Mišela Peivere
Spoku Mednieks
Tumšās Senatnes Stāsti Sestā grāmata
.
Autores priekšvārds
Toraks dzīvoja pirms sešiem tūkstošiem gadu; leduslaikmets bija beidzies, un ziemeļrietumu Eiropā, ko klāja tikai meži, vēl nebija attīstījusies lauksaimniecība.
Cilvēki Toraka pasaulē izskatījās tieši tādi paši kā tu vai es, taču dzīvesveids bija gaužām atšķirīgs. Nebija ne rakstības, ne metālu, ne riteņu; viņiem tos arī nevajadzēja. Ļaudis lieliski prata iztikt bez tā. Viņi pazina dzīvnieku paražas un zināja visu par kokiem un akmeņiem mežā. Ja kaut ko ievajadzējās, ļaudis izprātoja, kur to atrast vai kā pagatavot.
Viņi dzīvoja mazās ģintīs un mēdza daudz pārvietoties; piemēram, Vilku ģints vienā vietā palika tikai dažas dienas. Turpretī Kraukļi un Mežakuiļi uzkavējās nometnēs vienuviet vairākus mēnešus vai pat veselu gadalaiku. Tomēr bija arī ģintis tādas kā Roņi -, kas noteiktā vietā apmetās uz palikšanu. Labotajā kartē redzams, ka dažas ģintis kopš notikumiem, kas aprakstīti grāmatā "Zvēresta lauzējs", bija mainījušas dzīvesvietu.
Kad vācu materiālus grāmatai "Spoku mednieks", es ziemas vidū apmeklēju Lapzemi. Tur Urho Kekonena nacionālajā parkā mēroju jūdzes ar sniega slēpēm, sekoju aļņa pēdām un vēroju, kā ziemeļbriedis priecīgs kašņā no sniega ķērpjus -18 °C temperatūrā.
Ar Apvienotās Karalistes Vilku aizsardzības biedrības gādību man izdevās tuvināties dažiem vilku mazuļiem: baroju tos no pudelītes un rotaļājos ar viņiem. Man radās iespēja vērot, kā tie spēlējas un dažu mēnešu laikā pārsteidzoši ātri no pūkainiem kamoliņiem attīstās par vareniem vilkiem.
Lai gūtu izpratni par čūskām, ar dažām sastapos Longletā, kur apmīļoju ļoti glītu plankumaino žurkučūsku un divus majestātiskus, ziņkārīgus un ārkārtīgi spēcīgus karaliskos pitonus. Pirms biju paņēmusi rokās čūsku un sajutusi uz sejas tās mēles pieskārienus rāpulis centās mani izpētīt -, es nenojautu, cik čūskas ir skaistas un apburošas.
Vēlos pateikties visiem Apvienotās Karalistes Vilku aizsardzības biedrības darbiniekiem par to, ka viņi man ļāva sadraudzēties ar vilku mazuļiem un vērot to attīstību. Sjūna Hegmārks no Orvikenas ar mani dalījās plašās zināšanās par aļņu dzīvi, ļāva man iepazīties ar viņa izglābtajiem aļņiem un to mazuļiem. Pateicos draudzīgiem un neiedomājami atsaucīgiem cilvēkiem no tūristu informācijas centriem Korkomā un Osterzundā; viņi man palīdzēja sasniegt Glosu un pēc tam aukstā, lietainā dienā nepiespiestā gaisotnē parādīja apkārtni. Misters Deriks Koils, Londonas Tauera kraukļu kopējs, dalījās savās plašajās zināšanās un pieredzē par dažiem ārkārtīgi izciliem kraukļiem. Darens Bīslijs un Kims Takers no Longletas mani iepazīstināja ar vairākām apbrīnojami skaistām un apburošām čūskām.
Visbeidzot vēlos pateikties savam aģentam Pīteram Koksam par nebeidzamo entuziasmu un atbalstu un manai brīnišķīgajai redaktorei un izdevējai Fionai Kenedijai par attapību, uzticēšanos un sapratni.
Mišela Peivere 2009
PIRMĀ NODALA
Toraks nevēlējās ieiet apklusušajā nometnē.
Ugunskurs izdzisis. Finkedīna cirvis gulēja pelnos. Rēnas loks iemīdīts dubļos. Vienīgā liecība par Vilku bija reti pēdu nospiedumi.
Pelnus, loku un pēdas klāja kaut kas līdzīgs pelēkam sniegam. Kad Toraks piekļuva tuvāk, no tā pacēlās pelēku naktstauriņu spiets. Saviebies viņš tos padzina, taču, kad gāja projām, tie nolaidās atpakaļ, lai barotos.
Pie pajumtes viņš apstājās. Stendere šķita gluma. Toraks saoda šo salkano, riebīgo smaku. Viņš neuzdrošinājās iet iekšā.
Tur bija tumšs, taču viņš pamanīja viļņojošu pelēku kožu pūzni, bet zem tā trīs nekustīgus veidolus. Viņš negribēja tam ticēt, taču sirds saprata.
Viņš atkāpās. Krita. Apkārt savilkās tumsa…
Toraks noelsdamies pieslējās sēdus.
