- Neskaties uz viņu, Rena pamācīja. Neklausies viņā!
Toraks sažņaudza naža spalu tā, ka kļuva balti pirkstu kauliņi. Šis nazis bija piederējis viņa tēvam. Tēvam pietika spēka pretoties dvēseļēdājiem. Tā pietiks arī Torakam.
- Es neiešu tev līdzi, viņš beidzot paziņoja, un nepalīdzēšu meklēt uguns opālu.
- Nē, tu to darīsi, Sešru sacīja, un viņas lūpas pavērās nedzirdamos smieklos. Kad uzzināsi patiesību, palīdzēsi!
- Nē.
- Redzi, viņa turpināja, it kā Toraks neko nebūtu teicis, es varu tevi piespiest atstāt draugus atšķirt tevi no tava mazā, drošā ganāmpulka tikpat viegli kā uzsist knipi.
- Nē, puisis nočukstēja.
- Viņa melo, Rena sacīja dīvainā, lūdzošā balsī. Lūk, ko viņa dara, Torak, viņa melo! Viņa mūs cenšas pārliecināt par to, ko nav darījusi. Netici nekam, ko viņa saka!
- Kaut ko jau tu spēj, Sešru vērsās pie Rēnas ar indīgu pieskaņu balsī. Mēs abas to zinām, vai ne, Rena? Tomēr jāteic, esmu pārsteigta par to, ka tu viņam neesi pastāstījusi. Ja viņš ir tavs draugs un tu rūpējies par viņu tāpat, kā viņš gādā par tevi, un viņš gādā, patiešām gādā… Nepastāstīt šādas lietas! Tāda kļūda! Bet, viņa viltīgi piebilda, tu jau zini, ka tā bija kļūda. Vai ne, Rena?
Toraks redzēja, ka meitenes seja ir kļuvusi balta kā krīts.
- Rena! viņš uzrunāja draudzeni. Kas noticis? Viņas acis bija melnas kā akači un sejas izteiksme -
neizdibināma.
- Es gribēju tev pateikt, Rena sacīja neskanīgā balsī. Taču nespēju… Nekad neatradās piemērots brīdis.
Toraka sirdij sāka pielavīties vēsums.
- Ko pateikt?
- Vai tad tu vēl neesi uzminējis? Sešru jautāja, paliekusies uz priekšu un skatīdamās uz Toraku ar nekustīgām acīm kā čūska, kas lenc laupījumu.
- Ko uzminējis? puisis nesaprata. Rena, ko tas nozīmē?
Sešru smaidīja savu līķa smaidu.
- Pastāsti viņam, Rena. Pastāsti!
Meitene atvēra muti, taču pār lūpām nenāca ne skaņa.
- Ko lai viņa stāsta? Toraks iekliedzās. Odžu burve aplaizīja melnās lūpas un nošņāca:
- Viņa ir mana meita!
TRĪSDESMIT OTRĀ NODALA
R ena vēlējās, kaut Toraks ko pateiktu vienalga ko -, taču puisis tikai stāvēja un viņā skatījās. Un tāpēc viss bija vēl sliktāk.
- Es gribēju tev pastāstīt, meitene taisnojās. Taču nekad neradās piemērots brīdis.
Izskatījās, ka Toraks būtu saņēmis spērienu pakrūtē. Rēnai šķita, ka draugs viņu nepazīst.
Viņa sacīja:
- Sākumā es tev to nevarēju atklāt. Tu nekad negribētu ar mani draudzēties.
- Divas vasaras, Toraks klusi teica. Tu to no manis slēpi veselas divas vasaras.
Rēnai kļuva salti: tas bija visaptverošs iekšējs aukstums ļaunāks par drebuļiem.
- Es cerēju varbūt tu pats uzminēsi. Kad biji iemiesojies alnī. Un odzē. Man šķita, ka tu dusmosies.
- Nē. Tu to biji pārāk labi noslēpusi.
Rena notrīsēja.
- Tu… tu no manis arī šo to slēpi, viņa stomījās. Tu nepastāstīji par dvēseļēdāju tetovējumu. Taču es to tik ļoti nepārdzīvoju. Es sapratu.
- Es par to klusēju divus mēnešus. Nevis divas vasaras. Toraks pagāja pāris soļu tālāk, tad pagriezās un ielūkojās meitenei sejā. Viņa seja bija bāla. Lūpas bija kļuvušas pelēcīgas. Kad pirmoreiz tevi satiku, viņš teica nogurušā balsī, es jutu, ka kaut kas ar tevi nav kārtībā. Es tev neuzticējos. Viņš mirkli klusēja, bet tad turpināja: Izrādās, ka man bija taisnība.
- Kā tu tā drīksti runāt? Rena iekarsa. Skaidrs, ka tu vari uz mani paļauties!
Toraks neticīgi papurināja galvu.
- Veselas divas vasaras. Es biju tavs draugs, bet tu man meloji katru mīļu dienu.
