Rena atviegloti nopūtās.
- Vītolu ģints! Varbūt viņi kaut ko redzējuši!
- Nē, Toraks pavilka meiteni atpakaļ. Mēs nezinām, vai šiem drīkst uzticēties.
Rena pavērās draugā.
- Torak, tie ir Vītolil Protams, viņiem var uzticēties!
Pirms puisis paguva viņu aizturēt, Rena, piespiedusi
abas plaukstas krūtīm par draudzības zīmi, jau skrēja pie svešiniekiem.
Vītoli viņu pamanīja un plati uzsmaidīja. Tie atgriežoties pie savas ģints rietumos, paskaidroja sieviete. Viņas seja bija rētaina, gluži kā klāta ar bērzu rūsu: tas ļāva spriest, ka viņa ir pārdzīvojusi pagājušās vasaras sērgu.
- Vai jūs kādu satikāt? Rena vaicāja. Mēs meklējam…
- "Mēs"? pārjautāja vīrietis.
Toraks piecēlās.
- Jūs nākat no ziemeļiem. Vai jūs kādu redzējāt? viņš prasīja.
Vīrs uzmeta skatienu puiša ģints piederības tetovējumiem, un viņa uzacis izlīdzinājās.
- Sajās dienās nevienu no Vilku ģints mēs neesam sastapuši.
Viņš vērsās pie Rēnas:
- Jūs esat pārāk jauni, lai vieni paši medītu tik tālu no apmetnes.
Meitene iecirtās.
- Mums abiem ir jau pa trīspadsmit vasarām uz pleciem. Un mums ir vadoņa atļauja…
- Vai kādu redzējāt? Toraks metās starpā.
- Es redzēju, ieminējās zēns.
- Ko!? Toraks iesaucās. Kas tas bija?
Satrūcies no šādas degsmes, puika parāvās atpakaļ.
- Es es gāju meklēt Kampēju, zēns norādīja uz suni, kurš viegli paluncināja asti. Viņam patīk trenkāt vāveres, taču viņš bija noklīdis. Tad es tos ieraudzīju. Viņiem bija tīkls, tajā kāds spārdījās.
"Tātad viņš vēl ir dzīvs," Toraks nopriecājās. Viņš bija tik cieši sažņaudzis dūres, ka nagi šķita iespiedušies plaukstās.
- Kādi tie izskatījās? Rena jautāja.
Zēns izstiepa roku virs galvas.
- Milzīgs vīrs. Un otrs arī ražens, ar līkām kājām.
- Vai redzēji ģints piederības tetovējumus? Toraks vaicāja. Ģints aizbildņu ādas? Vienalga, ko.
Puika norija siekalas.
- Viņi bija uzvilkuši kapuces, sejas es nesaskatīju.
Toraks vērsās pie vīrieša:
- Vai varat nodot zinu Finkedīnam?
- Lai kas tas būtu, vīrs atbildēja, nāksies vien tev to pateikt pašam. Kraukļu vadonis ir gudrs cilvēks, viņš zinās, ko iesākt.
- Nav laika, Toraks sacīja. Pasaki viņam, ka kāds sagūstījis Vilku. Izstāsti, ka mēs ejam viņu atbrīvot.
otrā nodala
Nakts atnesa stindzinošu aukstumu, kas kokus padarīja baltus un sērsnai lika gurkstēt zem kājām.
Bija jau pāri pusnaktij, un Toraks no pārguruma bija gluži vai apreibis. Viņš piespieda sevi turpināt ceļu. Vilka nolaupītāju pēdas mēnesgaismā izvijās kā čūska. Uz ziemeļiem, visu laiku tikai uz ziemeļiem.
Tik pēkšņi, ka puisim gandrīz apstājās sirds, viņa priekšā iznira septiņi burvji. Izdēdējušas, ragainas ēnas pārskrēja Toraka ceļu. "Mēs valdīsim Mežā," tās čukstēja balsīs, kuras bija aukstākas par ziemeli. "Mūsu priekšā drebēs visi. Mēs esam dvēseļēdāji…"
Kāda roka pieskārās viņa plecam. Puisis iekliedzās.
- Kas noticis? Rena jautāja.
Toraks pamirkšķināja acis. Viņa priekšā sarmā mirdzēja septiņi bērzi.
- Sapnis.
- Par ko tu sapņoji? Rena par sapņiem šo to zināja, un viņas paredzējumi dažreiz mēdza piepildīties.
Ak, tāpat vien, Toraks attrauca.
Rena neticīgi nosprauslājās.
Abi slampāja tālāk, un viņu elpa mutuļoja sastingušajā gaisā.
Toraks prātoja, vai šāds sapnis kaut ko nozīmē. Vai varētu būt, ka Vilka pazušana saistīta ar dvēseļēdājiem?
