Finkedīns sabikstīja to vēlreiz, un suns, kas bija iecerējis ielavīties būdā, pieglauda ausis un aizslīdēja meklēt citu patvērumu.
- Nebiju domājis, ka viņš ir tik pārgalvīgs, bilda Finkedīns. Laisties ceļā uz Tālajiem Ziemeļiem…
- Kā tu zini, ka viņš patiešām devies turp? Seiuna jautāja.
Vadonis brīdi vilcinājās un tad sacīja:
- Irbju ģints mednieki viņus bija tālumā manījuši. Viņi man to šorīt pastāstīja.
Seiuna ar nagu, kas bija savērpies un dzeltens kā rags, domīgi glāstīja savu spirālveidīgo amuletu.
- Tu gribi iet viņus meklēt. Tev padomā atrast brāļameitu un atvest viņu mājās.
Finkedīns pārlaida plaukstu tumši rudajai bārdai.
- Es nedrīkstu ģinti pakļaut briesmām un vest savus ļaudis uz Tālajiem Ziemeļiem.
Seiuna vēroja viņu ledainā bezkaislībā, un izskatījās, ka viņa nekad nav izjutusi pieķeršanos nevienai dzīvai būtnei.
- Un tomēr tu gribi to darīt.
- Es tikko teicu, ka nedrīkstu tā rīkoties, Finkedīns iebilda. Cenzdamies neviebties, viņš aizsvieda zaru. Vējš bija pamodinājis veco ievainojumu ciskā.
- Gan viņi paši tiks galā, Seiuna teica, paraustīdama plecus kā krauklis, kas gatavojas izplest spārnus, un viņas bezlūpainā mute savilkās krunkās. Meitene ir neatlaidīga un spītīga, un es tur neko nevaru darīt. Kas attiecas uz zēnu dodoties ceļā, viņš ir ļāvies jūtām.
- Viņam ir tikai trīspadsmit, teica Kraukļu vadonis.
- Viņam ir sūtība, burve auksti sacīja. Viņa dzīvība nepieder viņam, un viņš to nedrīkst pakļaut briesmām, lai glābtu draugu. Toraks to vēl neapjēdz, taču ar laiku sapratīs. Kad puikam neizdosies atrast vilku, viņš atgriezīsies un tu varēsi sodīt tos abus.
Finkedīns vērās oglēs.
- Es gribēju viņam kļūt par audžutēvu, vīrs teica. Vajadzēja puisim to pateikt. Varbūt tas kaut ko mainītu. Varbūt tad viņš būtu lūdzis manu palīdzību.
Seiuna nospļāvās ugunskurā.
- Kādēļ sevi uztraukt? Lai viņš skrien! Lai iet un meklē savu vilku!
DESMITĀ NODALA
Vilks aizmieg un sapņos nonāk citā pasaulē. Viņš spēj auļot ātrāk par visātrāko briedi un viens pats nogāzt sumbru, taču, kad Vilks pamostas, viņš ir tik izsalcis, it kā neko nebūtu nomedījis.
Nākamajā sapnī viņš atkal ir maziņš. Viņš ir izmircis slapjš, viņam salst, un māte, tēvs un barabrāļi neelpo un guļ nekustīgi dubļos. Tā ir ātrā ūdens vaina. Tas atnāca rītausmā, kamēr Vilks bija devies izpētīt apkārtni.
Vilks paceļ purnu un gaudo.
Ātrā ūdens viņā pusē parādās kāds vilks tas nāk viņu glābt!
Vilks atnācēju neprātīgi sveicina. Tad sveicieni pārvēršas par apmulsumu. Tas ir ļoti dīvains vilks. Tas smaržo pēc pusaugu tēviņa, taču tam ir vēl citas smaržas; tas staigā uz pakaļkājām, un tam nav astes\
Un tomēr tam ir gaišas, spožas vilka acis un kaut kas svešinieka dabā sasaucas ar Vilka garu. Vilks ir atradis jaunu barabrāli. Barabrāli, kurš viņu nekad nepametīs…
Vilks spēji pamostas.
Viņš atkal guļ uz slīdošā koka, piesiets zem nīstās briežādas, un šļūc pāri Spožajam-mīkstajam-aukstumam. Vilks ilgojas nonākt atpakaļ tajā pasaulē, kurā viņš bija mazulis un viņu izglāba Slaikais Bezastainis.
Vilkam sāpēja galva, un miegā viņš jutās slims, taču pakustēties, lai aplaizītu brūces, nebija iespējams. Savainotā ķepa sūrstēja. Samītā aste smeldza vēl vairāk.
Atnāca Smirdīgais Kažoks un piegrūda viņam pie purna vēl vienu gaļas gabalu; Vilks nelikās par to ne zinis. Bezastaini rāva kamanas tālāk un tālāk, līdz diena satumsa un no debesīm sāka slīdēt Spožais-mīkstais-aukstums.
Pēc brīža viņš saoda, ka tie nonākuši svešu vilku medību laukos. Tas nozīmēja briesmas.
