Ātri izlēmis, zēns nometa cimdu, atvēra plaukstu un, nometis uz ledus melno sakni, nokrita ceļos un atvēra muti. Viņš lūdzās, kaut nebūtu šo sava plāna daļu novilcinājis un…
Pāri Torakam aizslīdēja ēna.
- Rena! viņš iesaucās. Virs tevis!
Viņa to jau bija pamanījusi. Kad meitenei ar atplestiem nagiem metās virsū ūpis, viņa jau bija paspējusi izvilkt nazi, kas svilpdams pāršķēla gaisu.
- Palieciet, kur esat! viņa bargi uzsauca dvēseļēdājiem. Jūs mani neapturēsiet!
- Rena, nedari tā! Toraks iekliedzās. Nelec!
Izskatījās, ka Rena redz Toraku pirmo reizi mūžā. Viņa
savieba seju, un tā atkal bija Rena.
- Torak, es nevaru…
Meitenes acis iepletās, jo viņa draugam aiz muguras kaut ko bija pamanījusi; viņš pagriezās un caur sniegputeņa virpuļiem kā tumšus mākoņus ieraudzīja pa ledu tuvojamies melnu paisuma vilni.
Dēmoni.
Uz mirkli Toraks spēja saskatīt vienīgi tumsu, kas mutuļoja uz viņa pusi. Pēc tam viņš nolieca galvu un, satvēris sakni zobos, rīstīdamies piespieda sevi to norīt.
- Rena! viņš paspēja uzsaukt. Nelec!
Nelec! Toraks kliedza, un meitene vilcinājās.
Caur sniega vērpetēm viņa manīja, ka draugs noslīgst ceļos uz melnā ledus: viņš bija piesiets pie mieta, un atpakaļ atmestā kapuce atklāja viņa sadauzīto seju. Katrā pusē viņam stāvēja pa dvēseļēdājam; Torakam nebija nekādu izredžu, taču uz mirkli cerība lika Rēnai satrūkties. Viņa vārdi bija skanējuši tik pārliecinoši.
Taču mošķi bija gandrīz jau klāt, un dvēseļēdāji nāca tuvāk ar nolūku Renu sagūstīt.
Viņa redzēja, ka Toraks sagrīļojas, un šausmās skatījās, kā viņa seja kļūst bāla, acis izvalbās un viņš ar seju nokrīt uz ledus.
"Celies augšā!" Rena prātā uzsauca draugam. "Izdari kaut ko vienalga ko tikai dod zīmi, ka tu esi dzīvs!"
Viņš gulēja nekustīgs.
"Beigas," Rena skumji nodomāja. "Esmu palikusi viena."
Viņa ciešāk sažņaudza uguns opālu dūrē un kāpās atpakaļ uz bezdibeņa malu.
trīsdesmit astotā nodala
TOraks gulēja ar seju uz ledus, un žultaina garša koda viņam mutē.
Ar pēdējiem spēkiem viņš pagrieza galvu un pamanīja, ka Rena atmuguriski kāpjas uz aizas malu un viņai seko dvēseļēdāji. Pēc tam aurodami viņam pāri pārdrāzās dēmoni. Zēns juta, ka tie visiem spēkiem grib atgūt uguns opālu un ka tiem pakaļ dzenas vilki: ziemeļu zemju baltie vilki un Meža pelēkais vilks, kas nenoguris bija tos sameklējis sniegājos un tagad drāzās pa ledu, aizslaucīdams visu savā ceļā.
Vilk… puisis mēģināja iečukstēties, taču lūpas neklausīja.
Spazmas sagrieza vēderu. Uznāca nelabuma viļņi.
Pirms iestājās tumsa, viņš pamanīja, ka Odžu burve pagriežas un tās žoklis no bailēm ir atkāries. No Jūras šeit bija ieklīdis leduslācis…
…un tagad tas stāvēja uz ledus un nopurināja kažoku. Tas metās virsū ļaundariem, kuri viņa priekšā drebēja un trīcēja.
Odžu burve ar lokā iestiprinātu bultu vilcinājās. Tās skatiens klīda no lāča pie Toraka sakumpušā auguma, un viņas seja sašķobījās niknumā.
Puika! Puika ir garagājējs!
Ar vienu ķepas vēzienu leduslācis viņu aizlidināja pa gaisu; tā piezemējās čaganā ledus gabalu kaudzē. Zvērs rāpās pāri krakšķošajam, melnajam ledum un ieelpoja smaržas, kuras atnesa vējš. Ozolu burvja negantību un Rēnas izbailes. Priekšā pazibēja Sikspārņu burve, un mošķi pašķīrās kā upe. Zvēra kauciens aptumšoja debesis, un auri sadrebināja ledu. Viņš bija neuzveicams!
Toraks juta, ka leduslāča niknums pārņem viņu pašu; asinskāre plūda viņam cauri kā sarkana straume. Viņš centās to pārvarēt…
…taču nesekmīgi.
