- Torak, es mirstu, tētis dvesa. Ap saullēktu es būšu pagalam.
Tēva kalsno, iedegušo seju bija pārvērtušas sāpes. Zēns redzēja mazītiņus, tumšsarkanus asinsvadus un apbrīnojami melnas acu zīlītes.
- Samaini nažus, tēvs pavēlēja.
Toraks bija pārsteigts.
- Tikai ne tavu nazi! Tas tev būs vajadzīgs!
- Tev tas noderēs vairāk.
Toraks ar nažiem negribēja mainīties. Tās tad arī būtu beigas. Taču tēvs viņā lūkojās tik cieši, ka iebilst nebija iespējams…
- Ak, tēt! zēns nočukstēja.
Uguns opāls gulēja viņa plaukstā dedzinoši auksts. Toraks lūkojās tā ugunīgajā, pulsējošajā sirdī.
Akmeni pārklāja Beila brūnā plauksta, un burvība izgaisa.
- Torak! Noslēp to!
Puisis mirkšķināja acis.
- Viņa to pamanīs! Beils nošņāca. Noslēp to!
Atjēdzies no pārsteiguma, Toraks ielika uguns opālu
atpakaļ vietā un apsaitēja naža rokturi ar savu pieres apsēju. Tikai tad, kad tas bija pienācīgi noglabāts, viņi iedrošinājās uzelpot.
Beidzot Beils jautāja:
- Kā gan mēs to iznīcināsim?
Toraks sarauca uzacis. Kā gan viņš varēja domāt par šāda skaistuma iznīcināšanu?
- Torak! Kā gan?
Beilam, protams, bija taisnība.
- Tas jāapglabā, Toraks teica aizlūzušā balsī. Bet tikai zemē vai akmenī. Un… viņš apklusa.
- Ko? Beils vaicāja.
- Tam blakus jāapglabā dzīvība. Citādi tas nenomierināsies.
Viņi baidījās ieskatīties viens otram acīs.
Toraks domāja par Renu kā viņa Tālajos Ziemeļos bija gatava ziedot dzīvību, lai tiktu iznīcināts uguns opāls. Viņš prātoja par to, vai pats spētu rīkoties tik drosmīgi.
Toraks atcerējās neskaitāmās reizes, kad Rena, lai palīdzētu viņam, bija gatava likt dzīvību uz spēles.
Pēkšņi Reka skaļi ieķērcās, un abi kraukļi, sparīgi vēcinādami spārnus, pacēlās gaisā.
Toraks pielēca kājās.
- Klau! Beils nočukstēja. Tur pie ezera kāds ir!
Toraks, sasprindzinājis dzirdi, saklausīja klusus šļakstus. Izklausījās, ka kāds klupdams krizdams rāptos laukā no Ezera pēc tam kļuva dzirdami lempīgi soļi.
Sažņauguši rokās nažus, viņi lavījās starp kokiem.
Divdesmit soļus tālāk ēnainā alkšņu pudurī kaut kas kustējās.
Nepazīstamais grīļīgi izslējās visā augumā, un Beils sagrāba Toraka roku. Svešinieka locekļus un slapjos matus klāja ūdenszāles.
Beils ar bālām lūpām pagriezās pret Toraku
- Kas tas ir?
Toraks ievēroja būtnes bālās rokas, kas bezspēcīgi nokarājās tai gar sāniem. Uz plaukstas locītavas viņš pamanīja pīlādžogu aproci. Puisis piecēlās.
- Tā ir Rena, viņš teica.
TRĪSDESMIT PIEKTĀ NODALA
Rena redzēja, kā tie, saukdami viņas vārdu, skrien uz krastmalu. Meitenei saļodzījās ceļgali, un viņa sabruka. Beils satvēra Renu aiz pleciem. Toraks paņēma loku un bultu maku.
- Tas tuvojas! viņa elsoja.
Renu sagrāba klepus lēkme, un viņa izvēma Ezera rāvaino ūdeni.
- Kur tu biji? Beils prašņāja.
Viņa centās atbildēt, taču klepus nemitējās. Nebija laika aprakstīt briesmīgo mirkli, kad viņai parādījās tuvojošās nelaimes vīzija, stāstīt par neprātīgajiem centieniem brīdināt ģintis un par to, kā laiva darīja visu griezās, šūpojās un beidzot pārmeta Renu pār bortu -, lai viņas plāni neizdotos. Un tagad Beils, neko nezinādams par gaidāmo postu, bija nometies viņai blakus uz ceļiem, bet Toraks tikmēr ar zāles kumšķi slaucīja viņas loku un vairījās ieskatīties Rēnai acīs.
- Tagad tu esi drošībā, Beils mierināja.
- Neviens nevar justies drošs! Viņa satvēra jaunekļa roku. Klausieties! Tuvojas plūdi!
Abi puiši skatījās uz Renu.