Viņš atradās būdā, čokurā sarāvies guļammaisā. Puiša sirds strauji sitās. No ciešā zobu sakodiena smeldza žokļi.
Viņš nebija gulējis. No pastāvīgā saspringuma muskuļi bija savilkti. Un viņš bija redzējis šos ķermeņus. It kā Eostra būtu sniegusies pēc Toraka apziņas un samudžinājusi saprašanu.
"Šī grib, lai tieši to tu redzētu," viņš sev teica. "Tā nav taisnība. Šeit, miteklī, aizmidzis guļ Finkedīns. Un Vilks un Tumšais Kažoks ar vilcēniem ir savā atpūtas vietā. Un Rena atrodas drošībā Mežakuiļu ģintī. Tie ir meli."
Kaut kas rāpoja viņam pa atslēgas kaulu. Toraks to ar plaukstu sašķaidīja. No pelēka naktstauriņa palika pāri izplūdis traips.
Būdas dziļumā uz Finkedīna pavērtajām lūpām atkal nosēdās knislis.
Toraks izspārdījās no guļammaisa un rāpoja pie audžutēva. Kukainis pacēlās gaisā, apmeta loku un izspurdza laukā, naktī.
Finkedīns miegā ievaidējās: viņa sapņos bija ielavījušies murgi. Taču Toraks zināja, ka modināt nav brīv. Ja viņš to darītu, ļauni tēli Kraukļu vadoni vajātu dienām ilgi.
Paša Toraka redzējumi lipa pie viņa kā netīrie pelēko tauriņu bari. Uzvilcis stulpiņus, kamzoli un zābakus, viņš atstāja paspārni.
Dzeloņplūmju mēnesis: laiks, kad garas, zilganas ēnas stiepās pāri klajumam. Visapkārt starp priedēm dvesmoja Meža elpa.
Tad, kad zēns soļoja garām, galvu pacēla daži suņi, taču nometne bija klusa. Kraukļu ģints jāpazīst tikpat labi kā Torakam, lai saprastu, cik slikti viss bija. Mitekļi kā izbiedētu sumbru bars bija sagrupējušies ap lielu ugunskuru, kas dega visu nakti.
Cerot aizbaidīt knišļus, Seiuna klajumu bija apjozusi ar kadiķa lāpām, kas kūpēja, piesietas pie mietiem.
Uz bērza zaru žubura, galvu pabāzuši zem spārna, bija apmetušies Rips un Reka. Abi kraukļi mierīgi gulēja. Pagaidām tauriņi bija apsēduši tikai cilvēkus.
Neņemdams vērā neapmierināto putnu ķērkšanu, Toraks tos nocēla no zara un ar miegpilno, spalvoto siltumu rokās devās pasēdēt pie ugunskura.
Mežā ieaurojās vientuļš briedis.
Kad Toraks bija mazs, viņam patika klausīties, kā miglainās rudens naktīs bauro staltbrieži. Ievīstījies guļammaisā, viņš vērās kvēlojošās oglēs un iztēlojās, ka redz, kā mazi, ugunīgi briedīši krusto ragus degošā ielejā. Viņš jutās drošs, jo zināja, ka tumsu un dēmonus pa gabalu turēs tētis.
Tagad viņš zināja ko citu. Pirms trim rudeņiem šādā naktī Toraks, sarāvies būdas atliekās, raudzījās, kā tēvs noasiņo.
Briedis apklusa. Koki miegā čīkstēja un vaidēja. Zēns vēlējās, kaut jel kāds pamostos.
Viņš ilgojās pēc Vilka, kaut arī gaudodams viņš traucētu nometnes mieru. Un viņš nedrīkstēja riskēt un doties tik tālā ceļā, lai atrastu baru.
"Kā gan kaut kas tāds varēja atgadīties?" Toraks brīnījās. "Viens baidos doties uz Mežu."
Tā tas sākas, Rena bija viņam teikusi pirms pusmēneša. Vina naktī sūta kaut ko sīciņu kaut ko, no kā tu nespēj izvairīties. Pelēkie kukaiņi ir tikai sākums. Bailes pieaugs. Viņa no tām barojas. Tās viņu dara stipru.
Tālumā ieūjinājās ūpis: ū-hū, ū-hū!
Toraks sagrāba mietu un nikni ar to sabikstīja ugunskuru. Ilgi viņš vairs neizturēs. Viņš bija gatavs: bultu maks pilns ar bultām, un pirkstgali sāpēja no ziemas apģērba šūšanas. Cirvi un nazi viņš bija uztrinis tik asus, ka ar tiem varētu pāršķelt matu.
Ja vien Toraks zinātu, kur viņu atrast! Taču Eostra bija noslēpusies Kalnu midzenī, kā zirneklis noaudusi tīklu pāri Mežam. Un, gluži kā zirneklis, viņa juta vistālīnākā pavediena vieglāko ietrīsēšanos. Viņa zināja, ka Toraks viņu gribēs nomedīt, un vēlējās, lai viņš to mēģinātu. Vēl ne!