Выбрать главу

-     Jūs esat no Tālajiem Dienvidiem, viņš sacīja aiz­vainotā balsī.

-     Kas esi tu? Toraks negribēja palikt parādā.

-     Inuktiluks. No Balto Lapsu ģints. Mani sūtīja jūs atrast.

-     Kāpēc? Rena jautāja.

Virs no Balto Lapsu ģints pašūpoja galvu.

-     Paskatieties uz sevi! Jūsu apģērbs ir izmircis slapjš. Vai tad jūs nesaprotat, ka nogalina nevis aukstums, bet mitrums? viņš pasvieda jauniešiem divas ādas paunas. Aši! Pārģērbieties!

Viņi bija tik pārsaluši, ka nespēja iebilst. Locekļi bija kā nekustīgi koka gabali, un, kamēr viņi izģērbās, pagāja vesela mūžība. Izrādījās, ka somās ir sudrabaini roņādas guļammaisi, kas bija izoderēti ar mīkstām putnu dūnām. Tie bija tik silti, ka vienā mirklī abi ceļinieki sāka justies labāk; taču Toraks ievēroja, ka cilvēks no Balto Lapsu ģints ir aizgājis, paņemdams līdzi viņu apģērbu. Līdz ar to viņi bija nonākuši pilnīgā šā vīra atkarībā.

-     Viņš atstājis mums mazliet pārtikas, Rena teica. Viņa paostīja sasalušas roņa gaļas sloksni.

Neizlīzdams no guļammaisa, Toraks piešļūca pie sprau­gas sienā un palūrēja ārā.

Izrādījās, ka sniega alai, kurā viņi pavadīja visu nakti, jumta vietā bija kalpojušas lielas kamanas, kuras nu bija noliktas atpakaļ, kā nākas. To slieces bija izgatavotas no

vaļa žokļa kauliem, bet škērskoki no ziemeļbriežu ragiem. Mezglotais iejūgs izbeidzās ar baltu, gludenu izcilni un pieciem ciņiem mazliet tālāk. No katra cēlās tieva tvaiku strūkliņa.

Inuktiluks uzsvilpa, un no katra uzkalniņa izlauzās pa lielam sunim. Noskurinādami sniegu un žāvādamies, suņi luncināja astes, bet Inuktiluks, atraisīdams to iemauktus un pārbaudīdams ķepas, vai tās nav saskrāpētas pret ledu, grūda prom viņu degunus.

Rena ar īkšķa nagu izmānīja gaļas kriksi no zobu šķir­bas.

-      Klejotājs teica: lapsas mums pastāstīs, kā atrast Odzes aci. Varbūt viņš domāja Baltās Lapsas?

Ari Toraks par to bija prātojis.

-     Bet vai mēs varam uz to paļauties?

Viņš vēlējās uzticēties Inuktilukam, taču bija smēlies rūgtu pieredzi, ka cilvēki mēdz būt divkosīgi.

-    Tev taisnība, Rena sacīja. Mēs viņam neko neteik­sim. Līdz pārliecināsimies, ka viņam drīkst uzticēties.

Inuktiluks slapjās drēbes bija izgriezis uz āru un izkāris žāvēties uz kamanām. Tās vienā mirklī sasala, un viņš no tām ar sava sniega naža plakanisko pusi nodauzīja ledu. Pēc tam viņš sadabūja gaļu un pasvieda to suņiem.

Pieci no tiem bija pieauguši, bet sestais apmēram piecus mēnešus vecs kucēns. Tā ķepu spilventiņi vēl ne­bija norūdījušies, un tādēļ tas valkāja jēlādas zābaciņus; kucēns laimīgs iesmilkstējās, kad Inuktiluks tam uzšāva pa muguru un pārliecinājās, ka tie vēl arvien ir vietā.

Toraks domāja par Vilku, un sapnis atgriezās kā tumša ēna. Viņš par to pastāstīja Rēnai. Zēns teica:

-    Vilks bija kopā ar tēti, bet tētis ir miris. Vai tas būtu tēta gars, kas atsūtīja sapni? Vai viņš grib pateikt, ka arī Vilks ir pagalam?

-    Bet varbūt, sacīja Rena, tas, ko tu redzēji sapnī, nebija tava tēva gars, bet gan Vilka gars? Varbūt viņš lūdz tev palīdzību?

-    Viņš taču zina, ka mēs dodamies viņam pa pēdām.

Rena izskatījās nelaimīga.

Toraks iedomājās, ka būtu īstais laiks Rēnai izstāstīt par dvēseļēdājiem, taču atgriezās Inuktiluks.

-     Apģērbieties! viņš stingri teica.

Viņu ietērps bija sausāks, taču neciešami auksts. Nekā patīkama nebija arī apstāklī, ka Inuktiluks abus vēroja ar acīmredzamu nosodījumu.

-      Jūs esat pārāk tievi. Lai izdzīvotu uz ledus, jums jābūt tuklākiem! Vai spējat saprast? Ziemeļos visi ir resni! Roņi, lāči, cilvēki.

