nazi, šķita, ka ap bērnu savijas migla un viņš pagaist skatienam. Te bija vairs tikai mikla dūmaka un mēnesgaisma, un zāle, kas šūpojās vējā.

Vīrs samirkšķināja acis un paostīja gaisu. Bija noti­cis kaut kas tāds, ko viņš nespēja saprast. Viņš nikni ierūcās gluži kā sadusmots un apjucis plēsējs.

-    Eu? iesaucās vīrs Džeks, prātojot, vai bērns varētu būt paslēpies kaut kur līdzās. Viņa balss bija tumša un raupja, un tajā skanēja savāds tonis kā pār­steigums vai neizpratne par savas balss skanējumu.

Kapsēta glabāja savus noslēpumus.

-    Eu? vīrs Džeks vēlreiz iesaucās. Viņš cerēja sadzirdēt mazuļa raudas, klusu pusvārdu vai kustību. Viņš nemaz negaidīja citu balsi laipnu un glāsmainu, kas vaicāja:

-   Kā es varu jums palīdzēt?

Vīrs Džeks bija garš. Šis vīrietis bija vēl garāks.