Džons paberzēja galvu un pārcēla kājas pāri atpūtas krēsla malai. Kas tad īsti notika ar mani?
- Tu atradies džina saistības ietekmē, Vodjanoja kungs paskaidroja. Izmeklējošās saistības. Tā radīta, lai atklātu, kas tev ir nepatīkams, un tad liktu tam parādīties tev mutē. Laimīgā kārtā tu tiešām nevari ciest tikai dārzeņus, jo esmu pieredzējis šausmīgas lietas nākam laukā cilvēkiem no mutes: čūskas, tarantuli, pat žurkas. Tu droši vien ne acu galā nevari ciest dārzeņus.
>
„ Tik tiešām, ser.
- Katrā gadījumā neuztraucies, Vodjanoja kungs mierināja. Es satīrīju to nekārtību, proti, dārzeņus. No tavas draudzenes Trampa kundzes paklājiem. Viņš papurināja galvu. Vai zini, Džon? Man likās, ka pazīstu visus džinus Ņujorkā. Kāpēc neesmu saticis tevi? No kuras cilts tu esi? Kas ir tava ģimene? Un beidz mani dēvēt par "seru". Sauc mani par Frenku. Vai Vodjanoja kungu.
- Mani sauc Džons Gonts, ser. Es gribēju teikt Vodjanoja kungs. Mans tēvs ir cilvēks, bet māte ir Leila Gonta.
- Tad man ir skaidrs. Leila nekad nav iepazīstinājusi džinu sabiedrību ar saviem bērniem. Un ziņa ārpus lampas ir tāda, ka viņa atteikusies no sava spēka.
- Tā tas ir.
- Tad tev jābūt Nimroda māsasdēlam. Jā, esmu dzirdējis par tevi un tavu māsu. Un par to, kā jūs pieveicāt to nicināmo radījumu Iblisu. Briesmīga būtne, tāpat kā visi ifrīti. Jā, jaunais cilvēk, tas bija labi paveikts darbs. Ja kādreiz ir bijis džins, ko vajadzēja iespundēt pudelē, tad tas bija Ibliss.
- Paldies, Džons pateicās.
- Protams, jums būs jāuzmana viņa dēli. Viņiem ir briesmīgs raksturs. Piemēram, visas tās viesuļvētras, kas mums bija Floridā. Radjards Tīrs, Iblisa jaunākais dēls, vainojams divās pēdējās.
Džons sarauca pieri. Nimrods viņam vai Filipai neko nebija teicis par Iblisa radinieku meklēšanu. Iespējams, tēvocis kaut ko teicis viņu mātei, bet kāds no tā labums, ja māte bija atteikusies no sava spēka lietošanas?
Es esmu no džanu cilts, Vodjanoja kungs teica.
Daži no mums ir taisnīgi, daži nav, bet džanu cilts, tāpat kā māridi, ir labās veiksmes pusē. Varbūt mēs neesam tik spēcīgi vai ietekmīgi kā jūs, māridi. Bet mēs darām labu, cik vien spējam.
- Nešaubos par to. Džonam ienāca prātā, ka Frenks Vodjanojs taču ir tik kautrīgs. Tomēr džina saistība viņam bija likusies diezgan spēcīga.
- Jūtos nejauki, ka uzliku tev saistību, Džon. Brīdi viņš spodrināja gredzenu sev pirkstā. Šis mēnesakmens padarīja to spēcīgāku. Un diezgan grūti kontrolējamu. Tā ir mēnesakmeņu nelaime. Tie ir mazliet nevaldāmi. Un, protams, ļoti gotiski.
- Tas nekas, Vodjanoja kungs. Ar mani viss ir kārtībā. Es negribēju jūs traucēt.
- Tas ir ļoti pieklājīgi no tavas puses. Ļoti pieklājīgi un ļoti laipni. Man patīk labas manieres tava vecuma džinos. Mūsdienās tik daudziem jaunajiem džiniem trūkst cieņas pret vecākajām paaudzēm. Pat tiem, kas nāk no labajām ciltīm.
Džons uz brīdi iedomājās Dibaku Zahertortu un saprata, uz ko Vodjanoja kungs mērķēja. Bija grūti iedomāties Dibaku sarunājamies ar Vodjanoja kungu ar zināmu pietāti.
- Pateikšu tev, ko es darīšu, Vodjanoja kungs sacija Pirmkārt, es gribētu tev piešķirt dāvanu. Vai zini, kas ir diskrimens, Džon?
- Nē, ser.
Vodjanoja kungs iesmējās. Tas ir tikai jocīgs vārds, ko mēs lietojam ārkārtas vēlmēm, tas arī viss. Mans tēvs man to piešķīra, kad biju tavā vecumā. Ļoti noderīgs, ja reizēm esi sprukās. Tas gadās tad, kad tavi spēki vēl attīstās. Lai izmantotu diskrimenu, vienīgi jāizrunā koda vārds. Tas ir tāds pats kā fokusa vārds, tikai viens džins to uztic otram džinam kā dāvanu. Kā tavā gadījumā. Par nodarīto kaitējumu.
- Nav nekādas vajadzības, Džons sacīja. Es domāju, lai man atlīdzinātu.
