- Es?
Viņš pieskārās savam vaigam, lai darītu zināmu, ka ir pamanījis tetovējumu uz Rēnas vaiga, kas liecināja par pirmo asiņošanu.
- Tu izskaties vecāka, viņš sacīja.
Meitene bija apmulsusi.
- Man riebjas dzīvot kopā ar Seiunu, Rena stāstīja. Viņa miegā griež zobus. Kad to izdzirdēju pirmo reizi, man šķita, ka kāds asina nazi. Un tas turpinās visu nakti.
Toraks savieba lūpas.
- Vai viņa arī smird?
- Kā trīs dienas veca maita.
Puisis plati pasmaidīja. Un pēkšņi viņš vairs nebija svešinieks.
Atgriezās Beils, kas izskatījās satraukts.
- Man vajadzēja noslēpt laivu jau agrāk, iespējams, viņa to jau ir pamanījusi.
- Lai ko tu arī darītu, Toraks sacīja, viņa drīz vien uzzinās to, ka tu esi šeit. Viņa zina visu.
Rēnai kļuva auksti.
- Bet ko viņa grib? Beils jautāja.
- Viņa vēlas pakļaut Ezeru, Toraks paskaidroja. Viņa grib, lai es palīdzu atrast pēdējo uguns opāla lausku. Vina vēlas valdīt.
- Kā viņa cer tevi piespiest palīdzēt? Rena vaicāja, juzdama, ka sāk trūkt elpas.
Toraks vilcinājās.
- Vai atceries oli, kuru es tev atstāju? Tas ir pie viņas.
Meitene aizvēra acis. No tā viņa bija baidījusies.
- Bet… es tomēr aizbēgu, Toraks bez pārliecības sacīja. Un es pieveicu dvēseļu slimību. Un, kad šī lika man iemiesoties odzē, es nepakļāvos.
"Pakļāvies gan," Rena pie sevis nodomāja. "Kraukļi mani pamodināja īstajā laikā." Taču skaļi viņa sacīja:
- Viņa tevi piespiedīs to darīt no jauna, Torak. Vai arī izdomās kaut ko citu. Viņa ir kā čūska. Sastapdama savā ceļā šķērsli, tā lien tam apkārt.
Toraks piecēlās.
- Tādā gadījumā mums jāatrod uguns opāls pirms viņas. Iesim! Pie vilkiem mēs jutīsimies drošāk.
Notikumi sekoja cits citam pārāk strauji, un Toraks visu nespēja aptvert.
Vispirms bēgšana no Sešru: laušanās caur niedrēm uz Mežu. Bailes jebkurā brīdī sajust lielā iecērtamies odzes indes zobus; bailes sastapties ar šīm visu redzošajām, visvarenajām acīm.
Un nu pēkšņi Rena un Beils.
Torakam vajadzēja priecāties, taču viņš bija pārāk apjucis. Rena bija tik ļoti pārvērtusies! Viņas lūpu kaktiņos kā bērzu sēklas joprojām rotājās vasarraibumi, taču sarkanā ģints piederības tetovējumu līnija darīja meiteni vecāku un svešādāku. Tas bija skarbs atgādinājums par to, ka dzīve ģintīs turpinājās bez Toraka, par to, ka cilvēki bez viņa varēja gluži labi iztikt.
Redzēt Renu kopā ar Beilu bija satraucoši. Toraks bija ievērojis, cik raiti šie abi kopsolī kājo pa Mežu. Viņš redzēja, kā Beils pabīda malā zaru, kas nolīcis ceļā Rēnas lokam, un juta sirdi sažņaudzamies greizsirdībā. Roņu puisis bija ieņēmis viņa vietu.
Taču izskatījās, ka Rena to neievēro. Viņa gribēja zināt visu, ko Sešru bija teikusi un darījusi, kad Toraks bija kopā ar burvi pie avota, un viņa klausījās ar to saspringto uzmanību, kas viņu pārņēma medību laikā.
- Viņa izdomās, kā tevi piesaistīt, Rena sacīja. Ja vien mēs zinātu, ko viņa perina!
Beils nolūkojās, kā uz priedes zara nosēstas Rips.
- Toraks varētu iemiesoties krauklī un to noskaidrot, jauneklis ierosināja.
- Esmu par to domājis, Toraks teica, taču es nevaru. Tālajos Ziemeļos es apsolīju vējam, ka nekad vairs nelidošu.
- Kā gan viņa smietos, ja to zinātu, Rena rūgti sacīja.
Kad viņi sasniedza ūdensrožu ezeriņu, sāka jau krēslot. Norā pie midzeņa valdīja klusums.
Toraks divreiz aprauti ierējās. "Es esmu šeit!"
- Viņi ir aizgājuši, puisis neticīgi sacīja. Bars ir devies projām.
