Toraks noraisīja no muguras guļammaisus, roņa sānu gabalu, kuru bija nogriezis no lāča pamestā medījuma, un svieda savu mantību ēnai, kas bija Vilks. Puisis bija iepriecināts, izdzirdēdams būkšķi, nevis šļakstu.
Tālāk sekoja grūtākais. Toraks plaisu nespēja saskatīt: tā varēja būt plaukstas platumā vai divus soļus plata. Mesties uz ceļiem un aptaustīt malas bija pārāk bīstami: ar savu svaru viņš tās varētu ielauzt. Atlika vienīgi lēkt un uzticēties Vilkam, kas vienā mierā spēja pārvarēt trīs soļus platu aizu, ka tas būs atcerējies: barabrālis uz šādiem varoņdarbiem nav spējīgs.
Vēl viens rējiens un nepacietīga smilkstēšana: "Nāc!"
Toraks dziļi ievilka elpu un lēca.
Viņš piezemējās uz stingra ledus un pamatīgi sagrīļojās. Taču priekšā bija Vilks, kas steidzās palīgā. Toraks atguva savu mantību, uzlika roku draugam uz skausta, un abi turpināja ceļu.
Ap pusdienlaiku, par spīti Vilka nepacietīgajai bikstīšanai, puisim vajadzēja atpūsties. Kamēr barabrālis noraizējies skraidīja apkārt, viņš iekārtojās uz ledus un nogrieza gabalu gaļas no roņa ribām. Toraka redze bija tiktāl uzlabojusies, ka tagad viņš jau spēja saskatīt ēdamo. Patlaban Toraks jau varēja atšķirt tumšsarkanu plankumu uz sarkanīgā ledus. Viņš sataustīja savu sejsegu un uzlika to uz acīm.
Torakam par pārsteigumu, Vilks klusi ierūcās.
Varbūt tam nepatika sejsegi?
Kas vainas? puisis nomurmināja, būdams pārāk noguris, lai runātu vilku valodā.
Vēl viens rūciens nevis nikns, bet bažīgs gan. Varbūt tomēr vainīgais nav sejsegs? Varbūt Vilkam nepatika tas, ka Toraks ir paņēmis gaļu, ar kuru varēja pievilināt visus leduslāčus divu dienu gājuma attālumā? Bet viņam nebija izvēles. Viņš nespēja aprīt pusi roņa kā Vilks un tad dienām staigāt apkārt neēdis.
Nepacietīga dunka ar degunu sānos. "Iesim!"
Toraks nopūtās un pieslējās kājās.
Diena gāja uz beigām, un, saulei rietot, sāka pieņemties spēkā aukstums. Pēkšņi puisis vairs nespēja paspert ne soli. Viņš atrada vēja sadzītu kupenu, izkašāja tajā bedri un ar vienu guļammaisu to pārklāja, bet otrā ieritinājās.
Vilks pierāpās blakus un piespiedās pie drauga sāniem: jauks, patīkams siltums. Vienreiz pa ilgiem laikiem Toraks jutās drošībā. Kad blakus bija Vilks, tuvumā nevarēja tikt ne dēmoni, ne dvēseļēdāji, ne leduslāči. Viņš aizmiga, un Vilka ūsas kutināja seju kā naktstauriņi.
Zēns pamodās tumsā un no barabrāļa nebija ne minas. >
Toraks apjauta, ka ir gulējis ilgi, un, kad izlīda no migas, skatīja plašas, melnas debesis, kurās mirdzēja zvaigznes.
Viņš spēja redzēt! Sniega aklums bija pārgājis.
Toraks stāvēja ar augšup pavērstu seju un laimīgs raudzījās zvaigznēs.
Kamēr viņš tā stāvēja, debesis pāršķēla liela zaļas gaismas strēle. Pēc tam gaisā pacēlās milzums šautru, un pēkšņi tumsā sāka ņirbēt zaļi stari: tie uzmirgoja, tad pazuda un no jauna parādījās.
Toraks pasmaidīja. Beidzot! Pirmais Koks. No pirmsākumu tumsas tas bija izaudzis un devis dzīvību it visam: upēm un klintīm, medniekiem un medījumam. Dziļās
ziemās tas bieži vien parādījās, lai iepriecinātu sirdis un iekvēlinātu tajās drosmi. Toraks domāja par tēvu un prātoja, vai tas ir nonācis Ceļa galā un atradis savu zaru. Varbūt tētis tieši patlaban skatījās lejup uz dēlu. Kaut kur tālumā nopūtās ūpis. Torakam uzmetās zosāda.
Tad daudz tuvāk uz ledus atskanēja šļūcoši soļi. Pieliecies uz priekšu, viņš izvilka nazi. Nomet to, sacīja Tiazi.
- Kur ir uguns opāls?
- Man tā nav.
Sitiens pa seju aizlidināja Toraku pa gaisu. Piezemēdamies viņš ar krūtīm sāpīgi atsitās pret ledus radzi.
