- Tu mani pārprati. Es neteicu, ka nevaru par viņu galvot. Es sacīju, ka nedrīkstu to darīt. Šis puisis nudien ir Vilku ģints burvja dēls. Taču viņš nav no Vilku ģints.
Uz brīdi iestājās klusums.
- Skaidrs, ka es esmu no Vilku ģints! Toraks iesaucās. Kad piedzimu, māte noteica manu piederību ģintij tāpat kā jebkuram bērnam. Un, kad man apritēja septiņi, tēvs man ietetovēja ģints tetovējumus!
- Nē, Mehīgans sacīja.
Piegājis tuvāk Torakam, viņš pastiepa roku un ar rādītājpirkstu pataustīja puiša vaigu.
Toraks notrīsēja. Viņš saoda vadoņa iepelējušās, mitrās ziemeļbrieža ādas smārdu. Viņš sajuta aprepējušo pirkstu uz vecās rētas, kas stiepās pāri viņa kreisajam vaigam un ģints piederības tetovējumam.
- Nē, tu neesi no Vilku ģints, nomurmināja Mehīgans, un viņa dzeltenīgās acis urbās Torakā. Tu nepiederi ne pie vienas ģints…
Iestājās apdullinošs klusums. Pēc tam visi sāka runāt reizē.
- Ko tu stāsti? Toraks kliedza. Es esmu no Vilku ģints! Kopš tās nakts, kad piedzimu!
- Tā ir tikai rēta, iebilda arī Finkedīns. Tā neko nenozīmē.
- Kā var nepiederēt ne pie vienas ģints? iesaucās Rena. Tas nevar būt! Tas nav iespējams!
- Mehīganam taisnība, ieķērcās Seiuna.
Visas galvas pagriezās pret viņu.
- Rēta nav nelaimes gadījums, veča paziņoja. Puikas tēvs to izdarīja ar nolūku, lai parādītu, ka viņš nav īsts Vilks.
- Nav tiesa! Toraks viņu pārtrauca. Starp citu, kā tu to vari zināt?
- Viņš man izstāstīja, Kraukļu burve teica. Mēs tikāmies ģinšu sapulcē pie Jūras. Viņas krama cietais skatiens turēja Toraku savā varā. Tu to zini. Arī tu tur biji.
- Tas nav tiesa, puisis nočukstēja, taču tajā pašā mirklī apjēdza, ka, iespējams, ir gan.
Viņš bija septiņas vasaras vecs, kad tētis aizgāja aprunāties ar kādu svešinieku un atstāja Toraku bezkaunīgu bērnu barā. Puišelis nekad nebija redzējis tik daudz cilvēku. Viņš bija nobijies, satraukts un vienlaikus lepns par saviem jaunajiem ģints piederības tetovējumiem, kaut gan tēvs tos diemžēl bija aizziedis ar lāceņu sulu un sacījis, ka tas vajadzīgs maskēšanās nolūkam tāpat vien, pa jokam.
Lietus bija mitējies, un no kokiem sērīgi pilēja lāses.
- Nepiederēt ne pie vienas ģints… visi murmināja.
- Kā tas var būt? Finkedīns nesaprata.
- Atbildi varētu zināt vienīgi viņa māte, Seiuna atbildēja. Pirms nāves viņa paziņoja, ka šim nav ģints.
Pēkšņi veča ar nūju iecirta pa zemi.
- Taču mums ar to nav nekāda sakara! Puikam nav ģints, kas par viņu galvotu. Saskaņā ar likumu viņš ir jāizraida.
- Nē! iekliedzās Rena. Man vienalga, ka viņam nav ģints! Tā nedrīkst!
Viņa izskrēja klajuma viducī. Rēnas slapjie mati karājās uz pleciem kā mazas, sarkanas čūskiņas, un viņas seja bija nikna. Toraks nodomāja, ka viņa izskatās vecāka par savām trīspadsmit vasarām un ir skaista.
Seiuna atvēra muti, lai meiteni apklusinātu, taču Finkedīns pacēla plaukstu, lai ļautu viņai runāt.
- Jūs visi pazīstat Toraku, pārlaidusi skatienu pūlim, Rena sāka runāt. Tu, Tull. Un arī tu, Luta, tu, Saielot, un tu, Etan… Citu pēc cita viņa pārskaitīja visus Kraukļus, ar kuriem Toraks bija ticies pēdējo divu gadu laikā. Jūs visi zināt, ko viņš mūsu labā ir darījis. Viņš pieveica lāci. Viņš atbrīvoja Mežu no sērgas. Pagājušajā ziemā Toraku varēja uzvarēt dēmoni, bet viņam pietika dūšas turēties tiem pretim.
Rena apklusa, lai dotu pārējiem laiku par to padomāt.
- Jā, viņš rīkojās slikti. Viņš slēpa dvēseļēdāju tetovējumu, kaut gan vajadzēja par to mums pastāstīt. Taču viņš nav pelnījis padzīšanu! Kā gan jūs uz to varat noskatīties, malā stāvēdami? Kur paliek taisnība ?
Finkedīns ar plaukstu pārlaida pār tumši rudo bārdu. Dažu klātesošo acīs pavīdēja šaubas. Taču Seiuna nesvārstījās. Viņa vēlreiz ieblieza ar nūju pa zemi.
