pirmā nodala
Toraks cerēja, ka tā nav zīme.
Viņš nevēlējās, lai tas būtu kaut kas vairāk nekā tikai ūpja spalva sniegā. Tāpēc viņš to neņēma vērā. Tā bija pirmā kļūda.
Toraks klusiņām aizgāja atpakaļ pie pēdām, kurām viņi sekoja kopš rītausmas. Tās izskatījās svaigas. Puisis nometa dūraini un pataustīja nospiedumu sniegā. Apakšā ledus nebija. Jā, svaigas gan.
Pagriezies pret Renu, kas kūņojās augstāk uz kalna nogāzes, viņš pielika roku savai piedurknei, pacēla rādītājpirkstu un ar galvu norādīja lejup uz mežu pie upes krasta. Viens ziemeļbriedis dodas uz dienvidiem.
Rena palocīja galvu, izvilka no bultu maka bultu un pielāgoja to loka stiegrai. Tāpat kā Toraks, gaišajā ziemeļbrieža ādas kamzolī un stulpiņos viņa sniegā bija grūti pamanāma, turklāt meitenes seja bija noziesta ar pelniem, lai nomāktu cilvēka smaržu. Tāpat kā Toraks, viņa bija
izsalkusi, jo pusdienās bija notiesājusi vienu vienīgu kaltētu mežacūkas gaļas sloksni.
Taču atšķirībā no drauga viņa nebija redzējusi ūpja spalvu.
Toraks nosprieda, ka nav vērts Rēnai par to stāstīt.
Un tā bija viņa otrā kļūda.
Dažus soļus zemāk, laukumiņā, kur ziemeļbriedis bija nokasījis sniegu, lai tiktu pie ķērpjiem, ošņājās Vilks. Viņa ausis bija saslējušās un sudrabotais kažoks no uzbudinājuma sabozies. Ja arī dzīvnieks manīja Toraka nemieru, viņš to neizrādīja. Vēlreiz paošņājis, Vilks pacēla degunu, ieelpoja ar smaržām pilno vēja dvesmu, un viņa dzintardzeltenās acis sastapās ar Toraka skatienu. Nelabi ož.
Toraks staipīja kaklu. "Kā to saprast?" viņš jautāja vilku valodā.
Vilks noskurināja ūsas. Slims purns.
Puisis devās noskaidrot, ko Vilks atradis, un uz kailās zemes pamanīja sīkus dzeltenu strutu pilienus. Tātad Vilks centās viņam pateikt, ka ziemeļbriedis ir vecs un tā zobi izpuvuši, daudz ziemu košļājot smilšainus ķērpjus.
Toraks uz mirkli sarauca degunu tādā kā smaidā un pats uz brīdi kļuva līdzīgs vilkam. Paldies, barabrāli! Viņš uzmeta skatienu Rēnai un devās lejup no kalna tik nedzirdami, cik vien to ļāva bebrādas zābaki.
Taču Vilkam arī tas šķita pārāk skaļi, un dzīvnieks, virzīdamies pa sniegu bez skaņas kā dūmi, pārmetoši noskurināja ausi.
Abi lavījās starp dusošajiem kokiem. Melni ozoli un sudraboti dižskābarži mirgoja sarmā. Šur tur Toraks manīja liesmojam tumšsarkanas akmeņozolu ogas; dažas koši zaļas egles stāvēja nomoda sardzē pār savām snaudošajām māsām. Mežs bija kluss, upes aizsalušas. Vairākums putnu bija aizlidojuši uz dienvidiem.
"Izņemot ūpi," Toraks nodomāja.
Viņš saprata, ka tā ir ūpja spalva, tikko ieraudzīja tās pūkaino virspusi, kas slāpē lidojuma troksni, kad putns dodas medībās. Ja tā būtu tumšpelēkā meža pūces spalva, viņš neuztrauktos, bet vienkārši atdotu to Rēnai, kas ar tādām aprīkoja savas bultas. Taču šī spalva lāsmoja melna un dzeltenbrūna: tumsa un liesma. Tas Torakam lika domāt, ka tā pieder vislielākajam un niknākajam pūču dzimtas pārstāvim ūpim. Un sastapšanās ar kādu no tiem nevēsta neko labu.
Vilka melnais deguns noraustījās.
Toraks tūdaļ kļuva uzmanīgs.
Starp kokiem viņš pamanīja ziemeļbriedi, kas skrubināja ķērpjus. Zēns dzirdēja gurkstam sniegu zem tā nagiem un redzēja no dzīvnieka mutes paceļamies garaiņus. Labi, ka viņi joprojām atradās no medījuma pa vējam. Toraks aizmirsa spalvu un prātoja par sulīgo gaļu un garšīgajām kaulu smadzenēm.
