- Nē, Toraks tiepās. Dari, kā tev tīk. Man jāatrod Vilks.
• Vilks tevi pats atradīs, taču Rena kaut kur klīst viena, un šī… šī briesmone var uzglūnēt jebkurā vietā!
- Man vienalga.
- Nav vis. Ja ar Renu kaut kas atgadīsies, tu sev nekad to nepiedosi tāpat kā es. Bet tagad rausies iekšā!
Vilks soļoja pa kalna kori, un virs galvas viņam spīdēja lielā-baltā-acs.
Kamēr vēl bija gaišs, viņš sev teica, ka viss ir kārtībā: mazuļi bija nogādāti jaunajā vietā, un Vilks varēja skriet atpakaļ, lai atvestu pie bara Slaiko Bezastaini. Bet tad viņš tālumā izdzirdēja barabrāļa izmisīgo gaudošanu.
To bija saklausījuši arī citi vilki, taču, viņam par vilšanos, tie tik tikko pakustējās. Vilcēni, noskrējušies līdz pārgurumam, gulēja cits citam virsū, bet pieaugušie, ceļojuma nogurdināti, bija izstiepušies visā garumā un miegā smilkstēja. Slaikais Bezastainis bija viņu draugs, nevis barabrālis kā Vilks.
Tas Vilkam darīja raizes. Viņš gribēja, lai visi ir kopā, kā tas bija uz salas.
Aiztecējis pie Tumšā Kažoka, viņš to apošņāja un nolaizīja tai purnu. Vilcene pacēla galvu un pakulstīja asti, bet tad no jauna novēlās uz sāniem. Drīz vien viņas ķepas miegā sāka raustīties.
Sajutis Vilka satraukumu, pamodās bara vadonis.
Vilks pieglauda ausis un paluncināja asti, tādējādi atvainodamies par to, ka dodas projām. Pēc tam viņš aizlēkšoja lejup pa nogāzi.
Atrasties kustībā bija tīkami. Viņš steidzās atpakaļ uz veco midzeni, lai atrastu Slaiko Bezastaini. Pēc tam viņš to pavadīs pie bara un viss atkal būs kārtībā.
No pelēko puķu pieskārieniem viņa kažokam un no snaudošo koku saldenās elpas Vilks uz brīdi aizmirsās, taču tā viņa daļa, kas allaž palika modra, pamanīja, ka tumsa smaržo asāk un skaņas ir griezīgākas nekā parasti. Vilkam sabozās spalva un iekņudējās ķepu spilventiņi. Pērkongrāvējs bija nemierīgs. Tuvojās vētra.
Sasniedzis līdzenāku pamatu zem kājām, Vilks palēnināja soli. Viņš saoda suņus. Daži bija pazīstami, bet vairākums ne. Turēdamies aizvēja pusē, Vilks aizlavījās garām bezastainu lielajiem midzeņiem, kas drūzmējās pie lielā ūdens kā sumbru bars. Cik daudz bezastainu! Tur bija tādi, kas smaržoja pēc mežakuiļiem, kraukļiem un pat pēc vilkiem, taču Vilkam nebija laika apstāties, lai izpētītu tuvāk.
Ticis garām midzeņiem, viņš pielika soli un līkumoja starp niedrēm pa senām takām, kas bija zināmas vienīgi vilkiem un slēpņļaužiem. Lēkšodams viņš dažus no tiem bija manījis: tie bija klusi un nedroši. Vilks neņēma tos vērā, un tie vinu neaiztika.
Beidzot viņš sasniedza noru pie vecā midzeņa, un pēkšņi viss bija slikti, slikti, slikti. Lauce smirdēja pēc Cūskasmēles!
Vilks saoda, ka tur ir bijis Slaikais Bezastainis un, viņam par pārsteigumu, arī baramāsa, un tēviņš ar gaišo spalvu uz galvas, kas bija viņu draugs. Taču viņi bija ķīvējušies! Vilks saoda niknumu, sāpes un gaužas skumjas. Viņš saoda arī Cūskasmēles biedējošo prieku.
Vēja brāzma pamodināja bērzus, un Vilks tālumā sadzirdēja gaudošanu. Tur vilki priecājās par to, ka atraduši drošu patvērumu mazuļiem.
• Vilks pacēla purnu, lai pavēstītu, ka atgriežas, taču pēkšņi pārdomāja.
Viņš apjēdza skaudro patiesību. Tā sāpināja vairāk nekā asi zobi, kas plosa sānus. Vilkam nevar būt divu baru.
Tagad viņš saprata to, ka Slaikais Bezastainis nevar pievienoties baram, jo viņš tam nebija domāts. Viņš bija domāts, lai cīnītos pret sliktajiem bezastainiem, tāpat kā Vilka uzdevums bija medīt dēmonus.