- Tu joprojām esi mans draugs! viņa iesaucās. Es vēl aizvien esmu tā pati Rena! Tā pati meitene!
Starp viņiem iesoļoja Beils.
- Torak! Rena nekad nav gribējusi tevi sāpināt.
- Ko tu vari zināt? puisis atcirta. Neiejaucies, šī nav tava darīšana!
- Torak, lūdzu! Rena iesaucās. Es zinu, ka man vajadzēja tev pastāstīt…
- Liec man mieru! Puiša seja raustījās. Es vairs nekad negribu tevi redzēt! Pazūdi!
Viņa pagriezās un aizskrēja.
- Rena, atgriezies! Beils iekliedzās. Nē! Torak! Neaizej arī tu! Rena! Mums jāturas kopā! Tieši to jau viņa vēlas!
Rena lauzās caur ērgļpapardēm bez sajēgas, kurp viņa dodas. Skriedama viņa pamanīja, ka Odžu burves uz akmens vairs nav. Tā viņus bija izkliedējusi tieši tā, kā tika solījusi, tik viegli kā uzsitot knipi.
Toraka vienīgā vēlēšanās bija palikt vienam. Viņš dzirdēja, kā aiz muguras zem Beila kājām lūst zari, taču Roņu jauneklis tumšajā Mežā nespēja viņam turēties līdzi un drīz vien atpalika.
Beidzot Toraks sasniedza krastmalu un viņam nācās apstāties. Niedres slējās biedējoši klusas un atgādināja pīķu biezokni. Viņš tās gandrīz nemanīja. Nakts bija karsta un rāma, un Torakam lija sviedri, taču viņš trīcēja no aukstuma.
Prātā uzpeldēja pagātnes ainas. Rēnas ķēriens uz pesteļošanu. Viņas nevēlēšanās ar to nodarboties. Atteikšanās paskaidrot, kāpēc viņai nepatīk burvestības.
Abas ar Odžu burvi pat bija līdzīgas! Tā pati bālā āda un smalkie, glītie vaibsti. Kāpēc gan viņš to nebija ievērojis agrāk?
Taču visvairāk sāpēja tas, ka Rena to tik ilgi bija slēpusi. Ka viņa bija spējīga uz šādām blēdībām. Tas viņu padarīja par citu cilvēku par tādu, kuru Toraks nepazina. Un tas bija vissliktākais, jo nozīmēja to, ka viņš ir zaudējis draudzeni. Toraks atkal bija palicis viens kā toreiz, kad aizgāja bojā tēvs.
"Nē," viņš nodomāja, "tu neesi viens. Tu nekad nebūsi vientuļš, kamēr vien tev ir Vilks."
Vilks nekad nemeloja. Viņš to neprata.
Atgāzis galvu, zēns sāka gaudot. "Nāc pie manis, barabrāli! Tu man esi vajadzīgs!" Neņemdams vērā Odžu burvi, viņš aizvēra acis un kaucienos ielika visas savas sāpes un vientulību.
No sākuma nekas nebija dzirdams. Pēc tam atskanēja tikko dzirdama atbilde.
Vismaz Torakam šķita, ka gaudo Vilks, taču skaņas plūda no tālienes un bija nesaprotamas. Varbūt tas bija kāds cits vilks. Iespējams, ar barabrāli tam nebija nekāda sakara.
Zēns dīki staigāja gar Ezera krastu.
Pēc laika viņš atjēdzās sēžam salas dienvidu malā un skatāmies pāri ūdens klajam. Toraks neaptvēra, kā tur nokļuvis. Viņš zināja vienīgi to, ka ir ļoti, ļoti noguris.
Tālu dienvidos bija saskatāmas Ūdru apmetnes ugunis; tuvāk rietumu pusē viņš pamanīja mirgojam vēl citus ugunskurus. Puisis apjucis prātoja, ko tie varētu nozīmēt. Varbūt ģintis dzinās viņam pakaļ? Toraks nespēja sevi piespiest par to uztraukties.
Pa Ezeru pie viņa slīdēja kāda ēna. Toraks nespēja sakopot spēkus, lai slēptos. Vienā rokā satvēris cirvi, viņš piecēlās.
Lai kas bija nepazīstamais, tas pārvietojās prasmīgi un virzījās uz Toraka pusi piesardzīgi un klusi kā līdaka.
- Torak! Kāp iekšā! no tumsas atskanēja Beila klusinātā balss.
Toraks nekustējās.
- Torak! Nāc! Odžu burve var atrasties it visur! Un, spriežot pēc šiem ugunskuriem, tevi vajā puse no visām ģintīm!
Toraks joprojām nekustējās, un Beils nopūtās.
- Es zinu, ka tev ir grūti, taču mums nav laika! Mēs dosimies uz ziemeļu piekrasti, kur viņi neiedrošināsies parādīties. Pēc tam mēs sameklēsim Renu.