- Ledus upe, viņa dvesa. Visu pavasari tā krāja izkusušā ledus ūdeni! Tāpēc ledus siena bija tik zila, tāpēc Ezers sāka izžūt! Rena no jauna sāka klepot. Tāpēc es nepārstāju redzēt dvīņus. Divi ezeri, vai saprotat? Šis un vēl viens aiz ledus sienas. Sešru nozaga svēto mālu un padarīja Ezeru slimu. Tuvojas vētra, un Pasaules Gars gatavojas sadragāt ledu! Plūdi iznīcinās mūs visus!
Rena pagriezās pret Toraku.
- Lai ko tu par mani domātu, tev man jātic! Tev jābrīdina Ūdri! Aizved tos uz kalniem, vai arī viņiem nav izredžu palikt dzīviem!
Joprojām neskatīdamies viņai acīs, puisis nolika zemē loku.
- Šeit nav tikai Ūdri.
- Ko tu ar to gribi teikt?
- Rietumkrastā deg ugunskuri, Beils paskaidroja. Droši vien Mežakuiļu ģints dzenas pakaļ Torakam. Varbūt arī citas.
Meitene iekoda pirkstu kauliņos.
- Kraukļi. Finkedīns būs devies meklēt mani. Viņi visi noslīks!
Toraks vērsās pie Beila:
- Mēs ņemsim smailīti. Tā mēs pie viņiem nokļūsim visdrīzāk.
Jauneklis pamāja ar galvu.
- Taču, lai ātrāk tiktu uz priekšu, mēs nebrauksim visi; turklāt Rēnai tas nav pa spēkam.
- Ir gan! meitene iesaucās.
- Nav vis, Beils teica. Tad viņš sacīja Torakam: Šī nogāze nav pārāk krauja, es viņu uzvēdīšu augšā, kur mēs būsim drošībā. Bet tu ņem laivu. Brīdini ģintis.
- Lai es sēstos tavā laivā? Tu nekad neesi ļāvis nevienam…
- Torak, Beils viņu pārtrauca. Šī tev ir iespēja pierādīt, ka tu neesi dvēseļēdājs!
- Ja vien tie vispirms nepagūs viņu nošaut, Rena piebilda.
Toraks vinu nenēma vērā.
Pēc neilga brīža Beila laiva šūpojās ūdenī un Toraks bija gatavs braukt, taču pēkšņi viņš izlēca no smailītes un aizskrēja atpakaļ pie Rēnas. Zēns noraisīja nazi kopā ar maksti un iespieda to meitenei rokās.
- Paglabā to, viņš nomurmināja.
- Bet tas ir tavs, tev tas noderēs!
- Nav laika skaidrot, Beils tev izstāstīs. Pametis skatienu pār plecu, Toraks piebilda: Sešru grib iegūt savā varā gan mani, gan uguns opālu, taču abus viņa nedrīkst dabūt!
&
Kamēr Toraks smailītē traucās pāri ūdeņiem, Pasaules Gars dienas gaismu pārvērta par krēslu. Ierūcās pērkons. Gaiss brīdinoši sprakšķēja. Jebkurā mirklī varēja sākties plūdi.
Toraks iztēlojās, kā Meža un Ezera iemītnieki cenšas paglābties. Aļņi, brieži un zirgi meklē patvērumu kalnu korēs; bebri un ūdri, cik spēka, drāžas augšup pa nogāzēm; vāveres un caunas glābjas stiprākajos ozolos. Pat zivis slēpjas Ezera dibenā.
Bet vilki? Droši vien tie bija nelaimi jau nojautuši un tāpēc pametuši salu. Toraks cerēja, ka tie būs mazuļus uzveduši pietiekami augstu un kopā ar viņiem ir Vilks.
Austrumu pusē mutuļoja negaisa mākoņu vāli. Drīz vien zibens satrieks ledus sienu un izlaidīs brīvībā trakojošu ūdens gūzmu. Toraks ar gara acīm redzēja, kā plūdi aprij Ezeru: noposta salas, aizskalo Ūdru apmetni un visu citu savā ceļā.
Vējš pieņēmās spēkā, bet viņš turpināja airēt. Kad puisis sasniedza rietumu piekrasti un piestāja krastā tikai nedaudz uz dienvidiem no Cirvjupes iztekas, viņa spēki gandrīz bija galā. No laivām un cilvēkiem nebija ne vēsts. Vējā gandrīz līdz zemei locījās vienīgi niedres.
Atstājis smailīti krastā, Toraks paugura pakājē ieslīdēja biežņā. Koki vaidēja un gainīja viņu atpakaļ. Puisis zināja vienīgi to, ka nogāze var būt kā nosēta ar medniekiem, kas viņu neizlaiž no acīm, bet viņam bija vienīgi cirvis. Pret bultām un pīķiem no tā bija maz jēgas.
Zēns bija nomocījies, un drīz vien viņam nācās apstāties, lai atvilktu elpu. Viņš prātoja, uz kuru pusi doties, kad kaut kas izlēca no kadiķu krūmiem un notrieca Toraku no kājām.