- Bet es uzstāju, Vodjanoja kungs neatlaidās. Tas vārds, ko tev piešķiršu, ir vācu vārds. Vācu vārdi diskrimeniem ir ļoti labi. īpaši garie, jo tos nav iespējams izrunāt, kad vien ienāk prātā. Protams, ja vien tu neesi vācietis. Nav nevienas citas valodas, kas vācu valodai līdzinātos garo vārdu ziņā. Tu nebrauksi uz Vāciju, vai ne?
Džons papurināja galvu.
- Tad viss ir kārtībā. Vārds, ko es tev došu, ir tāds, viņš teica. DONAUDAMPFSCHIFAHRTSGESELSCHAFTKAPITAEN.
- Es to nekad neatcerēšos, Džons iebilda.
- Protams, atcerēsies, Vodjanoja kungs teica. Jo tev nemaz nav jāatceras. Diskrimens to izdara pats tavā vietā. Ja vien nobriest situācija, kurā diskrimens būtu izmantojams, tā sakot, patiesa nepieciešamība, šis vārds tev būs mēles galā.
Džons nevarēja aptvert, kā kas tāds iespējams. Varbūt tad, ja es saprastu, ko tas nozīmē, viņš teica.
- Nav nekādas vajadzības, Vodjanoja kungs iebilda. Bet, tā kā tu jautā, tas ir vārds, kas attiecas uz Donavas tvaikoņu kompānijas kapteini. Un tici man, tu nevarētu dabūt neko vienkāršāku par Donavas tvaikoņu kompānijas kapteini. Es zinu. Esmu tādu saticis.
- Labi, Džons piekrita. Esmu gatavs.
- Kam?
- Lai jūs man piešķirtu diskrimenu.
- Tas jau ir izdarīts.
- Ak tā? Tad paldies, ser, Vodjanoja kungs. Es gribēju teikt, Frenk.
- Nav par ko. Vodjanoja kungs paskatījās laukā pa logu. Otrkārt, nogādāšu tevi mājās. Kur tu dzīvo?
- Tieši parka pretējā pusē, Džons atbildēja. Austrumu 77. ielas 7. namā. Bet tiešām nav nekādas vajadzības. Es aiziešu kājām vai paņemšu taksometru.
- Nē, tu to nedarīsi. Frenks Vodjanojs iesmējās. Paskaties vēlreiz pa logu. Kamēr tu gulēji uz dīvāna, uzsnigusi aptuveni sešas collas bieza sniega sega.
Džons palūkojās lejup uz parku. Tā bija taisnība. Viņš gandrīz nevarēja saskatīt kokus, tik stipri pašlaik sniga. Kāpēc viņš to nebija ievērojis agrāk? Satiksme bija apstājusies, un šķita, ka parku klāj bieza vates kārta.
- Tā nu tas ir ar saistību, Vodjanoja kungs paskaidroja, juzdams Džona pārsteigumu. Vajadzīgs kāds laiciņš, lai no tās atjēgtos pilnīgi. Tāpēc tevi nosūtīšu mājās vienīgajā veidā, kas ir drošs pret laikapstākļiem. Ar virpuļviesuli.
- Nē, pagaidiet!
- Neuztraucies. Tādā dienā kā šī neviens neko pat nemanīs. Tici man.
Džons jau atvēra muti, lai protestētu, ka viņš cerējis pārrasties mājās klusi, lai neredzētu māte, un ka viņš šaubās, vai tas iespējams, ja viņš atgriezīsies ar virpuļviesuli. Tad noteikti būtu vajadzīgs kāds paskaidrojums, un viņš nebija pārliecināts, vai māte noticēs, ka tas nav nekas vairāk par neparastu parādību Ņujorkas ziemas laikā. Bet, iekams viņš paspēja apturēt Vodjanoja kungu, gaiss zem viņa bija sācis griezties briesmīgā ātrumā, līdz mazs, bet lieliski veidots virpulis bija maigi pacēlis viņu no paklāja. Mēģinādams noturēt līdzsvaru, Džons savicināja rokas kā klauns uz gaisā nostieptas virves.
- Nemēģini uz tā nostāvēt, puis, Vodjanoja kungs sauca, atvērdams septītā stāva logu. Apsēdies, kamēr vēl neesi apgāzies. Ak kungs, varētu domāt, ka tu nekad agrāk neesi pārvietojies ar virpuļviesuli.
- Neesmu gan, Džons kliedza, spēji apsēzdamies. Bet bija jau par vēlu. Virpuļviesulis, kas nebija lielāks par atpūtas krēslu, bet tikpat ērts, jau nesa viņu laukā no Dakotas nama pāri parkam. Džons aizvēra acis un, pūlēdamies nedomāt par šāda ceļojuma iespējamām sekām, mēģināja no šā lidojuma gūt prieku.
īsu brīdi pēc izlidošanas no Dakotas nama virpuļviesulis nolaidās pie Džona vārtiem tieši tad, kad Trampa kundze tos atvēra, lai uz pakāpieniem kaisītu sāli un tur nesakrātos sniegs. Viņa skaļi iekliedzās, bet Džonu neredzēja, jo reizē ar sniegu virpuļviesulis iebrāzās priekšnamā kā tāds mazs tornado, notriekdams Trampa kundzi no kājām, un tad turpināja ceļu sešus stāvus augstāk uz Džona guļamistabu, kur maigi nolika viņu ādas krēslā.