Tagad, vairs nebūdams izraidītais, viņš cerēja, ka atkal varēs būt kopā ar Renu un Vilku, taču, iespējams, viņš kļūdījās. Kopš plūdiem Vilks nebija rādījies nometnes tuvumā, un, kas attiecās uz Renu, nepateiktie vārdi starp viņiem radīja lielu neveiklību.
Un tagad Finkedīns viņu veda pa aļņu taku un pat nepaskaidroja uz kurieni. Kraukļu vadonis, atspiezdamies pret nūju, gāja ātri, un uz viena pleca viņam karājās jēlādas kule.
Viņi nebija tālu tikuši, kad Finkedīns apstājās. Nolicis nešļavu zem lazdas, viņš lika Torakam apgulties.
Puisis bija neizpratnē.
Man jāizlabo tavs tetovējums, Finkedīns paskaidroja. Tu nevari visu atlikušo dzīvi pavadīt ar izraidītā zīmi pierē.
Toraks par to tika prātojis jau agrāk, taču tagad viņš bija nobijies.
- Vai tu gatavojies to izgriezt?
- Nē, Finkedīns atbildēja. Apgulies!
Toraks nogūlās uz muguras un nolūkojās, kā Kraukļu vadonis no kules izņem kaula adatu, mazu briežraga tetovējamo āmurīti, galodiņu un briežādas aizsaini. Kad viņš to attina, izrādījās, ka tur ir okera gabali, baltais ģipsis un zaļais šūnakmens.
- Es aizsūtīju Beilu atrast zilo mālu, viņš sacīja, it kā Toraks no tā visa kaut ko saprastu. Bet tagad guli mierīgs.
Ievietojis adatu āmurā, Finkedīns starp īkšķi un rādītājpirkstu izstiepa Toraka pieres ādu un, laiku pa laikam noslaucīdams zēnam asinis, sāka ātri durstīt, lai izveidotu glītu tetovējumu.
Sākumā tas bija ļoti sāpīgi. Pēc tam vienkārši sāpīgi. Lai aizmirstu sāpes, Toraks pievērsās lazdai. Rieksti joprojām bija zaļi, taču vāvere jau sparīgi ievāca barības krājumus un šad tad pārtrauca savu nodarbošanos, lai pavērotu svešiniekus.
Pēc brīža Toraks paraudzījās uz Finkedīnu.
Uz savu audžutēvu.
Viņš jutās pagodināts un iepriecināts, taču arī apjucis.
- Es kaut ko nesaprotu, viņš teica.
Finkedīns neatbildēja.
- Kad mēs pirmoreiz satikāmies, kad tu saprati, kas bijis mans tēvs, tu sadusmojies. Kopš tā laika man dažreiz šķitis, ka es tev patīku. Bet dažreiz arī ne.
Uzlicis okeru uz galodas, Finkedīns to ar granīta gabalu sasmalcināja.
- Es zinu, ka tu biji nikns uz manu tēvu, Toraks piesardzīgi turpināja, taču mana māte… vai arī viņu tu neieredzēji?
Finkedīns turpināja berzt sarkanās zemes asinis.
- Nē, viņš atbildēja. Es viņu mīlēju.
Mežā atbalsojās putnu dziesmas. Vīgriezēs sanēja bites.
- Taču viņa mani mīlēja kā brāli, Kraukļu vadonis turpināja. Tavu tēvu viņa mīlēja tā, kā sieviete mēdz mīlēt vīrieti.
Toraks norija siekalas.
- Vai tādēļ… tādēļ tu vinu ienīdi?
Finkedīns nopūtās.
- Pieaugot cilvēks dažreiz saslimst ar dvēseļu slimību, Torak. Paša dvēsele grib būt stiprāka un pavēl ģints dvēselei, ko tai būs darīt. Jāatrod līdzsvars, tāpat kā taisot labu nazi. Man kāds laiciņš tam bija vajadzīgs. Iegremdējis briežādas stūri okerā, viņš ieberza sarkano krāsvielu Toraka pierē. Es pārstāju būt greizsirdīgs uz tavu tēvu pirms daudzām vasarām. Taču es viņu nebeidzu vainot tavas mātes nāvē. Joprojām.
- Kāpēc?
- Viņš pieslējās dvēseļēdājiem. Kad piedzimi tu, tavai mātei nācās slēpties tālu no viņas ģints. Ja viņš to nebūtu pakļāvis briesmām, viņa joprojām droši vien būtu dzīva.
- Tētis tā negribēja.
- Neprasi no manis viņam piedošanu, Finkedīns brīdināja. Tavas mātes dēļ es tevi pieņēmu. Tavas mātes un tevis dēļ. Es tevi esmu padarījis par savu audžudēlu. Neko vairāk no manis neprasi.
Noslaucījis galodu ar sūnu vīkšķi, viņš sadauzīja šūnakmeni.
Toraks pētīja tā vīra vaibstus, kuru bija iemīlējis.
