Kaut kur dienvidos iegaudojās Vilks. Tas bija noķēris zaķi un tagad pauda prieku Mežam, savam barabrālim un visiem pārējiem, kas spēja sadzirdēt.
Vilka balss uzlaboja Toraka garastāvokli. Vilks, šķiet, viņa tetovējumu neņēma vērā. Tāpat kā Mežs. Tas visu zināja, taču vēl aizvien nebija Toraku padzinis.
Sīlis, nopurinājis ūdens lāses, pacēlās spārnos, un Toraks mirkli ar skatienu sekoja tā lidojumam. Pēc tam viņš sevi piespieda atrauties no koka stumbra un sāka skriet. Toraks izlauzās no biezokņa un Aki viņam ar pieri iebelza pa krūtīm un nogāza no kājām.
Jauneklis no Mežakuiļu ģints bija kļuvis gandrīz nepazīstams. Viņa apsārtušās acis gailēja sejā, kas bija melna un lipīga no sveķiem; tā bija apķepusi ar priedes asinīm un kvēloja niknumā.
- Tu padarīji mani par muļķi! viņš iekliedzās. Visu priekšā tu padarīji mani par muļķi!
Toraks, cenzdamies piecelties kājās, tenterēja atpakaļ.
- Es tā negribēju! Es pat nezināju, ka tu rāpsies augšā!
- Melis! Aki vicināja cirvi pie Toraka potītēm.
Toraks izlocījās un, aizvēlies sānis, iespēra pa Aki cirvja
kātu. Ierocis izkrita jauneklim no rokas. Viņš izvilka nazi. Arī Toraks izvilka savējo, un viņi sāka riņķot viens otram apkārt.
Kamēr Toraks centās atcerēties visus cīņas paņēmienus, kurus bija mācījis tēvs un Finkedīns, sirds viņam dauzījās pret ribām.
Aki bez brīdinājuma metās uz priekšu. Taču viņš par mirkli nokavējās. Toraks iespēra ienaidniekam pa vēderu un tad ar dūri iesita pa rīkli. Aki aizrijies tvēra pēc Toraka kamzoļa. Atraisījās auklas un Aki to ieraudzīja. Zīmi uz Toraka krūtīm.
Laiks apstājās.
Aki palaida vaļā pretinieka kamzoli un kāpās atpakaļ.
Toraks stāvēja kā zemē iemiets.
Aki novērsa skatienu no tetovējuma un ielūkojās Torakam sejā. Zem sveķiem bija manāmi neizteiksmīgi vaibsti, kas bija sastinguši no apjukuma.
Taču viņš ātri atjēdzās. Ar vienu pirkstu, mērķēdams tieši pretiniekam starp acīm, Aki norādīja uz Toraku. Viņš ar plaukstu izdarīja sānisku cirtienu gaisā, un tādu žestu Toraks nekad agrāk nebija redzējis.
Pēc tam Aki pagriezās un aizskrēja.
Nonācis pie sava vienkoča, viņš droši vien bija īries ātrāk par bēgošu lasi, jo tad, kad Toraks vēlā pēcpusdienā beidzot sasniedza Kraukļu nometni, puisis no Mežakuiļu ģints to jau bija apmeklējis. Iebrāzies klajumā, Toraks no Kraukļu klusēšanas visu noprata.
Vienīgās skaņas bija žūstošo zārdu čīkstēšana un upes čalas. Tulls un viņa draudzene Luta, pie kuriem dzīvoja Toraks, skatījās uz viņu kā uz svešinieku. Vienīgi viņu dēls Deirijs, septiņas vasaras vecs puisēns, kas bija Toraka uzticams biedrs, metās pretim, lai viņu sveiktu. Taču tēvs viņu aizvilka atpakaļ.
Ar izspūrušiem matiem no ziemeļbrieža ādu būdas iznira Rena, un viņas seja no satraukuma zvēroja.
- Nu tad beidzot, Torak! Tā taču ir kļūda! Es visiem teicu, ka tā nav taisnība!
Viņai aiz muguras parādījās Aki, viņa tēvs, Mežakuiļu ģints vadonis, un Finkedīns. Kraukļu vadoņa seja bija drūma, un, šķērsodams lauci, viņš balstījās uz nūjas, taču balss viņam bija nosvērta kā vienmēr.
- Es par tevi devu vārdu, Torak. Es viņiem teicu, ka tas nevar būt.
Finkedīnam visi tik ļoti uzticējās. Toraks sevi nevarēja ciest.
Mežakuiļu vadonis palūkojās Finkedīnā.
- Vai tu gribi manu dēlu saukt par meli? viņš jautāja.
Vīrs bija līdzīgs Aki, tikai lielāks: tāda pati stūraina seja un sarkanas rokas.
- Kāpēc par meli? Finkedīns atjautāja. Būs gadījusies kļūda.
Mežakuiļu ģints vadonis sāka nomierināties.