Pēc tam vīrs pajautāja, kā abus sauc.

Viņi saskatījās. Rena pateica vārdus un ģintis.

Inuktiluks izskatījās pārsteigts, uzzinādams, ka Toraks ir no Vilku ģints.

-     Vēl sliktāk, viņš nomurmināja.

-     Kāpēc tu tā domā? Toraks jautāja.

Inuktiluks sarauca uzacis.

-     Par to mēs tagad nerunāsim.

-    Bet vajadzētu gan, Toraks iebilda. Tu mūs izglābi, un mēs par to esam pateicīgi. Nu, lūdzu! Pastāsti, kāpēc tu mūs meklēji!

Vīrs no Balto Lapsu ģints minstinājās.

-     Es pateikšu tev taisnību. Pirms trim naktīm viena no mūsu vecajām ieslīga transā, lai skatītu debesu ugunis, un Nāves gars atsūtīja viņai redzējumu. Tur bija meiča ar rudiem matiem kā Pasaules Garam ziemā un zēns ar vilka acīm. Viņš brīdi klusēja un tad turpināja: Puisim bija padomā liels ļaunums. Tāpēc man vajadzēja jūs atrast. Lai jūs nesagādātu raizes ziemeļniekiem.

-      Es neko sliktu neesmu darījis, Toraks dedzīgi iebilda.

Inuktiluks to neņēma vērā.

-     Kas jūs esat? Ko jūs darāt šeit, kur neiederaties?

Kad viņi neatbildēja, vīrs saritināja guļammaisus un

devās ārā.

-     Vēlreiz ieziediet sejas ar taukumu un atnesiet gais­mekli! Mēs dodamies projām.

-     Uz kurieni? Toraks un Rena jautāja vienlaikus.

-     Uz mūsu nometni.

-    Kādēļ? Rena gribēja zināt. Ko jūs gribat ar mums darīt?

Inuktiluks izskatījās aizvainots.

-      Mēs negribam jums nodarīt ļaunu. Mēs tā nerīko­jamies. Tikai iedosim jums labāku mantību un sūtīsim mājās.

-     Tu nevari mūs piespiest, sacīja Toraks.

Viņam par pārsteigumu, Inuktiluks sāka smieties.

-     Protams, varu! Viss jūsu īpašums ir piesiets pie ma­nām kamanām.

Pēc šiem vārdiem neatlika nekas cits, kā sekot viņam uz izeju.

Vīrs jau bija uzlicis savu pūces acīm līdzīgo sejsegu un pasvieda jauniešiem katram vēl pa vienam līdzīgam izstrā­dājumam. Pēc tam viņš satvēra gandrīz divdesmit soļu garas, lokanas pātagas kātu, un suņi priecīgi iegaudojās un paluncināja astes.

-    Kāpēc kamanas ir pavērstas pret rietumiem? Rena nemierīgi jautāja.

-     Tāpēc, ka tur ir mūsu apmetne, Inuktiluks atbil­dēja. Uz Jūras ledus, kur sastopami roņi.

-      Uz rietumiem? iesaucas Toraks. Bet mums taču jādodas uz ziemeļiem!

Inuktiluks pagriezās pret jaunekli.

-     Uz ziemeļiem? Divi bērni, kuri neko par tiem ne­zina? Līdz vakaram jūs būsiet pagalam. Un tagad kāpiet kamanās!

DEVITA NODALA

Ziemelis gaudoja pāri apsnigušajiem uzkalniem un lī­dzenumos purināja zem sniega svara sakumpušās egles. Tas svilpoja Meža ziemeļu puses plašumos un pātagoja sniegu Cirvjupes krastos, kur bija apmetusies Kraukļu ģints. Ja Finkedīns nebūtu jau atvēris acis, vējš viņu būtu pamodinājis. Kopš Vītolu ģints vīri bija atgādājuši ziņu no Toraka, viņš gulēja slikti.

"Kāds aizvedis Vilku. Mēs dodamies viņu atgūt."

-     Brāzties projām bez apdoma, Kraukļu vadonis sa­cīja. Viņš ar zaru sabikstīja ugunskuru, kas gailēja pie viņa būdas ieejas. Kādēļ viņš neatgriežas un nemeklē palīdzību?

-     Un meitene? Seiuna noķērcās kraukļa balsī.

Viņa, nemirkšķinādama plakstus, izturēja Finkedīna

spilgti zilo acu dusmīgo skatienu. Burve bija vienīgā ģintī, kas uzdrošinājās stāties pretim vadonim, kad tas bija pikts. Abi sēdēja klusēdami, bet ārpusē vējš ņēmās, cik spēka, lai uzmodinātu Mežu. Kraukļu burve pārvilka apmetni

pār kaulainajiem ceļgaliem un izstiepa sažuvušos, putna nagiem līdzīgos pirkstus pret ugunskuru.