Viņā mutuļoja alkas nogalināt alkas, kuras viņu bija vadījušas pa asiņainajām pēdām cauri sniegiem. Viņš nogalinās šo medījumu: ļaunos cilvēkus, kuri ielauzušies viņa leduslaukos, un meiteni ar liesmojošajiem matiem! Viņš palīksmosies ar to karstajām, maigajām sirdīm, viņš apēdīs tos visus\
Kāds no ļaundariem leduslāča priekšā vicināja niecīgu ieroci. Viņš nicīgi aizlidināja vīru sānis un nopriecājās par pakritušā sāpju kaucieniem.
Medījums smilkstēja un centās aizbēgt. Viņš metās to gūstīt…
…un viņam priekšā izlēca liels, pelēks vilks. Tas, ilkņus atņirdzis, aizšķērsoja ceļu un rūca.
Lācis niknumā ierēcās. Tas sēca, ar priekšķepām dauzīja ledu un grozīja galvu, lai neizlaistu vilku no acīm.
Vilks stāvēja kā zemē iemiets un nebija iebiedējams. Tā dzintardzeltenās acis bija pievērstas lācim; tās skatījās stingri un staroja kā saule. Tās iespiedās leduslāča dvēselēs un atrada tur Toraku. Vilks pamanīja drauga dvēseles un sauca tās atpakaļ. Ar pēdējiem spēkiem zēns atbrīvojās no asinskāres viņš pazina Vilku un sāka atģist pats sevi. Toraks pakļāva leduslāča garu savai gribai.
Viņa priekšā joprojām locījās Tiazi: tā ieroči bija pazuduši un roka lauzta.
Toraks vilcinājās. Tur vārtījās dvēseļēdājs, kas bija atkarīgs no viņa žēlastības: ar vienu kustību to varētu saspiest milzīgajos žokļos. Taču tagad tā nebija lāča asinskāre, kas vadīja Toraku: viņš pats gribēja atriebties. Tagad viņš pavēlēs lielākajam pasaules medniekam un nogalinās. Un viņš vēlējās nogalināt. Ozolu burvis bija mocījis Vilku un centies iznīcināt Renu, un novedis līdz nāvei viņa tēvu. Ak, kā Torakam gribējās to nogalināt!
Taču viņam bija pievērstas Vilka dzintara acis; un pēkšņi Toraks saprata: ja tagad viņš nogalinās dvēseļēdāju, tad pats kļūs līdzīgs vienam no viņiem.
Ar apdullinošu rēcienu lācis vēlreiz pieslējās pakaļkājās un draudīgi izslējās virs Ozolu burvja. Vēlreiz ierēcies, viņš ar priekšķepām nometās uz ledus tā, ka melnas šķēpeles aizlidoja uz visām pusēm. Viņš… to… neaiztiks!
To izlēmis, viņš pamanīja, ka Rena grīļīgā gaitā dodas uz bezdibeņa pusi un gatavojas lēkt. Meitenei nopakaļ aizkliboja Sikspārņu burve, izrāva viņai no plaukstas uguns opālu un aizgrūda Renu tālāk no aizas malas ar tādu spēku, ka viņa nokrita.
Nefa ar rūgtu uzvaras prieku acīs pagriezās un uzsauca Torakam, kas gulēja izstiepies uz ledus:
Parāds ir atmaksāts! Pasaki to savam tēvam, kad viņu sastapsi! Parāds ir atmaksāts!
Nefa ielēca aizā, un ar sirdi plosošu kaucienu viņai sekoja dēmoni. Ledus upe iegaudojās, un melnais ledus sakļāvās, uz mūžīgiem laikiem aizvērdams bezdibeni; uguns opāla gaisma nodzisa.
TrīSdesmit devita nodala
)
Toraks, gulēdams uz muguras, pamodās uz ledus.
Galva reiba, un viņš jutās slikti. Retas sniegpārslas maigi gūlās uz sejas, un debesis bija tik skaidras, ka viņš saprata mošķi ir pagalam.
Rena sēdēja blakus, atbalstījusi zodu pret ceļiem. Viņa trīcēja.
- Tev nekas nekaiš? Toraks apvaicājās.
Meitene izslējās. Viņa bija ļoti bāla, un uz pieres tai vīdēja nāves zīmes, kuras Toraks iepriekš nebija pamanījis.
- Nē, viņa atbildēja. Un kā ar tevi?
- Viss kārtībā, puisis sameloja.
Viņš aizvēra plakstus, un acu priekšā uzvirmoja vīzijas. Nefa aizas malā. Ozolu burvis, kas sakņupis viņa asinskāra leduslāča priekšā.
- Dvēseļēdāji ir aizgājuši, Rena teica. Tie paņēma laivas un aizbēga. Vismaz man tā šķiet.
Meitene izstāstīja Torakam, kā tikusi drošībā, pirms sakustējās ledus; kā aizgāja Odžu burve un Ozolu burvis, kad sāka izklīst mākoņi. Prom bija arī ūpis un baltie vilki.