Rena stāvēja, iespiedusi dūres sānos, un skatījās apkārt.
- Uz kurieni viņi būtu varējuši mazuļus aizvest?
Toraks mirkli apdomājās.
- Kad tie ir paaugušies, bars tos nogādā jaunā vietā un māca medīt, viņš nopūtās. Jā, droši vien tas tā ir.
- Vai tas ir tālu? Beils jautāja saspringtā balsī.
- Varbūt viņi skrējuši visu dienu, bet, iespējams, jaunais midzenis ir vēl tālāk.
- Tātad vilku uz šīs salas vairs nav, Rena lēsa.
- Jā, Toraks bija ar viņu vienisprātis. Taču Vilks pie manis noteikti atgriezīsies vai arī mēs viens otru atradīsim sagaudojoties…
- Torak! Beils viņu pārtrauca. Vai tad tu nesaproti, ko tas nozīmē? Ja vilki ir pametuši salu, tas nozīmē, ka…
- Jā, sarunā iejaucās Odžu burve. Tieši to tas no zīmē.
TRĪSDESMIT PIRMĀ NODALA
Tā ar sakrustotām kājām sēdēja uz akmens bluķa virs midzeņa un vēroja viņus ar izsmējīgu, šķību smīnu.
- Vilku nav, viņa pavēstīja Torakam. Es šos aizsūtīju projām.
- Neklausies viņā, Rena ieteica.
- Kādēļ? Ko gan ļaunu es varu nodarīt? Odžu burve jautāja, nenovērsdama skatienu no Toraka. Jūs esat trīs, bet es tikai viena, turklāt man nav ieroču.
Viņas balss bija glāsmaina kā ūdens, kas plūst pāri akmenim, un puisim radās sajūta, ka Sešru sarunājas tikai ar viņu: it kā šajā tveicīgajā, smacīgajā mijkrēslī atrastos vienīgi viņi divi vien.
- Nav ieroču, viņa atkārtoja. Man nav pat naža.
Toraks juta, kā viņam starp lāpstiņām tek sviedri. Viņš
uzmeta skatienu draugiem. Beils stāvēja kā sasiets, aizmirsis par cirvi, kuru turēja rokā. Rena tvēra pēc loka un bultas, taču netēmēja.
- Nav pat naža, Odžu burve atkārtoja vēlreiz, likdama Torakam no jauna pievērsties viņai.
Uz Sešru krūtīm ritmiski cilājās dziedniecības augu kulīte. Dziestošajā gaismā viņas acis bija melnas un nekustīgas kā čūskai.
- Tu mani piemānīji, viņa teica Torakam. Tu mani piekrāpi un aizbēgi. Man šķita, ka tu esi drosmīgāks.
Toraks svārstījās.
- Tu nevari mani piespiest sev sekot, viņš izmocīja.
- Protams, varu.
Burve pieskārās kulītei. Tu zini, ka varu. Man pieder tavs akmens, kas ietverts zaļā māla čūskas gredzenos. Tu nespēj man pretoties!
- Neklausies viņā! Rena noņurdēja vēlreiz.
- Tad šī ir Rena, Sešru sacīja un, atliekusies atpakaļ un atbalstījusies uz plaukstām, ar patiku meiteni novērtēja. Kas par mazu lapsiņu! Tu viņam palīdzēji turēties man pretim, vai ne? Tev droši vien maķenīt ir ķēriens uz burvestībām, viņa mirkli paklusēja, bet tad turpināja: Skaidrs, ka ir! Un mēs abas zinām, kāpēc.
Rena ar trīcošām rokām ievietoja loka stiegru bultas gropē.
Toraks satvēra viņas apakšdelmu.
- Rena, nē!
- Tu nedrīksti, viņa nav apbruņota! iesaucās Beils.
Sešru iesmējās, un kļuva redzams viņas baltais kakls.
- Ak, viņa taču nešaus! Viņa nespēj. Vai ne, Rena?
Drebēdama no matu galiņiem līdz papēžiem, meitene
nolaida loku.
- Es zināju, ka viņa nespēs, Odžu burve nicīgi sacīja. Viņa pavērsa skatienu pret Beilu. Nogalināt neapbruņotu sievieti… kurš gan to spētu? Vai tu?
Viņas skaistums notvēra jaunekli kā tīklā, un cirvis izslīdēja viņam no rokas.
- Tā jau domāju, Sešru teica. Tā rīkotos tikai vārgulis, taču tu neesi vājš. Tu esi Roņu ģints mednieks. Tu esi spēcīgs.
Beils sasparojās un, it kā vēlēdamies izvēdināt plaušas, dziļi ievilka elpu. Taču viņa rokas palika ļengani karājamies gar sāniem.
Odžu burve novērsa no jaunekļa skatienu, un Toraks no jauna sajuta tā spēku. Tas bija tāpat kā skatīties saulē.