- Kur tas ir!? pieraudams puisi kājās, auroja Ozolu burvis.
- Man… tā nav.
Tēviņš no jauna atvēzēja milzīgo dūri, taču piekliboja Nefa un satvēra viņa roku.
- Mums viņš vajadzīgs dzīvs, citādi mēs to nekad neatradīsim!
- Es to no viņa izsitīšu! Ozolu burvis ārdījās.
- Tiazi! iesaucās Sešru. Tu neapzinies savu spēku! Tu viņu nogalināsi!
Ozolu burvis tai uzrūca, taču nolaida roku un ļāva Torakam nokrist.
Zēns gulēja elsodams un centās aptvert, kas notiek. Acīmredzot, tā kā Vilks bija pazudis, tie viņam bija pielavījušies naktī. Dažus soļus atstatus uz ledus bija redzamas divas smailītes; tās bija aizlāpītas ar roņādas gabaliem.
Eostra nebija manāma, taču desmit soļus tālāk uz ledus šķautnes tupēja ūpis un vērās Torakā ar niknām, oranžām acīm.
Skatīdamies uz trim drūmajiem dvēseļēdāju apveidiem, Toraks atcerējās par nesaskaņām, kas valdīja to starpā: viņu attiecības bija saspringtas kā zirnekļa tīkla pavedieni.
"Kā tad," viņš nodomāja. "Šie nepaspēja pabeigt upurēšanu, tāpēc nav pietiekami labi aizsargāti pret dēmoniem." Toraks centās izdomāt, kā to varētu izmantot savā labā.
- Pārmeklējiet viņu, sacīja Odžu burve. Tam kaut kur tepat jābūt.
Tiazi un Nefa satvēra Toraka virsjaku un pārvilka to puisim pār galvu, tad pārplēsa viņa kamzoli un pārējās drānas, līdz viņš stāvēja uz ledus kails un trīcošs.
Ozolu burvim meklēšanas paildzināšana sagādāja ļaunu prieku: viņš novilka Torakam cimdus un zābakus, salauza viņa ledus cirtni un izkratīja ārstniecības augu maciņu tā, ka lolotais okers aizlidoja pa vējam.
- Šeit tā nav, Nefa pārsteigta sacīja.
- Viņš to ir noslēpis, teica Sešru.
Pievirzījusies tuvāk, viņa pētīja Toraka seju, un burves
smailā mēlīte izšāvās ārā un pieskārās puiša lūpām.
- Šie ir Vilku ģints tetovējumi. "Vilks izdzīvos." Kas tu esi?
- Es… es jau jums teicu, viņš stomījās. Es neesmu ņēmis uguns opālul
Nefa pieklumburēja pie tēta naža, kas mētājās uz ledus.
- Apģērbies! tā pavēlēja, pat nepaskatīdamās uz gūstekni.
No aukstuma stīvs, viņš uzvilka drēbes un savāca to, kas bija palicis pāri no mantām. Posa maciņš bija iztukšots, taču mātes zāļu ragam priekšā bija palicis aizbāznis: parakņājies tā dziļumā, Toraks atrada gabalu no dvēseļēdāju izsniegtās melnās saknes. Viņš ieslidināja to cimdā un satvēra saujā. Nezin kāpēc viņam šķita, ka sakne var vēl noderēt.
Bija arī pēdējais laiks. Tiazi sagrāba Toraka plaukstu locītavas un sasēja tās ar jēlādas sloksni. Saites bija ciešas, un Toraks iekliedzās. Ozolu burvis smējās. Nefa sarāvās, taču nedarīja neko, lai zēnam palīdzētu.
Toraks pamanīja, ka Tiazi kreisā roka, kurai trūka divu pirkstu, ir pamatīgi nosaitēta ar asiņainu stirnas ādu. "Jauki," viņš ar ļaunu prieku nodomāja. "Vismaz par Vilku būs atmaksāts."
- Kur tu to esi nobāzis? Nefas balss skanēja svešādi.
Tā stāvēja ļoti mierīga un raudzījās uz nazi, kuru turēja rokās. Uz Toraka tēva nazi.
Toraks pacēla zodu.
- Tas piederēja manam tēvam, viņš lepni teica.
Dvēseļēdāji pieklusa. Ūpis pagrieza galvu un raudzījās
lejup.
- Tavam tēvam? Nefa jautāja, šausmu pārņemta. Vai viņš… vai viņš bija Vilku ģints burvis?
- Jā, Toraks atbildēja. Viņš bija cilvēks, kurš izglāba tev dzīvību.
- Cilvēks, kurš mūs nodeva, Tiazi nospļāvās.
Toraks apveltīja viņu ar skatienu, kas bija pilns tīra
naida.
- Cilvēks, kurš saprata, kas jūs esat. Cilvēks, kuru jūs nogalinājāt.