Bet ko gan tie grib no Vilka?
Starp citu, tie bija pagaisuši bez pēdām. Kopš pagājušajā vasarā plosījās sērga, Finkedīns bija runājis ar visām ģintīm Skrajajā mežā un nosūtījis ziņas Dziļā meža, Jūras un Kalnu ģintīm. Nekā. Dvēseļēdāji bija noslēpušies kā lācis ziemā.
Un tomēr Vilks bija pazudis.
Toraks jutās tā, it kā staigātu neziņas un baiļu sniegputenī. Pacēlis galvu, viņš augstu debesīs ieraudzīja lielo vērsi Sumbru. Zēns sajuta ļaunumu, kas staroja no tā sarkanajām, aukstajām acīm, un centās pārvarēt pieaugošo baiļu vilni. Vispirms viņš bija zaudējis tēvu. Tagad Vilku. Ko tad, ja viņš Vilku nekad vairs nesatiks? Ko tad, ja draugs ir jau pagalam?
Koki kļuva retāki. Priekšā parādījās aizsalusi upe, kuras ledu krustām šķērsām izraibināja zaķu atstātās cilpas. Krastmalā nokaltušu suņuburkšķu čemuri stiepa pret zvaigznēm pīķiem līdzīgus pirkstus.
Meža zirgu bariņš sabijās un aizauļoja pa ledu, taču tad apstājās un pagriezās, lai atskatītos uz cilvēkiem. Dzīvnieku krēpes slējās gaisā kā lāstekas, un viņu mēnesgaismas pilnajās acīs Toraks pamanīja atspoguļojamies pats savas bailes.
Ar gara acīm zēns iztēlojās Vilku: kāds tas izskatījās pirms pazušanas lielisks un lepns. Toraks viņu pazina kopš laikiem, kad tas vēl bija pavisam maziņš. Lielākoties tas bija vienkārši Vilks: gudrs, zinātkārs un ļoti uzticams. Bet dažreiz viņš bija vadonis ar neizskaidrojamu pārliecību dzintardzeltenajās acīs. Un vienmēr viņš bija barabrālis.
- To nu gan es nesaprotu, Rena pārtrauca Toraka pārdomas, kāpēc viņiem ievajadzējies Vilku.
- Varbūt tās ir lamatas. Varbūt viņiem esmu vajadzīgs es, nevis Vilks.
- Es arī par to iedomājos, viņas balss kļuva klusāka.
- Varbūt tie, kuri sagūstīja Vilku, gribēja noķert tevi, jo, Rena vilcinājās, jo tu esi garagājējs un tiem vajadzīgs tavs spēks.
Toraks sarāvās. Viņam nepatika būt par garagājēju. Un viņam nepatika, ka Rena to saka skaļi. Tas bija… kā noplēst kreveli no miesas.
- Bet, ja viņiem esi vajadzīgs tu, draudzene uzstāja,
- kāpēc nesagūstīt tevi? Divi lieli, stipri vīri mēs nebūtu tiem pretinieki. Kāpēc tad…
- Es nezinu, Toraks noburkšķēja. Kāpēc tu neliecies mierā? Kāds no tā labums?
Rena uzmanīgi palūkojās uz draugu.
- Es nezinu, kāpēc Vilks ir nolaupīts! Toraks sauca.
- Man vienalga, ka tās ir lamatas man! Es tikai vēlos viņu atgūt!
Pēc tam viņi vairs nesarunājās. Meža zirgi bija izmīdījuši pēdas, un, kad tās no jauna tika atrastas, radās iemesls, lai abi pašķirtos. Kad Toraks pēdas atkal atrada, tās bija izmainījušās. Uz slikto pusi.
- Viņi ir uztaisījuši ragavas, zēns teica. Suņu, kas tās vilktu, viņiem nav, bet vienalga, šie tiks lejā no kalna ātrāk.
Rena paraudzījās debesīs.
- Sāk apmākties. Mums jāuzceļ pajumte. Atpūtīsimies!
- Ja vēlies, atpūties. Es turpināšu ceļu.
Rena iespieda rokas sānos.
- Viens pats?
- Man tas jādara.
- Torak, viņš ir arī mans draugs.
- Viņš nav tikai draugs, Toraks iebilda. Viņš ir mans barabrālis!
Puisis redzēja, ka ir draudzeni sāpinājis.
- Un kā, viņa izgrūda caur zobiem, ar to, ka tu neko vairs nepamani?
Viņš uzmeta meitenei asu skatienu.
- Es neko neesmu palaidis garām!
- Ak nē? Pirms dažiem soļiem viens no viņiem nogriezās uz ūdru takas…
- Kādas takas?