- Es jau teicu, sacīja Finkedīns, ka puika nevar būt dvēseļēdājs. Un viņš to var pierādīt. Torak, novelc kamzoli!
-Ko? Rena vērsās pie tēvoča. Tu taču nedomā, ka…
Finkedīns viņu ar skatienu apklusināja. Un uzsauca Torakam:
- Žigli noskaidrosim šo pārpratumu!
Puisis paskatījās sejās cilvēkiem, kas pulcējās apkārt. Šie ļaudis bija viņu pieņēmuši, kad aizgāja bojā tēvs. Viņš šeit dzīvoja jau gandrīz divas vasaras un ziemas. Tie viņam bija sākuši uzticēties. Tagad tam visam ir beigas.
Toraks lēnām nolika zemē bultu maku un loku. Tad atraisīja jostu. Ausīs zvanīja. Pirksti neklausīja, it kā tie piederētu kādam citam.
Toraks noskaitīja lūgsnu Mežam un pārvilka pār galvu kamzoli.
Rēnai pavērās mute, bet pār lūpām nenāca ne skaņa.
Finkedīns sažņaudza dūrē nūju.
- Es taču jums teicu! iesaucās Aki. Trīszaru žebērklis, es jums teicu! Viņš ir dvēseļēdājs!
Kāpēc tu man nepateici? Finkedīns jautāja balsī, no kuras nobālētu pieaudzis vīrs.
- Es gribēju, Toraks stomījās, taču…
- Ko?
Puisis nokāra galvu.
Abi klajumā bija vieni. Mežakuiļu vadonis ar dēlu bija devušies savākt vienkopus savu ģinti, un uz tālīnām apmetnēm bija aizsūtīti ziņneši. Finkedīns, kas pirms Aki ierašanās kasīja ziemeļbrieža ādu, bija atkal ķēries pie darba: tā bija zīme arī citiem nesēdēt dīkā un atstāt Toraku viņa ziņā. Daži bija devušies medībās, bet citi augšup pret straumi ar žebērkļiem durt zivis. No Rēnas nebija ne miņas.
OTRĀ NODALA
Kraukļu nometne bija draudīgi klusa. Toraks redzēja briežādas kanoe, kas bija izvilkta krastā; uz kadiķa krūma žuva no zālēm siets zvejas tīkls. Visapkārt slējās bērzi ar spilgti zaļām jaunām lapām, un zeme bija klāta ar zilām vizbulītēm, dzeltenām strutenēm un sudrabainām zivju
zvīņām. Nekas neliecināja par to, ka tūdaļ pāri viņa galvai brāzīsies vētra.
Toraks vēroja, kā Finkedīns pārmet ādu pāri baļķim un to cieši nostiepj. Vēnas uz Kraukļu vadoņa apakšdelmiem bija pietūkušas, un viņa kustības, kas allaž mēdza būt nosvērtas, saspringtas.
- Ja vien tu man būtu to pateicis! Mēs būtu atraduši izeju, Finkedīns teica.
- Es domāju, ka tikšu no tā vaļā, pirms tu uzzināsi.
Toraks saprata, pēc kā tas izklausās: vieni meli tiek
slēpti ar citiem.
Finkedīns paņēma brieža ribu un ar īsiem, nikniem vilcieniem sāka skrāpēt taukus nost no ādas.
- Tu ienesi šo ļaunuma zīmi manā ģintī, viņš sacīja.
- Es taču negribēju! Finkedīn, tev man jātic! Es mēģināju cīnīties, taču viņu bija par daudz!
Kraukļu vadonis nometa skrāpi.
- Bet tu ar šiem satikiesl Tu biji viņiem nonācis pārāk tuvu!
- Man tas bija jādara! Šie bija sagūstījuši Vilku!
- Ak, attaisnojumu var atrast vienmēr! Finkedīna niknā balss lika Torakam pakāpties atpakaļ. Tu esi tieši tāds pats kā tavs tēvs! Es viņu brīdināju, lai nepievienojas tiem, taču viņš neklausīja. Teica, ka viņi gribot darīt labu, un viņš tos sauca par dziedniekiem pat tad, kad tie bija pievērsušies ļaunumam.
Finkedīns uz brīdi apklusa, bet tad turpināja:
- Galu galā viņš aizgāja bojā. Tāpat kā tava māte.
Toraks redzēja dziļās grumbas pie viņa lūpu kaktiņiem
un smeldzi niknajās, gaišzilajās acīs. Tā bija Toraka paša vaina. Viņš bija sāpinājis šo vīru, kuru vēlējās vienīgi mīlēt.
Kraukļu vadonis no jauna ķērās pie darba. Toraks spēja saost beigtā ziemeļbrieža smaržu un redzēja, kā pāri skrāpim veļas asiņaini tauki. Viņš iedomājās, kāda būtu sajūta, ja miesā iedurtos nazis, lai izgrieztu dvēseļēdāju tetovējumu.
- Es to dabūšu laukā, viņš sacīja. Rena teica, ka esot kāds īpašs rituāls.