- Vai tu nekad vairs neesi saticis nevienu draudzeni?
Finkedīns savilka lūpas murskulī.
- Protams, esmu. Vilku ģintī bija kāda meitene. Taču pēc laika viņa teica, ka mums jāšķiras tādēļ, ka es joprojām nevarot aizmirst tavu māti. Viņai bija taisnība.
Iestājās klusums. Tad Toraks jautāja:
- Kāda bija mana māte?
Finkedlna vaibsti kļuva skarbi.
»
- Tēvs droši vien tev par viņu stāstīja.
- Nē. Tas darīja viņu skumju.
Kraukļu vadonis ilgi klusēja. Beidzot viņš sacīja:
- Viņa pazina Mežu kā neviens cits. Viņa to mīlēja. Un Mežs mīlēja viņu. Finkedīns ar mirdzošām acīm uzlūkoja Toraku. Tu esi viņai ļoti līdzīgs.
Puisis to nebija gaidījis. Līdz pat šim laikam māte viņam šķita nereāla būtne: Staltbriežu sievietes ēna, kas atstājusi viņam zāļu ragu un paziņojusi, ka viņš nepieder ne pie vienas ģints.
Finkedīns ar tukšu skatienu lūkojās uz lazdu. Pēc tam viņš iztaisnoja plecus un novērtēja savu darbu.
- Starp citu, tu spēji izdzīvot kā izraidītais vienīgi mātes dēļ. Atceries visus, kas tev palīdzēja. Bebrus, kraukļus, vilkus. Un pašu Mežu. Varbūt tie tevī saskatīja viņas garu.
- Bet kāpēc viņa mani padarīja par nepiederīgo? Kādēļ? Finkedīns nopūtās.
- Nezinu, Torak. Taču viņa tevi ļoti mīlēja.
- Kā tu to zini? Tu nezināji pat to, ka viņai ir dēls!
- Es viņu labi pazinu, Kraukļu vadonis klusi teica.
- Viņa tevi mīlēja. Tātad viņa to darījusi tevis labā.
Toraks nespēja saprast, kā var nākt par labu atstumtā un vientuļnieka dzīve.
- Varbūt, Finkedīns piebilda, atbilde ir meklējama viņas dzimtajā vietā? Vietā, kur piedzimi tu?
- Biezajā mežā?
Kokus sašūpoja vējš, un tie piekrizdami palocījās.
- Kad man jādodas turp? Toraks jautāja.
- Vēl ne, berzdams ģipsi, atbildēja Kraukļu vadonis.
- Starp Biezā meža ģintīm valda nesaskaņas, un svešinieki
tur nav gaidīti viesi. Būtu muļķīgi doties turp, ja ik brīdi var uzglūnēt Tiazi un Eostra.
No ērgļpapardēm iznāca Beils. Viņš pasniedza Finkedīnam mazu kausiņu ar zilo mālu, un seja viņam bija drūma.
- Dzirdēju, kā jūs runājāt par dvēseļēdājiem. Nedomāju, ka jūs tos atradīsiet Biezajā mežā. Man šķiet tie devušies uz salām.
Toraks pieslējās sēdus.
-Ko?
- Pirms kāda laika Rena man kaut ko izstāstīja. Viņa teica, ka Roņu burvim esot piederējis uguns opāla gabals, kuru tas paņēmis līdzi Jūras dzīlēs. Beils papurināja galvu. Es tā nedomāju. Pesteļošanai vajadzīgās mantas viņš vienmēr glabāja roņādas maisiņā. Kad burvis noslīka, tā pie viņa nebija. Vēlāk, kad mēs nodedzinājām viņa būdu, akmens neatradās arī tur.
- Tad jau var būt visādi, Toraks sacīja satrauktā balsī.
- Pirms salās ieradies tu, Beils teica, kad viņš bija tikai mūsu burvis, mēs retumis uz Klints manījām sārtu blāzmu. Mēs nesapratām, no kā tā rodas. Tagad es to zinu.
- Uguns opāls, Toraks piebilda.
- Pirms devos šurpu uz Mežu, Beils turpināja, uz salas valdīja dīvaina spriedze. It kā kāds kaut ko meklētu.
Toraks atcerējās Odžu burves pēdējos vārdus. Pēc tam viņš pamanīja, ka Finkedīns nebūt neizskatās pārsteigts.
- Padomā par to, Torak, viņš sacīja, paņemdams zilo mālu. Ja lauska tava tēva nazī bija pēdējā, kāpēc tad tai dzinās pakaļ vienīgi Odžu burve? Kādēļ kopā ar viņu nav arī Tiazi un Eostra?
- Tad jau mēs neko neesam panākuši! Toraks iesaucās. Viss jāsāk no sākuma!
- Tā gluži nav, Finkedīns iebilda. Soli pa solim. Atceries?
Toraks gribēja kaut ko teikt, taču Kraukļu vadonis jau vāca kopā mantas.