Lielais, gaišmatainais tēvainis aizgāja, un Vilka sirdī iezagās cerība. Varbūt Gaišmatainis būs pietiekami dumjš, lai uzbruktu svešajiem vilkiem, un tie aizstāvēdamies viņu saplosīs!
Pēc krietna laika tas atgriezās neskarts. Tas smaidīja savu briesmīgo smaidu un nesa palielu briežādas maišeli, kurā kāds spārdījās un šņāca. Vilks saoda āmrijas pretīgo smaku. Āmrija? Ko gan tas nozīmē?
Taču ilgi viņš nespēja par to prātot, jo bija tik noguris, ka atkal iegrima miegā.
Iebrēcās liela pūce, un Vilks pamodās. Nezināma iemesla dēļ viņa spalva uz skausta no bailēm bija saslējusies stāvus.
Pūce apklusa. Tas bija vēl sliktāk.
Tagad Vilks bija pamodies pilnīgi. Kamēr viņš gulēja, bija iestājusies tumsa un slīdošais koks bija apstājies. Bezastaini dažus soļus tālāk līkņāja ap Spožo-zvēru-kaskarsti-kož. Vilks juta, ka tie kaut ko gaida. Kaut ko sliktu.
Apkārt bezvējā pletās dīvaina zeme balta un mierīga. Vilks saoda, ka daudzu skrējienu attālumā zaķis skrubina vītola pumpurus. Viņš saklausīja, kā alās klusiņām rosās lemingi un kā, bez mitas pārklādams zemi, šalc Spožaismīkstais-aukstums.
Tad tumsā Vilks saklausīja tuvojamies kādu stāvu. Viņa ķepas gaidās notrīsēja. Vai tas būtu Slaikais Bezastainis, kas atnācis viņu atsvabināt?
Vilka cerības tūlīt pat sašķīda drumslās. Tas nebija barabrālis. Tā bija bezastaine, kuras smaku viņš nepazina. Skaidrs, ka tā piederēja pie sliktā bara, jo pārējie bezastaini, to sagaidīdami, piecēlās pakaļkājās. Kad bezastaine tuvojās, slīdēdama pāri čaukstošajam baltumam, Vilks sajuta viņu izbīli.
Tā bija gara un ļoti tieva, un gaišie mati uz viņas galvas karājās kā tārpi. Tās balss skanēja kā sausu kaulu grabēšana, un viņa oda tā, ka Vilkam aizrāvās elpa.
Pārējie to bezastainu valodā klusi sveicināja, un, kaut gan viņi centās to neizrādīt, Vilks saoda viņu bailes. Pat Gaišmatainis bija nobijies.
Tagad tā pagriezās un tuvojās Vilkam.
Dzīvnieks sarāvās. Pat Vilka gars no viņas vairījās.
Bezastaine pienāca tuvāk. Viņš gribēja novērst skatienu, taču nespēja. Tās sejā bija kaut kas briesmīgi biedējošs. Tā bija neizteiksmīga kā akmens un pilnīgi sastingusi -, kad bezastaine runāja, viņai nekustējās pat lūpas. Un viņas redzokļi bija nevis acis, bet tukši dobumi.
Vilks ieņurdējās un centās parauties sānis, taču briežāda viņu turēja cieši.
Tad briesmone pārliecās Vilkam pāri un tās puvuma smaka nesa dzīvnieku atpakaļ melnajā vientulības un neziņas miglā.
Vilks pūlējās ar priekšķepu aizklāt degunu. Bezastainei kaut kas bija rokā viņš nespēja saskatīt, kas tas ir, taču smārds liecināja, ka tas ilgi gulējis zem zemes. Starp bālajiem pirkstiem Vilks pamanīja pelēku gaismu un ar dīvainu pārliecību, kas viņu reizēm pārņēma, saprata, ka tas, ko viņa satvērusi, dzeļ tikpat sāpīgi kā Spožais-zvērskas-karsti-kož. Tikai šis kož auksti.
Rūciens pārvērtās pārbiedētā smilkstā. Vilks aizvēra acis un mēģināja iztēloties, kā cauri Spožajam-mīkstajamaukstumam tuvojas Slaikais Bezastainis, lai viņu izglābtu tāpat kā toreiz, kad Vilks bija mazs.
VIENPADSMITĀ NODALA
Inuktiluka kamanas traucās uz rietumiem, aizvezdamas Toraku un Renu uz nepareizo pusi. Vienīgās skaņas, ko varēja dzirdēt, bija suņu elšana, slieču skrapstēšana pret sērsnu un Rēnas satrauktie elpas vilcieni, kad kamanas, brāžoties augšup pa nogāzēm, bīstami sasvērās un draudēja apgāzties.
- Tu mūs nenosargāsi, Toraks sacīja Inuktilukam, kad viņi apstājās atpūsties pie liela, aizsaluša ezera. Agrāk vai vēlāk mēs aizbēgsim.