- Ģinšu likumi ir jāpilda! Pārkāpējam jātiek izraidītam!
Viņa pagriezās pret Renu.
- Un, ja kāds sadomās šim palīdzēt, padzīti tiks abi!
Rena, kas gatavojās dumpoties, pavērās Seiunā, bet
Toraks notvēra meitenes skatienu un papurināja galvu. Nevajag. Būs vēl sliktāk.
Vēlāk viņš izraidīšanas rituālu pat nespēja atcerēties, izņemot dažus fragmentus, kas šķita kā zibens uzplaiksnījumi vētrā.
Rena bija sažņaugusi dūres un uzrāvusi plecus.
Aki glāstīja cirvja kātu.
Luta, visiem piedāvādama upes mālu, ar kuru ieziest sejas par sēru zīmi, rija asaras.
- Izraidītais ir gandrīz jau miris, Seiuna nemitējās atkārtot.
Cits pēc cita Kraukļi paņēma kādu no Toraka mantām un tās saplēsa, tad ar egļu skujām attīrīja rokas, bet zarus iemeta ugunskurā tieši tā, it kā viņš patiešām būtu miris.
Tulls paņēma Toraka žebērkli un apglabāja to zem koka.
Luta iemeta ugunskurā viņa guļammaisu.
Etāns sabradāja viņa bērza tāss vācelīti.
Saielots un Pois paņēma Toraka bultas un pārlauza tās uz pusēm.
Vēl citi Kraukļi savāca viņa dzeramtrauku, roņādas ziemas drēbes, no kurām Toraks bija izaudzis un kuras glabāja guļvietas ierīkošanai, un sadedzināja arī tās.
Beidzot Rena uz kvēlojošajām oglēm uzlika arī viņa dziedniecības augu somiņu. Viņa bija vienīgā, kas iedrošinājās Torakam ieskatīties acīs. Puisis zināja, ka draudzene atvainotos, ja vien drīkstētu.
Kamēr klajums piepildījās ar degošās zvērādas spīvo smaku, Seiuna lika Torakam nogulties uz muguras un uztetovēja viņam uz pieres izraidītā zīmi: nelielu melnu aplīti, kas atgādināja nāves zīmi.
Tad Toraks palika viens, un viņam piederēja vienīgi loks, trīs bultas, nazis, zāļu rags un posās maciņš. Visas mantas bija iezīmētas ar sarkano okeru. Kā mirušajam.
Finkedīns, kas nebija piedalījies ritos, piegāja pie Toraka. Kad Kraukļu vadonis vilka ārā no maksts nazi, viņa roka viegli ietrīsējās.
Toraks savaldījās.
Sāpēja vairāk, nekā viņš būtu spējis iedomāties. Neteicis ne vārda, vīrs no puiša kamzoļa nošņāpa ģints piederības zīmi un iemeta sapluinīto vilkādu ugunī.
Toraks, noskatīdamies, kā vilnas kumšķītis nomelnē un izkūp dūmos, iekoda apakšlūpā.
- Līdz rītausmai izraidītajam jāpazūd, Finkedīns teica.
Viņa balss bija skarba, taču nodevīgais spīdums acīs liecināja, ko tas viņam bija maksājis.
- Līdz tam laikam viņš drīkst brīvi pazust Mežā. Pēc tam ikvienam, kas izraidīto pamana, viņš jānogalina.
Vadonis uz mirkli apklusa, bet pēc tam ar plaukstu iesānis izdarīja cirtienu, kas nozīmēja padzīts. Tas nu ir padarīts, viņš sacīja.
Jauneklis cieši skatījās ugunskurā, kur ar spilgtu liesmu pazuda liecība par to, ka viņš ir bijis Toraks no Vilku ģints; tā izplēnēja pelnos un ar vēju tika aiznesta nebūtībā.
Viņam aiz muguras sakustējās pūlis. Puisis pagriezās un sabijies pamanīja, ka cilvēki pašķiras, lai kāds tiktu cauri. Viņš ieraudzīja, ka Mehīgans zemu palokās un uzliek plaukstu uz krūtīm, lai sveiktu atnācēju. Viņš redzēja, ka tāpat rīkojas arī pārējie Vilku ģints locekļi.
Un tad viņš saprata.
Laucē parādījās liels, pelēks vilks. Uz tā sudrabainā kažoka vizēja lietus lāses, un acis tam bija dzintardzeltenas kā saules atspulgs skaidrā ūdenī.
Suņi aizbēga. Cilvēki kāpās atpakaļ. Visi, izņemot Renu, kas Torakam izaicinoši pamāja ar galvu.
Kad Vilks pienāca tuvāk, Toraks nometās ceļos.
Kādreiz bija laiki, kad Vilks Torakam lēca virsū, nevaldāmā priekā smilkstēdams un ņurdēdams, laizīja puisim degunu un apveltīja viņu ar vilka skūpstiem. Tovakar tā nenotika. Tonakt Vilks bija vadītājs un viņa acīs atspoguļojās dīvainā pārliecība, kas tajās bija pamanāma vienīgi retumis.