Aiz muguras klusi iečīkstējās Rēnas loks. Puisis ielika bultu pats savā stopā, taču tad saprata, ka aizsedz meitenei mērķi, un nometās uz viena ceļa, lai nebūtu viņai priekšā.
Ziemeļbriedis aizgāja aiz dižskābarža. Medniekiem nācās nogaidīt.
Gaidīdams Toraks ievēroja kādu egli, kas auga piecus soļus zemāk nogāzē. Tā pleta savas sniegotās rokas… un brīdināja viņu.
Sažņaudzis rokā loku, zēns pievērsa skatienu medījumam.
Vēja brāzma sašūpoja apkārt augošos dižskābaržus, un pērnās lapas atrāvās no zariem kā sausas, aizkaltušas plaukstas.
Toraks norija siekalas. Šķita, ka Mežs cenšas viņam kaut ko pateikt.
Virs galvas sakustējās zari, un lejā šņākdams gāzās sniega blāķis. Viņš paskatījās augšup. Sirds sarāvās. Ūpis. Ausis ar pušķīšiem un tik spicas kā žebērkļa smailes. Milzīgas, oranžas acis kā divas saules. Toraks iekliegdamies pielēca kājās.
Ziemeļbriedis pazuda.
Vilks metās tam pakaļ.
Rēnas bulta nosvilpa gar Toraka kapuci.
Ūpis izpleta varenos spārnus un klusi aizlidoja.
- Ko tu dari? Rena nikni iesaucās. Kāpēc piecēlies? Daudz netrūka, ka es būtu tevi nošāvusi!
Puisis neatbildēja. Viņš nolūkojās, kā ūpis pazūd pēcpusdienas spodri zilajās debesīs. "Bet ūpji," viņš nodomāja, "taču medī tikai naktīs."
Vilks cauri kokiem lēkšoja atpakaļ un, nopurinājis no kažoka sniegu, asti kulstīdams, apstājās Torakam blakus. Viņš ziemeļbriedi nebija cerējis noķert, taču viņam patika pati vajāšana.
Sajutis zēna uztraukumu, Vilks paberzējās viņam gar sāniem. Toraks nometās ceļos, paslēpa seju biezajā, rupjajā vilnā uz skausta un ieelpoja drauga pazīstamo svaigas zāles smaržu.
- Kas vainas? Rena gribēja zināt.
Toraks pacēla galvu.
- Ūpis.
- Kāds ūpis?
Puisis pamirkšķināja acis.
- Vai tad tu neredzēji? Tas bija tik tuvu, ka es būtu varējis tam pieskarties!
Tā kā viņa joprojām neko nebija sapratusi, Toraks aizskrēja atpakaļ uz kalnu un atrada spalvu.
- Lūk! viņš elsdams pasniedza to Rēnai.
Vilks pieglauda ausis un ierūcās.
Meitene pielika roku pie aizbildņa spalvām, kas bija piešūtas pie viņas kamzoļa.
- Ko tas nozīmē? Toraks jautāja.
- Nezinu, taču tas ir slikti. Mums vajadzētu doties atpakaļ. Finkedīns zinās, kas darāms. Un, Torak, viņa uzlūkoja spalvu, atstāj to šeit.
Nomezdams spalvu sniegā, viņš vēlējās, kaut nebūtu tai pieskāries ar kailu roku. Viņa plaukstu klāja smaga, pelēka apsarme. Toraks noslaucīja roku kamzolī, taču uz ādas palika puvuma smaka, kas atsauca atmiņā Kraukļu ģints kapulauku.
Pēkšņi Vilks ieņurdējās un saspicēja ausis.
- Ko viņš saož? Rena vaicāja. Viņa nesaprata vilku valodu, taču labi pazina Vilku.
Toraks sarauca pieri.
- Nezinu.
Vilks bija izslējis asti, taču nerādīja nevienu no medību signāliem, kurus Toraks bija ielāgojis.
"Dīvains medījums," Vilks visbeidzot izpauda, un puisis saprata, ka arī Vilks ir apmulsis.
Toraku pārņēma nomācoša sajūta, ka tuvojas kaut kas ļauns. Viņš strikti un brīdinoši ierējās: "Ufl Paliec mierā!"
Bet Vilks jau bija gabalā un nenoguris cilpoja augšup pa nogāzi.
- Nē! Toraks iesaucās un klumpačoja viņam pakaļ.
- Kas noticis? Rena jautāja. Ko viņš teica?
- "Dīvains medījums", zēns atbildēja.
Ar pieaugošu nemieru Toraks vēroja, kā Vilks sasniedz kalna virsotni un paraugās atpakaļ. Viņš izskatījās lielisks: biezajā ziemas kažokā bija bagātīgi pārstāvēta pelēkā, melnā un rudā krāsa; kuplā aste sastingusi saviļņojuma trīsās par gaidāmajām medībām. "Seko man, barabrāli! Dīvains medījams!"