Vilka sirdī zobus iecirta sāpes. Viņam nebija lemts skriet kopā ar baru un mācīt kucēnus spēlēt spēli "Noķer lemingu". Slaikais Bezastainis Vilku bija izglābis, kad tas bija maziņš, un vēlāk viņš tika pieveicis lielo aukstumu un paglābis Vilku no ļaunajiem bezastainiem. Slaikais Bezastainis bija viņa barabrālis. Vilkam nevar būt divu baru.
Kāds ieknāba Vilkam astē.
"Atjēdzies!" ķērca kraukļi.
Vilks slinki kampa pretim un putnus padzina.
Kraukļi apsēdās uz klints, bet pēc tam nolaidās lejā un turpināja Vilkam pielavīties. Tagad, kad putni bija viņu atraduši, tie nedomāja likties mierā.
Kraukļiem bija taisnība.
Norijis bēdas, Vilks skraidīja šurpu turpu un centās
atšķetināt samudžinātās smaržas. Drīz vien viņš atrada
» >
Slaikā Bezastaina aromātu un sekoja tam uz Mežu.
Viņš nebija tālu skrējis, kad nonāca pie lielā ūdens. Vilks saoda zivju suņus un priežu asinis, un bezastaini ar gaišo spalvu uz galvas. Viņš apsēdās krastā un sāka smilkstēt. Slaikais Bezastainis kopā ar draugu bija aizbraucis peldošajā ādā. Šīs ādas nebija dzīvas reiz Vilks vienu bija pagaršojis -, tomēr tās peldēja ātrāk par zivīm. Panākt Slaiko Bezastaini bija bezcerīgi. Viņš bija tālu projām.
Vilks no jauna pārbaudīja apkārtni. Šoreiz viņš saoda baramāsu. Jā. Tagad viņš zināja, kas darāms!
Ja viņš atradīs baramāsu, tad ilgi nebūs jāmeklē arī Slaikais Bezastainis. Tie vienmēr turējās kopā.
TRĪSDESMIT TREŠĀ NODALA
R ēnai bija vienalga, uz kurieni skriet. Viņu bezkaislīgi vēroja tumšas priedes, bet kadiķi ķērās drēbēs, cenzdamies gausināt gaitu. Viņa turpināja skriet.
Prātā atbalsojās Toraka balss: "Pazudi es vairs nekad negribu tevi redzēt!" Viņa seja… Toraks izskatījās ierāvies sevī kā vilks, kas laiza ievainojumus.
To bija nodarījusi viņa. Tā bija Rēnas vaina.
Meitene sadzirdēja ūdenskrituma dārdus un atjēdzās pie šauras niedru joslas, aiz kuras slējās vizoša klints siena.
Viņa sažņaudza dūres. Kaut kur tur augšā tupēja sieviete, kas bija izpostījusi gan tēva, gan viņas dzīvi, kas bija uzkrāvusi uz Rēnas pleciem nevēlamus spēkus un nolaupījusi viņai vienīgo draugu pasaulē.
Lēkdama no ciņa uz cini, meitene tuvojās klints pakājei, kur, staipīdama kaklu, apstājās. Viņa varētu uzrāpties augšā un ieskatīties Odžu burvei acīs, bet varbūt tā to vien gaidīja. Iespējams, tā bija izlikusi kādas lamatas un vēlējās Renu noķert, vienalga dzīvu vai mirušu.
Viņa iekliedzās, pagriezās un bēga.
Meitene uzgāja taku, kas veda uz Ezera ziemeļu krastu. Viņa nebija tālu tikusi, kad sajuta sev pievērstu skatienu un spēji pagriezās.
- Beil? viņa čukstēja. Torak?
Klusums. Neviens viņai nesekoja. Viņa atradās vecajā vietā, kur bija nonākusi, pirms satika Toraku. Viena bez draugiem.
Beidzot vina sasniedza mazu līcīti, kas vasaras naktī mirgoja tumši zils. Vēja un lietus izbalinātas, krastā gulēja no ūdens izskalotu baltu koku kaudzes. Līci sargāja trīs stabi. Tiem bija kroplīgas māla galvas, un to baltās acis vērās pāri Ezeram. Sargu spēks radīja tikko dzirdamu, augstu skaņu, un meitene pieskārās ģints aizbildņa spalvām. Viņa nepamanīta aizlavījās stabiem garām.
Līča austrumu malā, kuru no stabiem aizsedza priedes, viņa atrada seklumā piesietu mazu briežādas laiviņu. Varbūt tā piederēja Odžu burvei? Rēnai bija vienalga.
Viņa žigli atraisīja laivu un ielēca iekšā. Smailīte sašūpojās, bet Rena iemērca ūdenī airi un devās projām. Viņai nebija padoma, uz kurieni braukt, vienkārši vajadzēja kaut ko darīt.
Kaut kas lika meitenei paskatīties atpakaļ.
Krastā, viņu vērodama, stāvēja Odžu burve.
Renu pārņēma bailes. It kā noķerta neredzamā tīklā, viņa apgrieza laivu, un abas pāri ņirbošajam ūdens klajam ieskatījās viena otrai sejā.
- Ko tu gribi? meitene jautāja, nevarēdama ciest savu drebošo balsi.